Pirmajā reizē jaunais burvis nosūtīja velnēnu izlūkot, kas notiek meistara darbistabā. Jau pēc dažām dienām zēns saprata, ka Krūmložņa gandrīz visu laiku pavada pie telefona, cenšoties būt lietas kursā par politiskajiem notikumiem. Meistars paranoiski baidījās, ka ienaidnieki Parlamentā tīko pēc viņa ieņemamā amata. Netenjelam tas šķita diezgan interesanti, bet detaļas nespēja viņu pārāk aizraut, tāpēc meistara izspiegošana drīz vien tika pārtraukta.
Nākamo viņš novēroja Lutiēnas jaunkundzi. Disku pārklāja zeltaina migla, tas noskaidrojās, un, sirdij sitoties straujāk, Netenjels atkal ieraudzīja viņu: smaidot, strādājot un… mācot zīmēšanu. Diskā parādījās mazs puisēns, acīmredzot viņas skolnieks, kas nepacietīgi švīkāja skiču lapas un kāri tvēra katru skolotājas vārdu. Netenjela acīs sariesās greizsirdības un dusmu asaras. Aizlūzušā balsī viņš pavēlēja attēlam pazust, griezdams zobus par nejaukā velnēna nebēdnīgajiem smiekliem.
Beidzot Krūmložņas skolnieks pievērsās savam galvenajam mērķim. Kādā vakarā viņš pavēlēja velnēnam izsekot Saimonu Siržulauzēju, bet sev par nepatīkamu pārsteigumu atklāja, ka bronzas diskā parādās mazuļa seja.
- Ko tu te dari? Netenjels iebrēcās. Tev tika dota pavēle izpildi to!
Mazulis sarauca degunu un ierunājās mulsinoši zemā balsī. Šis nav no vieglajiem, ne? viņš teica. Daudz aizsardzības mūru. Nez vai tikšu cauri. Var sanākt liela ķēpa, ja kas.
Netenjels pacēla roku un draudīgi to pavicināja. Vai tu saki, ka tas ir neiespējami?
Velnēns sašķobīja seju un izbāza no mutes mēles galu, it kā grasītos aplaizīt vecas brūces. Nē, ne jau neiespējami. Tikai sarežģīti.
- Tad dari to!
Mazulis smagi nopūtās un pazuda. Pēc neilga laika diskā sāka parādīties mirgojošs attēls. Tas raustījās un šūpojās kā slikti noregulētā televizorā. Netenjels nolamājās. Viņš jau gatavojās izrunāt Sodīšanas vārdus, tomēr pēdējā brīdī saprata, ka tas laikam bija labākais, ko velnēns spēja parādīt. Jaunais burvis noliecās pār disku un koncentrēja skatienu uz redzamo ainu.
Pie galda sēdēja kāds vīrietis, ātri rakstot klēpjdatorā.
Netenjela acis samiedzās. Tas bija Saimons Siržulauzējs.
Velnēns bija iekārtojies pie griestiem, tāpēc Netenjels varēja labi pārredzēt visu istabu, lai gan attēls nedaudz miglojās, it kā to skatītu caur netīrām lēcām. Istaba bija ēnaina, vienīgā gaisma nāca no lampas uz Siržulauzēja galda. Istabas aizmugurē no griestiem līdz grīdai stiepās melni aizkari.
Burvis rakstīja un pāris reižu pakasīja degunu. Viņam mugurā bija žakete un ap kaklu vaļīga kaklasaite.
Pēkšņi diskā parādījās mazuļa seja. Es vairs ilgāk nespēju izturēt, viņš šņaukājās. Man kļūst garlaicīgi, turklāt, ja es tur vēl uzkavēšos, var sanākt nepatikšanas.
- Tu paliksi tur tik ilgi, līdz es tevi atsaukšu, Netenjels uzšņāca. Viņš izrunāja vienu zilbi, un mazulis sāpēs savieba seju.
- Labi jau, labi! Kā tu vari tā izturēties pret nevarīgu mazuli, tu, necilvēks! Mazuļa seja pazuda, un atkal parādījās iepriekšējā aina. Siržulauzējs joprojām sēdēja pie galda un drukāja. Netenjels vēlējās, kaut varētu tuvāk ieskatīties papīros uz galda, bet burvjiem parasti bija uzstādīti īpaši sensori, lai sajustu jebkuras maģijas tuvošanos. Nebūtu gudri likt velnēnam pievirzīties tuvāk. Arī šis bija pietiekami labs skats, lai…
Netenjels salēcās.
Saimona Siržulauzēja istabā atradās vēl kāds. Viņš stāvēja aizkaru ēnā. Netenjels nebija redzējis, kā šī noslēpumainā persona ienāk, un tāpat arī burvis to laikam nenojauta, jo turpināja rakstīt, nemaz nepagriežoties pret ienācēju. Svešais bija garš un masīvas miesas būves, ietinies garā ādas apmetnī, kas krita līdz pat zābakiem. Gan apmetnis, gan zābaki izskatījās dubļaini un stipri nonēsāti. Lielāko daļu sejas sedza bieza, melna bārda; virs tās mirdzēja vērīgas acis. Kaut kas viņa skatienā lika Netenjelam nodrebināties.
Acīmredzot ienācējs kaut ko pateica, jo Saimons Siržulauzējs pēkšņi salēcās un pagriezās pret svešinieku.
Attēls noraustījās, pagaisa un parādījās atkal. Netenjels lādējās un pieliecās tuvāk diskam. Izskatījās, ka darbība pavirzījusies uz priekšu par pāris sekundēm. Tagad abi atradās viens otram tuvāk svešais bija nostājies pie galda. Saimons Siržulauzējs kaut ko dedzīgi stāstīja. Viņš pastiepa roku, bet svešais tikai pamāja uz galda pusi. Burvis piekrītoši pamāja, atvēra vienu no atvilktnēm, izvilka no tās auduma maisu un izbēra tā saturu uz galda. Gaisā uzvirpuļoja naudas zīmes.
No diska atskanēja žēlabaina balss, kas runāja ļoti uzstājīgi: Es domāju, ka derētu tevi brīdināt, un tikai nesodi mani atkal, bet mums tuvojas kaut kāds novērotājs. Divas istabas tālāk. Mums jāpazūd, priekšniek, turklāt ātri.
Netenjels iekoda lūpā. Paliec, kur esi, līdz pēdējam brīdim! Es gribu redzēt, par ko viņš maksā. Un iegaumē sarunu!
- Tās ir tavas bēres, priekšniek!
Svešais ar cimdotu roku lēnām lika somā naudu. Netenjels dusmās vārījās kuru katru brīdi velnēns pazudīs no istabas, un viņš nebūs ticis ne par matu gudrāks.
Par laimi, Saimons Siržulauzējs bija tikpat nepacietīgs. Viņš atkal pastiepa roku, šoreiz daudz uzstājīgāk. Svešais pamāja. Viņš no apmetņa apakšas izvilka mazu paciņu. Burvis to paķēra un atplēsa iesaiņojumu.
Atkal atskanēja velnēna balss: Tas jau ir pie durvīm! Es pazūdu!
Netenjels vēl tikai paspēja saskatīt, ka viņa ienaidnieks no paciņas izvelk kaut ko, kas mirdzēja sveču gaismā, un tad disks atkal bija tumšs un tukšs.
Viņš pavēlēja velnēnam parādīties.
- Vai tad vēl nav gana? Es gribētu nedaudz nosnausties! Fū, šoreiz tas bija par mata tiesu! Mēs gandrīz iekritām.
- Ko viņi teica?
- Jā, ko gan viņi teica? Nejauši dzirdēju vienu otru aprautu vārdu, nejau tā, ka es neko nebūtu dzirdējis, bet ilgstošais ieslodzījums pavājinājis manu dzirdi…
- Vienkārši pastāsti!
- Lielais vīrs neko daudz neteica. Vai tu neredzēji tās sarkanās svītras uz viņa apmetņa? Ļoooti aizdomīgi. Tas noteikti nebija kečups… Turklāt svaigas, to es varēju saost. Ko tad viņš īsti teica? "Es to dabūju." Un vēclass="underline" "Vispirms samaksu." Tas vīrs nebija no daiļrunīgajiem.
- Vai tas bija dēmons?
- Ar šo rupjo apzīmējumu tu droši vien biji domājis būtni no Citas pasaules? Nē. Tas bija cilvēks.
- Un ko teica burvis?
- Viņš bija runīgāks. Patiesību sakot, pārāk pļāpīgs. "Kā tu to dabūji?" viņš iesāka. Un tad: "Un kā tu… Nē, to es negribu zināt! Vienkārši pasniedz to man." Viņš bija aizelsies un ļoti uztraucies. Un tad viņš izvilka naudu no atvilktnes.
- Kas tas bija par priekšmetu? Vai neviens no viņiem neko neminēja?
- Kaut kā nespēju atminēties nē, pagaidi! Pagaidi! Tev nav jākļūst nejaukam es taču izpildu visu, ko tu man liec darīt, vai ne? Kad lielais vīrs pasniedza burvim sainīti, viņš kaut ko teica…
-Ko?
- Pavisam klusi, bija grūti sadzirdēt…
- Ko viņš teica ?
-Viņš teica: "Samarkandas amulets ir tavs, Siržulauzēj."
Netenjelam bija vajadzīgi vēl seši mēneši, lai sagatavotos. Viņš apguva arvien jaunus amata noslēpumus, iemācījās jaunas un spēcīgākas komandas un katru rītu pirms nodarbībām devās peldēt, lai norūdītos. Zēns kļuva spēcīgāks gan miesā, gan garā.
Krūmložņas audzēknim nekad vairs neradās iespēja izspiegot savu ienaidnieku. Vai nu toreiz viņu klātbūtne bija pamanīta, vai ne, velnēns vairs nespēja iekļūt Siržulauzēja mājā.