Mācībās Netenjels strauji progresēja, jo prāts bija niknuma uzkurināts. Visi Izsaukšanas rituāli, visas burvestības, ko vien burvis varēja iemācīties, lai aizsargātu sevi pret uzbrukumu, visas pavēles, kas savaldīja nepaklausīgus dēmonus un acumirklī tos padzina, Netenjels to visu lasīja un paturēja atmiņā. Ja gadījās kāda grūtāka rindkopa iespējams, uzrakstīta samariešu vai koptu valodā vai paslēpta aiz rūnu zīmēm un šķita, ka apņēmība zūd, zēnam atlika tikai paskatīties uz Gledstona statuju, lai mērķtiecība atgrieztos.
Gledstons bija atmaksājis katram, kas tam bija nodarījis ko sliktu: viņš bija aizstāvējis savu godu un par to tika augstu vērtēts. Netenjels vēlējās darīt tāpat, bet tagad viņu vairs nevadīja nepacietība tā parādījās tikai dažkārt, un arī tikai tāpēc, lai sapurinātu un mudinātu nepadoties. Ja viņš bija saņēmis mācību, tad tā bija nerīkojies, pirms neesi pilnībā sagatavojies. Un tāpēc daudzu vientulīgu mēnešu laikā viņš bija nenogurstoši domājis par savu galveno mērķi: pazemot Saimonu Siržulauzēju.
Vēstures grāmatās, ko Netenjels bija lasījis, bija aprakstītas neskaitāmas burvju sāncenšu cīņas. Dažkārt bija uzvarējuši varenākie, bet biežāk viņi tika sakauti paslepus, ar viltu.
Netenjelam nebija nolūka izaicināt savu ievērojamo pretinieku aci pret aci vismaz pagaidām ne, kamēr viņš pats nebūs ieguvis spēku un varu. Viņš tiks Saimonam klāt citādi.
Mācību stundas viņam tagad nozīmēja garlaicīgu novēršanos no patiesajām mācībām. Bet Netenjels drīz vien iemācījās uzlikt paklausības masku, kam bija jāpārliecina Artūrs Krūmložņa, ka viņš dziļi nožēlo un ar kaunu atceras savu neseno nodarījumu. Šī maska nekad nesašķobījās, pat tad ne, kad meistars lika viņam darīt pašus neinteresantākos un garlaicīgākos darbus. Ja viņu rāja par kādu nenozīmīgu kļūdu, Netenjels neatļāva sejā parādīties ne mazākajai nepatikai; tikai palocīja galvu un steidzās kļūdu izlabot. Ārēji viņš bija nevainojams audzēknis, kurš visā pakļaujas savam meistaram un neizrāda nepacietību par to gliemeža gaitu, kādā virzījās viņa apmācība.
Šādi Netenjels rīkojās tāpēc, ka vairs neuzskatīja Artūru Krūmložņu par savu īsto meistaru. Viņa patiesie skolotāji bija pagātnes varenie burvji, kas uzrunāja zēnu no grāmatām, atļaujot mācīties, cik ātri gribēja, un piedāvājot neskaitāmus brīnumus, ko aptvert prātam. Viņi neizturējās aizbildnieciski un nekad nenodeva Netenjelu.
Artūrs Krūmložņa uz visiem laikiem bija zaudējis tiesības uz sava skolnieka patiesu paklausību un cieņu brīdī, kad nebija aizstāvējis zēnu pret Saimona Siržulauzēja izsmieklu un fiziskajiem pāridarījumiem. Netenjels zināja, ka īsts meistars tā nedrīkstēja rīkoties. Katram audzēknim tika stāstīts, ka viņa meistars ir viņa ģimene, tēvs vai māte, kura pienākums ir aizstāvēt savu audzēkni, kamēr viņš pats pieaug un var sevi aizsargāt. Bet Artūrs Krūmložņa tā nebija rīkojies. Viņš bija stāvējis blakus un noraudzījies, kā Netenjelu pazemo vispirms viesībās un pēc tam klases telpā. Kāpēc? Tāpēc, ka viņa meistars bija gļēvulis un baidījās no Siržulauzēja spēka.
Turklāt viņš bija atlaidis Lutiēnas jaunkundzi.
No sarunas ar Martas kundzi Netenjels uzzināja, ka brīdī, kad viņš tika pacelts gaisā un Siržulauzēja vadītais velnēns bija viņu sitis, Lutiēnas jaunkundze bija darījusi visu, lai viņam palīdzētu. Oficiāli viņai tika uzteikts darbs par "nekaunīgu un neatbilstošu rīcību". Bet patiesībā zīmēšanas skolotāja bija mēģinājusi iesist Siržulauzēja kungam, un tas nebija izdevies tikai tāpēc, ka viņu bija aizturējuši abi Saimona draugi. Domājot par to, Netenjelam asinis sāka vārīties vēl trakāk, nekā atceroties savu pazemojumu. Skolotāja bija mēģinājusi viņu aizstāvēt, un tāpēc, ka viņa bija rīkojusies tieši tā, kā vajadzēja rīkoties pašam Krūmložņas kungam, viņa tika atlaista.
To Netenjels nekad nespēja savam meistaram piedot.
Tā kā Lutiēnas jaunkundze vairs neparādījās, vienīgais cilvēks, kura klātbūtne Netenjelam darīja prieku, bija Martas kundze. Viņas sirsnība palīdzēja mācīties cītīgāk un pārciest pārējo skolotāju vēsumu un neieinteresētību. Bet viņš nevarēja uzticēt Martas kundzei savas ieceres: tas bija pārāk bīstami. Lai kļūtu stiprs un pasargāts, viss bija jāpatur noslēpumā. īsts burvis apspriežas tikai ar sevi.
Pēc pāris mēnešiem Netenjels izdomāja sev pirmo pārbaudi viņš izlēma izsaukt kādu zemākas klases velnēnu. Lai gan viņš diezgan droši zināja Izsaukšanas komandas, zināms risks pastāvēja, jo zēns vēl nebija saņēmis kontaktlēcas, ar kurām varēja pārredzēt pirmos trīs līmeņus, tāpat arī oficiālo vārdu. Tie abi bija jāsaņem dienā kā Krūmložņas kungs teica -, kad viņš kļūs pietiekami pieaudzis, bet Netenjels negribēja gaidīt tik ilgi. Viņš paņēma brilles no darbistabas un nolēma nedot dēmonam ne mazāko iespēju uzzināt savu vārdu.
Netenjels nočiepa vecu bronzas plāksni no skolotāja darbistabas un ar lielām grūtībām izgrieza no tās raupju disku. Vairākas nedēļas puisēns spodrināja šo disku, līdz tas mirdzēja sveču gaismā un bez defektiem atspoguļoja attēlu.
Tad viņš sagaidīja nedēļas nogali, kad ne Krūmložņas kunga, ne kundzes nebija mājās. Tiklīdz viņu automašīna bija izbraukusi uz ceļa, Netenjels ķērās pie darba. Viņš saritināja savas guļamistabas paklāju un uz grīdas dēļiem uzzīmēja divus vienkāršus pentaklus. Mirkstot baiļu sviedros, zēns aizvēra aizkarus un iededza sveces. Starp apļiem tika novietota pīlādža koka bļoda (vajadzēja tikai vienu, jo velnēns, ko jaunais burvis gatavojās izsaukt, bija vājš un bailīgs). Kad viss bija sagatavots, Netenjels paņēma uzspodrināto bronzas disku un nolika tā pentakla centrā, kurā bija jāparādās velnēnam. Tad viņš uzlika brilles, uzvilka vecu mēteli, ko bija paņēmis no darbistabas, un, iekāpis savā piecstūrī, sāka skaitīt buramvārdus.
Sausu muti zēns izrunāja sešas Izsaukšanas zilbes un nosauca izsaucamās būtnes vārdu. Balss nedaudz ķērās, un viņš vēlējās, kaut būtu tālredzīgi nolicis savā pentaklā glāzi ūdens. Nedrīkstēja nepareizi izrunāt nevienu zilbi.
Netenjels pagaidīja, domās noskaitot deviņas sekundes. Tas bija vajadzīgs, lai viņa vārdi nokļūtu Citā pasaulē. Tad vēl septiņas sekundes, kas izsauktajai būtnei bija vajadzīgas, lai atsauktos uz savu vārdu. Beidzot vēl trīs sekundes, kas bija nepieciešamas, lai…
…aplī parādījās kails mazulis, kas kustināja rokas un kājas, it kā peldētu gaisā. Tas lūkojās Netenjelā ar spoži dzeltenām acīm. Mazulis savilka lūpas un izpūta siekalu burbuli.
Jaunais burvis izrunāja Ieslodzījuma vārdus.
Mazulis nikni iebrēcās un, kuļot gaisu ar kājām un rokām, tika palēnām vilkts lejup uz spožo bronzas disku. Pavēle bija pietiekami stipra it kā pēkšņi iesūkts atvarā, mazulis pazuda diskā. Uz brīdi parādījas viņa niknā seja, atsitoties ar degunu pret bronzas disku; tad disku pārklāja tāda kā migla un tas atkal kļuva tīrs.
Netenjels izrunāja vēl pāris buramvārdu, lai nostiprinātu disku un pārbaudītu, vai tur neslēpjas kādas lamatas, bet viss bija kārtībā. Kājām trīcot, zēns izkāpa no sava pentakla.
Pirmā dēmona izsaukšana bija noritējusi veiksmīgi.
Ieslodzītais velnēns izrādījās pagalam nekaunīgs, tomēr pēc nelielas burvestības, kas nedaudz atgādināja elektrošoku, Netenjels varēja piespiest viņu parādīt, kas notiek tālu prom, kādā citā vietā. Velnēns spēja atstāstīt noklausītās sarunas un parādīt notikumus uz diska. Netenjels turēja šo raupjo, bet efektīvo disku paslēptu zem jumta dakstiņiem un ar tā palīdzību uzzināja daudz ko.