Bešfords izklaidīgi sameklēja cigareti.
— Vai atļaujat man smēķēt? — viņš jautāja, uzraudams sērkociņu.
Šajā mirklī viņš atguvās.
— Lūdzu, piedodiet! — viņš iesaucās, aizmēzdams sērkociņu un cigareti. — Es negribu smēķēt. Es nemaz negribēju to darīt. Es gribēju…
Bešfords noliecās pār Loretu, paņēma viņas rokas savējā, tad apsēdās uz krēsla rokbalsta un maigi apskāva meiteni.
— Loreta, es esmu muļķis. To es gribēju pateikt. Un vēl kaut ko. Es gribu, lai jūs kļūtu mana sieva.
Viņš satraukts gaidīja atbildi.
— Atbildiet… — viņš skubināja.
— Es piekrītu … ja…
— Ja, turpiniet! Ja?
— Ja man nav jāprecas ar Biliju.
— Jūs taču nevarat precēties ar mums abiem! — viņš gandrīz izkliedza.
— Un vai tad nav tādas paražas… kā… kā teica Bilijs?
— Nē, tādas paražas nav. Nu, Loreta, vai esat ar mieru kļūt mana sieva?
— Nedusmojieties uz mani, — viņa sacīja, atturīgi uzmetusi lūpas.
Bešfords piekļāva meiteni sev pie krūtīm un noskūpstīja.
— Cik labi būtu, ja tāda paraža pastāvētu, — viņa tikko sadzirdamā balsī teica, gulēdama Bešforda skavās, — tāpēc ka tad man būtu jāprecas ar jums, Ned… dārgais … Vai tā nav?