— Mans dārgais bērns, nu gan jūs uztraucaties nieku dēļ. — Viņa otra roka sekoja pirmajai un arī nogūlās uz viņas rokām. — Sievietes tā dara katru dienu. Tikai tāpēc, ka esat pārdomājusi vai nevarat izlemt, tikai tāpēc, ka — man jālieto nelāgs vārds — esat pametusi vīrieti…
— Pametusi! — Pacēlusi galvu, Loreta uzlūkoja Beš- fordu ar asaru pilnām acīm. — Ak, Ned, ja tik vien būtu tās bēdas!
— Tik vien? — viņš dobjā balsī jautāja, rokām lēni noslīdot no meitenes rokām. Viņš gribēja kaut ko teikt, tomēr nebilda ne vārda.
— Bet es negribu precēties ar viņu! — Loreta protestējot iesaucās.
— Tad neprecieties, — viņš deva padomu.
— Bet man ir jāprecas ar viņu.
— Ir jāprecas?
Loreta palocīja galvu.
— Stipri teikts.
— Zinu, — viņa piekrita, pūlēdamās apspiest elsas. Tad viņa mierīgākā tonī piemetināja: — Esmu samaitāta sieviete, šausmīgi samaitāta sieviete. Neviens nezina, cik samaitāta es esmu, neviens, izņemot Biliju.
Iestājās pauze. Neds Bešfords sadrūma un savādi paskatījās uz Loretu.
— Viņš… Bilijs zina? — viņš beidzot jautāja.
Negribīgs pamājiens ar galvu un piesarkuši vaigi bija
atbilde uz šo jautājumu. Brīdi viņš pārdomāja — gluži kā peldētājs, kas nevar un nevar saņemties, lai mestos ūdenī.
— Pastāstiet man par to! — Viņš runāja ļoti stingri.
— Jums jāizstāsta man viss līdz pēdējam!
— Bet vai jūs… vai jūs man piedosiet? — viņa jautāja vājā, tikko sadzirdamā balsī.
Bešfords paminstinājās, dziļi ievilka elpu un metās ūdenī.
— Jā, — viņš izmisis atteica. — Es jums piedošu. Stāstiet!
— Nebija neviena, kas mani brīdinātu, — Loreta iesaka. — Mēs tik bieži bijām kopā. Toreiz es vēl biju galīgi za|a.
Viņa apklusa, lai padomātu. Bešfords nepacietīgi kodīja lūpas.
— Ja es būtu zinājusi…
Viņa atkal aprāva teikumu.
— Jā, jā, turpiniet, — Bešfords skubināja.
— Mēs satikāmies gandrīz katru vakaru.
— Ar Biliju? — viņš jautāja ar niknumu, kas biedēja Loretu.
Nūja, ar Biliju. Mēs tik bieži bijām kopā… Ja es būtu zinājusi… Nebija, kas man pasaka… Es biju tik jauna…
Loreta gribēja kaut ko piebilst un satraukta paskatījās uz viņu.
— Neģēlis!
Neds Bešfords nokaitināts uzšāvās stāvus: tagad tas vairs nebija noguris grieķis, bet gan satracināts jauneklis.
— Bilijs nav neģēlis, viņš ir labs cilvēks, — Loreta aizstāvēja ar apņēmību, kas pārsteidza Bešfordu.
— Jūs droši vien tūlīt man teiksiet, ka pie visa vainīga bijāt jūs, — viņš sarkastiski ieminējās.
Loreta pamāja ar galvu.
— Ko? — viņš iekliedzās.
— Pie visa vainīga biju es, — viņa nelokāmi apstiprināja. — Man nevajadzēja viņam atjaut. Esmu pelnījusi, ka mani nosoda.
Bešfords, kas bija staigājis šurpu turpu pa istabu, apstājās, un, kad viņš ierunājās, viņa balss skanēja samierinoši.
—- Labi, — viņš sacīja. — Es jūs ne mazākā mērā nenosodu, Loreta. Jūs bijāt ļoti godīga. Taču Bilijam ir taisnība, bet jums nav. Jums ir jāprecas.
— Ar Biliju? — viņa jautāja nespodrā, izdzisušā balsī.
— Jā, ar Biliju. Es jums palīdzēšu. Kur viņš dzīvo? Es piespiedīšu viņu.
— Bet es negribu precēties ar Biliju! — viņa izbailēs iekliedzās. — Ak, Ned, jūs taču to nedarīsiet?
— Darīšu, — Bešfords bargi atbildēja. — Jums ir jāprecas! Un Bilijam tāpat! Vai jūs saprotat?
Loreta piespieda seju pie mīkstās krēsla atzveltnes un sāka šņukstēt kā izpērta.
Sākumā Bešfords ieklausīdamies saprata tikai vienu:
— Bet es negribu pamest Deiziju! Es negribu pamest Deiziju!
Viņš drūmi staigāja pa istabu, tad apstājās un ar interesi ieklausījās.
— Kā lai es to būtu zinājusi? — Loreta caur asarām teica. — Viņš man nesacīja. Neviens vēl mani nebija skūpstījis. Man nebija ne nojausma, ka skūpsts var būt tik šausmīgs… kamēr… viņš nebija atrakstījis man. Es saņēmu vēstuli tikai šorīt.
Viņa seja apskaidrojās. Šķita, ka viņam ataususi gaisma.
— Un par to jūs raudat?
— N-nē.
Viņam pamira sirds.
— Par ko tad jūs raudat? — viņš bezcerīgā balsī jautāja.
— Jus teicāt, ka man jāprecas ar Biliju. Bet es negribu precēties ar viņu. Es negribu šķirties no Deizijas. Es nezinu, ko es gribu. Es gribu mirt.
Bešfords sadūšojās un mēģināja vēlreiz.
— Paklausieties, Loreta, esiet prātīga! Kā tur bija ar tiem skūpstiem? Jūs man neizstāstījāt visu.
— Es… es negribu stāstīt jums visu.
Piepešajā klusumā viņa lūdzoši paskatījās uz Bešfordu.
— Vai man jāstāsta? — beidzot viņa drebošā balsī iejautājās.
— Jāstāsta, — viņš pavēloši atbildēja. — Jums jāizstāsta man viss!
— Nu labi… Vai katrā ziņā?
— Katrā ziņā.
— Viņš… es… mēs… — Loreta izstostīja. Un tad izgrūda: — Es atjāvu, un viņš mani noskūpstīja.
— Tālāk! — Bešfords izmisis pavēlēja.
— Tas ir viss, — viņa atbildēja.
— Viss? — Viņa balsī izskanēja šaubas.
— Viss? — Viņas balsī izskanēja ne mazāka neticība.
— Es gribu teikt… ē-ē… un vairāk nekā? — Viņu nomāca paša neveiklība.
— Vairāk? — Viņas pārsteigums bija neliekuļots. — It kā varētu būt vēl kas! Bilijs teica…
— Kad viņš to teica? — Bešfords skarbi noprasīja.
— Vēstulē, ko es saņēmu šorīt. Bilijs teica, ka mani… mūsu… mūsu skūpsti būšot briesmīgi, ja mēs neapprecēšoties.
Bešfordam griezās galva.
— Ko vēl Bilijs teica? — viņš vaicāja.
— Viņš teica: ja sieviete atļaujot vīrietim sevi noskūpstīt, viņai esot jākļūst šā vīrieša sievai, un, ja viņa to neizdarot, tas esot briesmīgi. Tāda esot paraža, viņš teica, bet es saku, ka tā ir slikta, peļama paraža un ka man tā nepatīk. Zinu, es esmu briesmīga sieviete, — viņa izaicinoši piebilda, — bet es tur neko nevaru līdzēt.