Loreta izplauka. Viņa ātri kļuva patstāvīga. Izrādījās, ka viņai ir pašai sava griba un vēlmes, kas nav uz laiku laikiem saistītas ar Deizijas gribu un vēlmēm. Džeks Hemingvejs nēsāja viņu uz rokām, Alise Hemingveja lutināja viņu, bet Neds Bešfords bija pati uzmanība pret viņu. Šie cilvēki atbalstīja meitenes untumus un smējās par viņas aušībām, bet viņa pa to laiku izkopa sevī maza tirāniņa iezīmes, kas apslēptas katrā skaistā un trauslā sievietē. Šajā vidē viņai zuda sensenā vēlēšanās nekad nešķirties no Deizijas. Šī vēlēšanās viņu vairs netirdīja tā kā tajās dienās, kad viņa draudzējās ar Biliju. Jo biežāk viņa redzēja Biliju, jo ciešāk pārliecināta bija, ka nevar dzīvot atšķirtībā no Deizijas. Jo biežāk viņa redzēja Nedu
Bešfordu, jo vairāk a'Zmirsa uzmācīgo vajadzību pēc Deizijas.
Arī Neds Bešfords sāka šo to aizmirst. Viņš vairs neatšķīra seklas jūtas no dziļām, šķitumu no īstenības, līdz beidzot sāka uzskatīt, ka tas ir viens un tas pats. Loreta nebija tāda kā citas sievietes. Viņa neizlikās. Bija patiesa. To visu un vēl šo to viņš pastāstīja misis Hemingvejai, kas piekrita viņam un tajā pašā laikā paguva ievērot, ka viņas vīrs zīmīgi pamirkšķina ar aci.
Tieši tajā dienā Loreta saņēma no Bilija vēstuli, kas mazliet atšķīrās no citām viņa vēstulēm. Būtībā, tāpat ka visas viņa vēstules, tā bija patoloģiska. Tas bija garš simptomu, ciešanu, uztraukumu, bezmiega nakšu un sirdslēkmju uzskaitījums. Tad nāca pārmetumi, bet tādi, kādus viņš nekad agrāk nebija atļāvies. Tie bija tik asi, ka viņai vajadzēja raudāt, un tik taisnīgi, ka viņas sejā parādījās traģiska izteiksme. Ar šo izteiksmi viņa nonāca lejā brokastīs. To redzot, Džeks un misis Hemingveja kļuva domīgi, bet Neds nemierīgs. Laulātie draugi jautājoši palūkojās uz Nedu, bet viņš tikai papurināja galvu.
— Šovakar es visu uzzināšu, — teica misis Hemingveja vīram.
Bet Neds vēl dienā sastapa Loretu lielajā dzīvojamā istabā. Viņa mēģināja novērsties. Viņš satvēra meitenes rokas un ieraudzīja, ka skropstas viņai ir miklas, bet lūpas dreb. Ne vārda nebildis, viņš sirsnīgi paskatījās uz Loretu. Viņas skropstas kļuva vēl miklākas.
— Nu, nu, neraudi, mazā, — viņš mierināja.
Viņš kā sargādams aplika roku Loretai ap pleciem. Bet viņa kā noguris bērns piekļāva galvu viņam pie krūtīm. Nedu pārņēma trīsas, bet tās bija neparastas grieķim, kas atguvies pēc ilgas vilšanās.
— Ak, Ned, — Loreta šņukstēdama teica, — ja jūs zinātu, cik samaitāta es esmu!
Viņš iecietīgi pasmaidīja un dziļi ievilka elpu, izbaudīdams viņas matu aromātu. Viņš iedomājās savu bagāto pieredzi attiecībās ar sievietēm un vēlreiz dziļi ievilka elpu. Likās, ka no viņas plūst bērna saldums — «nevainīgas dvēseles smarža», kā viņš izteicās domās.
Tad Neds ievēroja, ka meitene šņukst aizvien biežāk.
— Kas nospiež jūsu sirdi, mazā? — viņš maigi, gandrīz vai tēvišķīgi jautāja. — Vai Džeks jums nodarījis pāri? Bet varbūt jūsu mīļotā māsa vairs neraksta?
Loreta neatbildēja, un Neds juta, ka viņam katrā ziņā jānoskūpsta viņas mati un ka viņš ne par ko neatbild, ja šī situācija ieilgs.
— Izstāstiet man visu, — viņš laipni sacīja, — iespējams, ka es varu jums palīdzēt.
— Nē. Jūs nicināsiet mani. Ak, Ned, man tāds kauns!
Viņš neticīgi iesmējās un ar lūpām viegli pieskārās viņas matiem — tik viegli, ka viņa pat nemanīja.
— Dārgo mazulīt, aizmirsīsim visu, vienalga, kas tas būtu! Es gribu jums pateikt, kā es mīlu …
Viņa līksmi iekliedzās, bet tad izdvesa kā vaidu:
— Par vēlu!
— Par vēlu? — viņš izbrīnījies pārjautāja.
— Ak, kāpēc es to darīju? Kāpēc? — viņa dvesa.
Neds sajuta saltas trīsas sirdī.
— Ko tad? — viņš vaicāja.
— Ak, es… viņš… Bilijs. Es esmu tik samaitāta sieviete, Ned! Es zinu, jūs nekad vairs nerunāsiet ar mani.
— Sis… šis Bilijs… — viņš iesāka stostīdamies. — Vai viņš ir jūsu brālis?
— Nē… viņš… es nezinu. Es biju tik jauna. Es neko nevarēju darīt. Ak, es sajukšu prātā! Es sajukšu prātā!
Un tad Loreta sajuta, ka viņai ap pleciem apliktā roka atlaižas vajā. Viņš saudzīgi atvirzījās nost un saudzīgi apsēdināja Loretu lielā krēslā, kur viņa nodūra galvu un par jaunu sāka elsot. Viņš nikni pavirpināja ūsas, tad piestūma viņai tuvāk otru krēslu un apsēdās.
— Es … es nesaprotu, — viņš noteica.
— Es esmu tik nelaimīga! — viņa deldzās.
— Kāpēc nelaimīga?
— Tāpēc, ka… viņš… viņš grib, lai es kļūstu viņa sieva.
Viņa seja uz brīdi atplauka, un viņš mierinoši uzlika savu roku uz Loretas rokas.
— Tas nevar darīt meiteni nelaimīgu, — viņš dziļdomīgi piezīmēja. — Ja jau jūs viņu nemīlat, tad nav iemesla… Jūs, protams, viņu nemīlat?
Loreta noliegdama enerģiski papurināja galvu un plecus.
— Nemīlat?
Bešfords gribēja tikt pilnīgā skaidrībā.
— Nē! — viņa kā šautin izšāva. — Es nemīlu Biliju! Es negribu mīlēt Biliju!
— Ja jūs nemīlat viņu, — pārliecināts sacīja Bešfords,
— nav iemesla uzskatīt sevi par nelaimīgu tāpēc vien, ka viņš jūs bildinājis.
Loreta atkal sāka šņukstēt un, labu brīdi paraudājusi, iesaucās:
— Tur jau ir tā nelaime. Kaut es viņu mīlētu! Ak, kā es gribu mirt!