Viņš divreiz kļūdījās aprēķinā, trīsreiz atvainojās, bet tomēr nedabūja dzeramnaudu.
Pauls bija gājis uz visu banku. Un laimējis. Bastians nesaprata, vai to uztvert ar apbrīnu vai riebumu.
Kad viņš atgriezās pie bāra, arī Pauls bija uzlicis uz letes naudu.
- Es tagad labāk iešu, viņš sacīja. Bet priecājos, ka mēs abi parunājām. Proti, ir tā: es tiešām labprāt gribētu ģimeni.
Bastians uz to neielaidās. Ko esi nolēmis darīt? Laidīsi uz Maldivām ar visu lielo piķi?
- Nē. Pabeigšu skolu un, ja atzīmes būs pietiekami labas, studēšu.
- Ļauj man minēt: medicīnu?
- Tam man vajadzētu būt asinīs, vai ne? Viņš aizpogāja jaku un sacēla apkakli. Tāds vismaz ir plāns.
Paulam vienmēr ir plāns.
Neteicis vairs ne vārda, Bastians novērsās. Viņa maiņa bija beigusies jau pirms desmit minūtēm, Konijs jau sen bija klāt, lai viņu nomainītu. Bastianam vajadzēja tikt projām no šejienes. Ieelpot gaisu.
- Gribēju vēl tev pateikt, ka man ir žēl, viņš dzirdēja Paulu sakām sev aiz muguras. Es būtu vēlējies rast citu ceļu.
Bastians atkal neviļus pagriezās pret Paulu. Nūjā, bet citā veidā tu viņu nebūtu tā iespaidojis, vai ne? Nebūtu varējis parādīt, cik veikls zellis esi. Cik viegli visus piemuļķoji!
Vairākas sekundes Pauls tikai stāvēja un lūkojās uz Bastianu mierīgi un ar neizteiktu lūgumu acīs, ko Bastians tīšām ignorēja.
- Tu īpaši parūpējies, lai uz larpu neaizbrauktu neviens spēlētājs, kas varētu izjaukt tavu plānu, vai man ir taisnība? Tu precīzi izvēlējies spēlētājus: Doro, par kuru zināji, ka viņa atzīs katru tevis inscenēto zīmi, Līzbetu ar tās epilepsiju, greizsirdīgo un nesavaldīgo Georgu un naivos Almu, Arno, Ralfu, Nātanu, Monu. Kuri tikai baidītos un kādā brīdī visam noticētu. Reiz sācis runāt, Bastians nespēja rimties. Kāpēc Šteinhens un Kārpa? Tas taču bija riskanti!
Pauls pašūpoja galvu. Man bija nepieciešami daži simpātiski čaļi, lai arī tu no visa gūtu kādu prieku.
Uz letes vēl stāvēja glāzes, Bastians tās mīļuprāt būtu sadauzījis.
- Tu esi pakaļa!
- Es labi saprotu, ka tu tā uz to raugies, Pauls atbildēja. Bet tev vienmēr bija tik daudz iespēju, savukārt es biju pateicīgs par ikvienu. Un šī viena bija tik laba, ka nedrīkstēju to palaist vējā.
-Ja tas būtu vērsts tikai pret tēvu vai pret mani! Bastians iesaucās. Bet nodot Irisu, piespēlēt viņu tam trakajam tas nu bija pa īstam nekrietni.
Pauls nenovērsa skatienu, tikai viegli pamāja ar galvu. Es negribēju, lai ar Irisu kaut kas notiktu. Es gribēju izmantot Simonu, ne viņu. Paula acīs atkal pavīdēja lūdzošā izteiksme. Domāju, ka šajā gadījumā Irisa mani saprot labāk nekā tu. Viņa zina, kā ir, ja jācīnās par savu eksistenci.
Jā, tikai viņa savējo gandrīz zaudēja. Tevis dēļ. Bastians atlaida pirkstus, ko neviļus bija savilcis dūrē. Nesalīdzini sevi ar Irisu! Jūs esat tik atšķirīgi kā diena un nakts.
Pauls piešķieba galvu un palūkojās caur logu, aiz kura pamazām nolaidās Bastiana pieminētā nakts. Vai esi kādreiz iedomājies, viņš klusu jautāja, ko tu būtu darījis manā vietā?
Vismaz simt reižu. Bastians neatbildēja. Varbūt kaut ko līdzīgu. Varbūt kaut ko pilnīgi citu. Varbūt vispār neko.
Starp viņiem izpletās klusums sīksts kā mīksta gumija.
- Nu labi, tad es iešu. Pauls aši savilka ciešāk jakas jostu.
- Karina gaida. Domāju, ka mēs vēl tiksimies. Viņš sabāza rokas jakas kabatās un izgāja uz ielas. Durvis aiz viņa aizcirtās.
Bastians pavērsa skatienu uz fasādes lielo logu, aiz kura pēc brīža iezīmējās viņa brāļa garais siluets; Pauls palēnināja soli un pacēla roku biklā un vienlaikus cerīgā žestā, it kā mazliet pamājot. Pirms Bastians paspēja aizgriezties, Pauls bija nozudis aiz nākamā nama sienas.
ulkstenis rādīja gandrīz desmit vakarā, kad slēdzenē bei dzot pagriezās atslēga. Pēc tam ierastā dobjā skaņa uz grīdas dēļiem. Divi īsi trokšņi, kurpēm pārplanējot priekšnamu un asi piezemējoties katrai savā kaktā. Pēc dažām sekundēm Irisa jau stāvēja dzīvojamās istabas durvīs.
Man bija neticama diena! viņa paziņoja.
- Un man ne mazāk!
- Tev nav iespēju, es stāstīšu pirmā. Vai atnesi kaut ko ēdamu? Picu, pīrāgu, austeres?
- Nē, madam, būs jāiztiek ar lazanjas pārpalikumu un dārzeņu sautējumu. Man ļoti žēl. Bastians uzvilka Irisu sev uz ceļiem, pabužināja viņas matus un piespieda seju pie skausta. Tas smaržoja pēc pļavas, sāls un mazliet pēc ugunskura dūmiem.
- Es satiku Sandru, Irisa ierunājās. Tirgū. Viņa meklē Paulu un ir tik izmisusi, ka pat man apjautājās par viņu. Irisa atvirzījās no Bastiana, lai varētu raudzīties viņam sejā. Es nebrīnītos, ja viņa drīzumā stāvētu te pie durvīm un mēģinātu kaut ko izspiest no tevis.
- Prātīgāk būtu atnākt uz bāru, tur Sandrai būtu lielākas izredzes sastapt Paulu.
Irisai mute palika vaļā. Tu gribi teikt, ka viņš bija…?
- Tieši tā. Šovakar. Vispirms zvani desmit minūšu intervālā, tad viņš ieradās pats. Bastians atgāzās atpūtas krēslā.
- Ko viņš gribēja?
- Es domāju noslēgt mieru. Un pabāzt man zem deguna paternitātes testu.
- Nu un? Vai noslēdzāt mieru?
- Es nezinu. Tā bija skaidra patiesība. Viņam Pauls nepatika. Bet viņš pusbrāli arī neienīda, tagad vairs ne. Varbūt tas varētu būt kaut kas līdzīgs pamieram. Ja attālums starp mums būs pietiekami liels.
Irisa noņēma Bastianam brilles, uzlika tās sev uz deguna un pamācoši pacēla rādītājpirkstu. Manis dēļ tev nav jātēlo atriebības eņģelis, tu taču to zini, vai ne?
Bastians pievilka meiteni sev klāt, ieelpoja viņas smaržu. Paulam tātad atkal izrādījusies taisnība, viņš teica, abiem atvirzoties vienam no otra.
- Un tu to saki tagad… kāpēc?
- Pauls domāja, ka tu viņu labāk sapratīšot nekā es. Jo tu zinot, cik skarba var būt dzīve, pretēji man, mīkstčaulim.
Irisa mazliet padomāja. Šo to es saprotu. Jā. Viņa samirkšķināja acis, noņēma brilles un nolika tās uz galda. Tu ar viņu mierīgi vari noslēgt mieru, Irisa sacīja un ar pirkstu vilka pa Bastiana uzacu kontūrām. Bet neuzticies viņam! Arī viņš no savas puses to nedarīs.
Irisa spēji piecēlās. Tā. Esmu izsalkusi. Iemetīšu tavu guvumu mikroviļņu krāsnī. Vai arī tu vēl ēdīsi?
Bastians papurināja galvu, žāvādamies uzmeta skatienu grāmatām, kas bija sakrautas uz galdiņa blakus tahtai, un nolēma šodien beigt.
- Es satiku arī Doro, Irisa sauca no virtuves.
- Ak Dievs!
- Tāda bija arī mana pirmā reakcija. Doro sacīja, ka varu būt viņai pateicīga.
- Kā, lūdzu?
Bastians dzirdēja Irisu iesmejamies. Arī es to uzskatīju par rupjību. Bet viņa domā, ka mans liktenis ir mainījies. Tas mani tagad mīlot, Doro saka.
Bastians iegāja virtuvē un no mugurpuses apņēma Irisu. Tā tas varētu būt. Proti, Pauls man izstāstīja vēl kaut ko.
Irisa, ar visu augumu pagriezās pret viņu. Jā?
- Simons esot ievietots klīnikā. Viņš uzbrucis medicīnas māsai, un šie viņu tik drīz vairs ārā neizlaidīšot.
Irisa nemaz tik ļoti nestaroja laimē, kā Bastians bija iztēlojies.
- Tomēr kādu dienu Simons var stāvēt pie durvīm, viņa teica.
- Tu taču to saproti, vai ne? Pat tad, ja ārsti kaut kad būs pārliecināti, ka viņš ir izdziedināts, tie varētu būt maldi.