Viņš piecēlās. Vai vēl kaut ko vēlaties no virtuves? Mums ir fantastisks tiramisu.
Atkal ievibrējās bikšu kabatā. Ašs skatiens uz displeju. Nospiests taustiņš.
- Nu tad es labprāt paņemtu nelielu porciju, Šteinhens atbildēja, taču, jau runājot, viņa seja apmācās un ieguva sašutuma un apmulsuma pilnu izteiksmi.
- Vai kaut kas noticis? Bastians apjautājās un tajā pašā mirklī sajuta vēsa gaisa šalti, ko sev līdzi ienesa kārtējais apmeklētājs, tāpēc pagriezās.
- Atvaino, bet, tā kā tu necel mobilo, man bija jānāk bez iepriekšējas pieteikšanās. Pauls pasmaidīja un novilka jaku. Viņš bija mainījies īsāka frizūra, apģērbs nepārprotami dārgāks un pievērsa sev visu telpā sēdošo meiteņu skatienus. Čau, Šteinhen! Priecājos tevi redzēt, Kārpa!
Ne vārda neteicis, Šteinhens uzmeta uz galda piecpadsmit eiro, atvilka krēslu un piecēlās; Kārpa viņam sekoja.
- Uz tikšanos, Bastian! viņš sacīja. Ja es būtu tu, es šo izmestu ārā, Kārpa, pieklusinājis balsi, piebilda.
Abi pagāja garām Paulam, it kā viņš tiem būtu tukša vieta, un Pauls noraudzījās viņiem pakaļ ar šķietamu nožēlu sejā. Vismaz tā izskatījās. Bet mani viņš vairs nepiečakarēs.
Bastians nolika naudu un novāca no galdiņa glāzes. Katra kustība prasīja dubultu piepūli, un, ja būtu tāda iespēja, Bastians būtu aizsteidzies līdzi Šteinhenam un Kārpām.
Nē. Nolādēts! Viņš saņēmās un aiznesa netīros traukus uz virtuvi. Kad atgriezās, Pauls bija ieņēmis vietu pie bāra letes.
- Es labprāt iedzertu apelsīnu sulu, viņš sacīja. Sejā pavīdēja vārgs smaidiņš, ko varētu noturēt par kautrīgu, ja vien smaidltājs nebūtu labi pazīstams.
Nepamājis ar galvu un neko neatbildējis, Bastians ielēja glāzē sulu un nolika to Paulam priekšā.
- Parunāsim mazliet, lūdzu!
- Nezinu gan, par ko. Kaut ari patiesībā Bastians to zināja.
- Kurš tev pateica, ka es šeit strādāju?
Paulam gandrīz izdevās noslēpt triumfu, ka ir salauzis viņa klusēšanu. Gandrīz.
- Tava māte.
Bastians dusmīgi pagriezās. Vai jucis esi? Liec manu māti mierā, viņai ar to nav nekāda sakara!
- Protams. Pauls plēsa sīkos gabaliņos alus kausa paliktniti un pirkstos tos savirpināja mazās lodītēs. Bet, tici vai ne, viņa priecājās par manu apciemojumu. Tava māte sacīja, ka vienmēr vēlējusies, lai tev būtu brālis vai māsa.
Bastians ar visiem spēkiem piespieda sevi nemest Paulam ar alus krūzi. Pazūdi!
- Nē. Nepazudīšu, iekams nebūsim mierīgi parunājuši.
- Man ir jāstrādā. Un es negribu ar tevi runāt. Bastians pagriezās un atkal devās noslaucīt galdiņus, atzīmēja vēl vienu pasūtījumu no septītā galdiņa, piepildīja glāzes ar ūdeni, kolu un alu un virtuvē lika pagatavot divas picas ar šķiņķi.
Ja viņš Paulu pietiekami ilgi ignorēs, tas aizies. Un, ja ne, vēl nepilna pusstunda, tad Bastians pats varēs doties projām.
Kad viņš nākamreiz piegāja pie bāra, Paula priekšā bija nolikta papīra lapa caurspīdīgā plastikāta kabatiņā. Bastians uz to pat nepaskatījās. Viņš vairs nejaus Paulam sevi ievilināt lamatās, nekad vairs. Novietojot tīrās glāzes atpakaļ plauktā, Bastians dzirdēja, ka Pauls dziļi ievelk elpu.
- Ir jaunumi par Simonu, viņš sacīja.
Bastians instinktīvi pagrieza galvu.
- Viņš ir ievietots psihiatriskajā klīnikā jau pirms trim nedēļām. Droši vien uzturēsies tur ilgāku laiku, jo ir uzbrucis medicīnas māsai. Mēs tev to gribējām paziņot, bet tu nekad neņēmi telefonu.
Mēs. Tēvs un viņa jaunatrastais dēls. Bastians nikni papurināja galvu, tomēr juta, ka viņu pārņem spējš atvieglojums. Simons ir izņemts no aprites.
- Kā ir ar viņa kāju? Bastians pajautāja un, tikko pabeidzis teikumu, iekoda apakšlūpā. Bravo, Paul! Panāci savu. Lūk, tev ir saruna.
- Daudz labāk. Mūsu tēvs visu perfekti paslaucīja zem paklāja, neviens nezina, kā Simons ticis savainots. Ja viņš kaut ko ieminēsies par zobenu kaujām un slepenu pazemes pili, šīs runas tiks uzskatītas par viņa slimības simptomiem.
Raugoties uz glāzēm, Bastians pamāja ar galvu. Ļaudīm, kas stājas tēvam ceļā, parasti ilgi nākas ciest no sekām, viņš nomurmināja.
Paula acis iepletās. Vai tu jūti līdzi Simonām? Viņš tiešām ir psihiski traumēts, bet, ja palaimēsies, tad no klīnikas iznāks kā vesels cilvēks.
- Skaidrs. Bastians atvēra galda piederumu atvilktni un ielika tajā tikko nomazgātos nažus. Īstenībā gan es vairāk domāju par tevi.
Skaņa, ko izdeva Pauls, kaut kas pa vidu starp šņākšanu un smiekliem lika Bastianam pacelt galvu.
- Par mani nevienam nav jāraizējas, Pauls atbildēja.
- Par to jau nav runa, bet…
- Es skaidri zinu, uz ko esmu ielaidies. Pauls ar pirkstu galiem pārvilka pār caurspīdīgo dokumentu kabatiņu, kas gulēja uz letes.
- Es brīnos, ka tevi nemaz neinteresē, kas pēc tam notika starp mani un mūsu tēvu.
Bastians sevi pieķēra, atkal izņemot no plaukta glāzes, kuras tur tikko bija ielicis. Viņš ar plaukstu pārvilka pār pieri. Ziņkārība tas bija viens. Nav ko noliegt, bija vien jāpiekrīt. Tā viņam nedēļām ilgi ik solī bija sekojusi kā liels, nosiekalojies suns.
Taču riebums bija spēcīgāks. Jau no domas vien, ka būtu jāuzklausa tēva atrunas un Paula taisnošanās, viņam bija kļuvis nelabi. Bet tagad Pauls sēdēja te un pretēji gaidītajam bija puslīdz paciešams. Es otrreiz viņam neļaušu sevi ieaijāt. Doma uznāca un atkal pazuda.
- Tēvs man iedeva naudu, Pauls bez uzaicinājuma turpināja.
- Visu. Tikai attiecībā uz paternitātes atzīšanu joprojām bija ietiepīgs. Pauls atkal pārvilka ar roku pār papīra lapu. Līdz šim.
Ziņkārīgais, nosiekalojies suns, kas mita Bastianā, uzvarēja.
- Kas tev tur ir?
Pauls pagrieza lapu tā, lai Bastians varētu izlasīt, kas tajā rakstīts. Paternitātes pierādījums un zem virsraksta tabula ar četrām ailēm ar vārdu saīsinājumiem un daudziem skaitļiem. Genotipa dati.
- Kā tu viņu piespiedi veikt testu?
Pauls apmierināti pasmaidīja. Biju kopā ar viņu mazliet iedzert.
- Tu viņu piedzirdīji?
- Es pievācu glāzi.
Bastians atslīga uz bāra ķebļa, kas stāvēja aiz letes. Slīpēti, tiešām slīpēti. Pilnīgi pietika ar nedaudz siekalu, varbūt ar kādu matu, kuru Pauls bija noņēmis no tēva žaketes…
Pauls izdzēra pēdējo malku apelsīnu sulas. Protams, tiesā es ar to neko nevaru iesākt.
Aizmugurē pie otrā galdiņa kāds pavicināja naudaszīmi. Bastians ar žestu signalizēja, ka tūlīt nāks.
- Kāpēc tad vajadzēja tā pūlēties? viņš vaicāja.
- Sevis paša dēļ. Godīgi sakot, es diezgan spēcīgi riskēju, ja apdomā, ka tikai tagad esmu pilnīgi drošs. Labā ziņa: mēs patiešām esam brāļi.
-Ko?
- Nav nekādu šaubu tavs tēvs ir arī manējais, un tāpēc…
- Pag, pag! Bastians viņu pārtrauca. Tu ar to gribi teikt, ka nemaz īsti nezināji, vai tev ir taisnība, kad iepiņķerēji to visu Saeculum lietu?
Pauls mēģināja izlikties nedaudz samulsis. Tas bija ļoti iespējams. Mana māte vienmēr bija par to pārliecināta līdz pašām
beigām. Acis un mati, viņa sacīja. Bet runa varēja būt ari par citu vīrieti.
Tikai kā starp citu Bastians uztvēra samaksāt gribošo saucienus, kas aizvien uzstājīgāk atskanēja no otrā galdiņa.
- Tu blefoji? Vienkārši riskēji?
-Jā. Man bija tikai viena kārts, uz kuru varēju likt.
Bastians pavēra muti, lai atbildētu, bet neatrada vārdus. Viņš pamāja aizvien nepacietīgākajiem klientiem, paķēra lielo naudas maku, blociņu un kā transā devās pie galdiņa. Blefojis.