- Jā, paldies, Martas kundze. Es tagad kāpšu augšā.
- Lutiēnas jaunkundze gaida tevi klasē.
Tu nespēj neko izdarīt.
- Tad nu es iešu, Martas kundze.
Netenjels negāja uz klasi. Lēni, bet noteikti viņš devās uz skolotāja darbistabu, kur putekļi uz netīrajām pudelēm mirdzēja saules gaismā, neļaujot saskatīt, kas pudelēs slēpjas.
Netenjels piegāja pie grubuļainā darba galda. Uz tā atradās diagrammas, pie kurām viņi bija strādājuši iepriekšējā dienā.
Tu esi pārāk vājš, lai aizstāvētos.
Viņš pastiepa roku pēc mazas stikla kārbiņas, kurā lidinājās un zumēja sešas radības.
To mēs vēl redzēsim.
Netenjels apņēmīgi piegāja pie sienas skapja un atvēra vienu atvilktni. Tā bija tik ļoti piebāzta, ka pusceļā iesprūda un zēnam bija jānoliek stikla kastīte malā un jārauj atvilktne no visa spēka, pirms tā atvērās. Atvilktnē blakus citiem darbarīkiem atradās arī neliels āmurs. Netenjels to izņēma, atkal pacēla stikla kastīti un, pametot atvilktni vaļā, izgāja no darbistabas.
Viņš stāvēja ēnainajā kāpņu laukumā, klusībā atkārtojot Virziena un Kontroles vārdus. Stikla kastītē sešas sīkās radībiņas triecās pret stiklu ar divkāršu spēku; kastīte viņa rokās drebēja.
Tu neko nespēj.
Viesības tuvojās noslēgumam. Atvērās durvis, un pirmie burvji devās prom. Krūmložņas kungs viņus pavadīja. Viņi apmainījās ar laipnībām un atvadījās. Neviens nepamanīja bālo zēnu, kas viņus vēroja, stāvēdams zem kāpnēm.
Vārds bija jāpasaka pēc pirmajām trim komandām, bet pirms pēdējās. Tas nebija pārāk grūti, vismaz pieņemot, ka tu nesastomies pie garākajām zilbēm. Viņš atkal atkārtoja. Jā, tas nebija grūti.
Aizgāja vēl vairāki burvji. Netenjela pirksti bija sastinguši no aukstuma. Uz stikla kastītes varēja redzēt pirkstu nospiedumus.
Jaunais burvis un abi viņa draugi iznāca no viesistabas. Viņi dzīvi sarunājās, smejoties par kādu resnvēdera izstāstītu joku. Lēnā, nesteidzīgā gaitā viņi devās pie Netenjela skolotāja, kas stāvēja pie durvīm.
Puisēns cieši sažņaudza āmuru.
Viņš turēja stikla kastīti sev priekšā. Tā nedaudz drebēja.
Vecais vīrs spieda Krūmložņas kunga roku. Aiz viņa stāvēja jaunais burvis, nepacietīgi lūkodamies uz ielu, it kā vēlētos ātrāk tikt prom.
Skaļā balsī Netenjels izrunāja pirmās trīs komandas, tad Saimona Siržulauzēja vārdu un beidzot pēdējo komandu.
Tad viņš sašķaidīja stikla kastīti.
Atskanēja plīstoša stikla troksnis un skaļa dūkoņa. Stikla gabali nobira uz paklāja. Sešas mazās radībiņas izlauzās no sava cietuma un metās lejup pa kāpnēm, izstiepušas uz priekšu dzeloņus.
Burvji tikko paspēja paskatīties augšup, kad miti jau bija viņiem uzklupuši. Trīs metās Saimonam Siržulauzējam sejā; strauji pacēlis roku, viņš parādīja kādu zīmi. Visi trīs miti pārvērtās uguns bumbās, kas triecās pret sienu un eksplodēja. Trīs pārējie nepakļāvās komandai divi metās virsū resnvēderim, kas ar izbaiļu kliedzienu lēca malā, paklupa pār slieksni un izvēlās dārzā. Radībiņas lidinājās virs viņa, meklēdamas miesu, kur iedzelt. Resnvēderis vicināja rokas priekšā sejai, bet tam nebija lielas jēgas. Burvis saņēma divus dzēlienus, kurus pavadīja sāpju brēcieni. Sestā radībiņa metās virsū vecajam vīram. Likās, ka viņš neko nedarīs, bet, kad mits atradās tikai collu no viņa sejas, uzbrucējs pēkšņi strauji pagriezās un sāka riņķot gaisā. Tas nepakļāvās kontrolei un nolaidās blakus Saimonam Siržulauzējam, kurš notrieca radībiņu uz paklāja.
Artūrs Krūmložņa, kurš to visu bija vērojis ar neslēptām šausmām, tagad mēģināja saņemties. Viņš izgāja dārzā, kur viņa viesis patlaban atdusējās puķudobē, un sasita plaukstas. Divi atlikušie uzbrucēji nekustīgi nokrita zālē.
Šajā brīdī Netenjels saprātīgi izlēma atkāpties.
Viņš ieslīdēja klases telpā, kur Lutiēnas jaunkundze sēdēja pie galda un lasīja žurnālu. Viņa pasmaidīja, kad zēns ienāca telpā.
Kā tev veicās? Izklausās, ka šodien sarīkota kārtīga ballīte. Esmu pārliecināta, ka dzirdēju, kā kāds saplēš glāzi.
Netenjels neko neteica, jo vēl joprojām gara acīm skatīja to ainu, kā visi trīs viņa raidītie uzbrucēji bija eksplodējuši kā uguns lodes. Viņš drebēja vai nu no bailēm, vai bezspēcīgām dusmām.
Lutiēnas jaunkundze pielēca kājās. Netenjel, nāc šurp! Kas noticis? Tu izskaties slims! Tu viss drebi… Viņa aplika roku savam skolniekam ap pleciem un pieglauda viņu tuvāk. Zēns aizvēra acis. Seja dega; viņš juta karstumu un aukstumu vienlaikus. Skolotāja kaut ko jautāja, bet viņš nespēja atbildēt…
Tobrīd klases durvis atvērās.
Tajās stāvēja Saimons Siržulauzējs, un saules gaismā aiz briļļu stikliem zvēroja viņa acis. Burvis izteica kādu komandu Netenjels tika izrauts no Lutiēnas jaunkundzes apskāviena un aiznests pa gaisu. Brīdi viņš karājās starp griestiem un grīdu, pietiekami ilgi, lai redzētu, ka aiz jaunā burvja stāv abi viņa biedri un vēl tālāk Artūrs Krūmložņa.
Netenjels dzirdēja, ka Lutiēnas jaunkundze kaut ko kliedz, bet tad viņš pēkšņi atradās pakārts ar kājām gaisā, asinis mežonīgi šalca ausīs, un viss pārējais izzuda.
Viņš karājās ar galvu uz leju, rokām un kājām brīvi kuļājoties gaisā. Un tad kāda neredzama roka vai neredzama nūja sāka viņu pērt. Zēns kliedza, mēģināja izlocīties, spārdījās. Bet neredzamā roka atkal un atkal sita, un arvien stiprāk un stiprāk…
Vēl ilgi pirms nenogurstošā roka pārstāja sist upuri, viņš bija pārtraucis pretoties mierīgi gulēja gaisā, apzinādamies tikai neciešamās sāpes un kaunpilno sodu. Apziņa, ka Lutiēnas jaunkundze to redz, padarīja kaunu vēl neciešamāku. Brīžiem viņš vēlējās, kaut būtu miris, un, kad beidzot pār apziņu nolaidās tumsa, zēns to sagaidīja kā atbrīvotāju.
Neredzamās rokas viņu atlaida, bet jau ilgi pirms tam, kad viņa augums pieskārās grīdai, zēns bija zaudējis samaņu.
Netenjels uz mēnesi bija nosodīts neiznākt no savas istabas, kā arī pakļauts vēl vairākiem sodiem. Pēc sākotnējās sodu virknes meistars nolēma nerunāt ar audzēkni, un tāpat viņam tika liegta jebkura sabiedrība, izņemot Martas kundzi, kas nesa viņam ēdienu un iznesa naktspodu. Netenjelam nenotika mācības, un viņš nedrīkstēja lasīt grāmatas. Zēns sēdēja savā istabā no saules lēkta līdz rietam, skatīdamies pāri Londonas jumtiem uz Parlamenta ēku.
Šāda vientulība būtu varējusi jebkuru padarīt vājprātīgu, ja viņš nebūtu atradis zem gultas vecu lodīšu pildspalvu un pāris papīra gabalu. Jaunais burvis īsināja laiku, skicējot skatus, kas pavērās aiz loga. Kad apnika zīmēt, Netenjels virs skicēm pierakstīja smalkas piezīmes, kuras paslēpa zem gultas matrača ikreiz, kad dzirdēja soļus uz kāpnēm. Šīs piezīmes bija viņa atriebības plāna sākums.
Netenjelam par lielām bēdām, arī Martas kundzei bija aizliegts ar viņu sarunāties. Lai gan no viņas izturēšanās varēja saprast, ka meistara dzīvesbiedre joprojām jūt pret viņu simpātijas, tomēr šī klusēšana sniedza zēnam gandrīz vai mierinājumu. Ar laiku viņš ierāvās sevī un vairs nemēģināja runāt ar Martas kundzi, kad viņa ienāca.
Tikai pēc mēneša, kad izolācijai pienāca beigas un atsākās mācības, Netenjels uzzināja, ka Lutiēnas jaunkundze atlaista no darba.
13
G arajas, aukstajās rudens dienās Netenjels izlavījās dārza, cik bieži vien varēja. Jebkurā laikā viņš ņēma līdzi grāmatas no meistara plauktiem un burtiski aprija tajās rakstīto, sēžot uz akmens soliņa, pār kuru krita krāsainās koku lapas. Dienās, kad līņāja, viņš vēroja pilošos krūmu un koku zarus un ļāva domām riņķot ap rūgtajām un atriebības pilnajām iecerēm.