- Tā ir tabakdoze! es iebrēcos. Vai tad tu nezini, ka smēķēšana kaitē veselībai?
- Tajā vairs nav tabakas, Netenjels sacīja. Tā ir mana meistara doze. Tagad tajā ir rozmarīns. Viņš nedaudz pavēra vāciņu, un pēc mirkļa ellīgā smaka sasniedza mani, liekot matiem saslieties stāvus. Dažas zālītes ļoti slikti ietekmē džinus, un rozmarīns ir viena no tām. Burvjiem gan šis aromāts ļoti patīk. [36] [1] Pastāv ļoti attīstīts burvjus aizsargājošo dezodorantu un pēcskūšanās līdzekļu bizness. Piemēram, tas pats Saimons Siržulauzējs smirdēja pēc Pīlādža svaiguma
- Tavā vietā es to drīzāk izbērtu un piepildītu ar labu tabaku, es ierosināju. Tas ir daudz veselīgāk.
Zēns aizvēra vāciņu. Es tevi sūtīšu vēl vienā uzdevumā, viņš teica. Tiklīdz tu būsi prom, es uzlikšu tev Beztermiņa ieslodzījuma burvestību, piesaistot tevi šim trauciņam. Šī burvestība neiedarbosies tūlīt. Patiesībā es likšu tai darboties tikai pēc mēneša. Ja nu es neatsaukšu šo burvestību, pirms mēnesis būs beidzies, tu atradīsies iesprostots šajā trauciņā, līdz kāds to atkal atvērs. Kā tev tas patīk? Pārsimts gadu mazā trauciņā, kas piepildīts ar rozmarīnu. Tas tavā labā paveiks zilus brīnumus…
- Tev nu gan piemīt stratēģiskā domāšana, es sērīgi novilku.
- Un, ja nu tu riskētu un izvēlētos šo sodu, es drošības pēc piesiešu šim trauciņam akmeni un iemetīšu to Temzas dibenā, pirms vēl būs uzlēkusi saule. Tad nu negaidi, ka tevi tik drīz kāds atbrīvos.
- Es nedošu tev iemeslu tā rīkoties. Tas tiesa. Es neesmu pārmēru liels optimists.*[1] Beztermiņa ieslodzījums ir riebīga burvestība, tā ir viena no nejaukākajām lietām, ko burvis var izdarīt. Tu vari tikt gadsimtiem ieslodzīts mazmazītiņā trauciņā, un daži no tiem ir pavisam banāli. Sērkociņu kastītes, pudeles, rokassomiņas… Reiz pazinu džinu, kas bija iesprostots vecā, netīrā lampā.
Tagad mana pretinieka sejā parādījās triumfējošs smaids. Viņš līdzinājās tam nejaukajam knēvelim no rotaļu laukuma, kas bija pievācis manu labāko marmora bumbiņu.
- Nu, Bartimaj, viņš smīnēdams teica, ko tu teiksi par to?
Es veltīju viņam platu smaidu. Kā būtu, ja tu to visu aizmirstu un vienkārši uzticētos man?
- Nekādā gadījumā.
Mani pleci saguma. Re, atkal nekā. Lai kā arī tu pūlētos, burvji vienmēr beigās atrod iespēju tevi uzvarēt.
- Labi, Netenjel, es sacīju. Kas man jādara?
Otrā dala
..
Netenjels
..
15
Tiklīdz džins bija pārvērties par balodi un aizlidojis, Netenjels aizvēra logu, aizvilka aizkarus un noguris apsēdās uz grīdas. Viņa seja bija līķa bālumā un ķermenis no lielā sasprindzinājuma trīcēja. Gandrīz pusstundu zēns palika sēžot, atspiedies ar muguru pret sienu un skatīdamies tukšumā.
Viņš to bija paveicis. Jā, bija ticis galā gluži labi dēmons atkal bija savaldīts un pakļauts kontrolei. Atlika tikai pastrādāt pie burvestības, kas piesaistīs dēmonu tabakdozei, un Bartimajam būs viņam jākalpo, cik vien ilgi Netenjels vēlēsies. Šķita, ka viss nokārtosies. Nebija nekā, par ko uztraukties. Pilnīgi nekā.
Vismaz to viņš centās sev iestāstīt. Tomēr zēnam trīcēja rokas, sirds sitās kā negudra un visi argumenti, ko viņš tikko bija izdomājis, nepavisam nepārliecināja. Netenjels niknojās uz sevi, dziļi ieelpoja un saspieda plaukstas cieši kopā, lai tās netrīcētu. Protams, bija pamats just bailes. Viņš par sekundes simtdaļu bija izvairījies no Stimulējošā kompasa burvestības. Šī bija pirmā reize, kad jaunais burvis bija atradies tik tuvu nāvei. Šādi pārdzīvojumi nepaliek bez sekām. Netenjels sev iegalvoja, ka tūlīt saņemsies: varētu piestrādāt pie burvestības, aizbraukt ar autobusu uz Temzu…
Džins zināja viņa vārdu.
īsto vārdu.
Bartimajs no Urukas, Šakrs al Džins no Al-Arišas… Netenjels bija ļāvis viņam uzzināt savu īsto vārdu. Martas kundze to bija izrunājusi, džins to bija dzirdējis, un kopš tā brīža burvju pamatlikums bija pārkāpts. Un tagad Netenjelam vajadzēja iesaistīties dažādos kompromisos iespējams, uz visu atlikušo dzīvi.
Viņš atcerējās piemērus no mācību grāmatām. Verners no Prāgas: viņa īsto vārdu bija uzzinājis mazs velnēns, kas viņam kalpoja. Velnēns bija to pastāstījis foliotam, tas bija izpaudis vārdu džinam, kurš savukārt bija to izstāstījis ifrītam. Un pēc trim gadiem, kad Verners šķērsoja Vāclava laukumu, lai dotos nopirkt kūpinātu desu, viņu bija sagrābis virpuļviesulis. Vairākas stundas pēc tam pilsētniekus bija apdullinājuši Vernera kliedzieni, un pēc tam pār pilsētas vējrādītājiem un skursteņiem bija nobirušas burvja saplosītā ķermeņa daļas. Un šis nebūt nebija visbriesmīgākais liktenis, kas sagaidīja burvi, kura īstais vārds nebija paturēts noslēpumā. Atlika tikai padomāt par Paulo no Turīnas, Septimusu Manningu vai Johanu Faustu…
No Krūmložņas skolnieka lūpām izlauzās elsas, un šī skaņa viņu pašu tā satrieca, ka izrāva no izmisuma un pašnožēlas. Pietiek! Viņš vēl nebija miris, un dēmons joprojām atradās viņa pakļautībā. Vai vismaz atradīsies, tiklīdz viņš būs pienācīgi izmantojis tabakdozi. Vajadzēja tikai saņemties…
Netenjels uztrausās kājās ķermeni bija novājinājis nogurums. Pielicis visus spēkus, viņš noslēpa bailes pašā dziļākajā prāta nostūrī un sāka gatavoties uzdevumam. Zēns pārzīmēja pentaklu un nomainīja vīraku. No jauna iededza sveces. Aizlavījās uz meistara darbistabu un divreiz pārbaudīja buramvārdus. Tad iebēra tabakdozē vēl vairāk rozmarīna, ielika to apļa centrā un sāka Beztermiņa ieslodzījuma burvestību. Pēc piecām minūtēm viņa mute bija sausa un balss čerkstēja, bet virs tabakdozes bija sākusi veidoties tēraudpelēka aura. Tā uzmirdzēja un pazuda. Netenjels nosauca Bartimaja vārdu, datumu, no kura Ieslodzījuma burvestībai jāstājas spēkā, un beidza burvestību. Tabakdozē izskatījās gluži kā pirms tam. Krūmložņas audzēknis ielika to jakas kabatā, nopūta sveces un uzritināja paklāju pāri pentaklam. Tad viņš bezspēkā iekrita gultā.
Kad Martas kundze pēc stundas pasniedza vīram vakariņas, viņa izteica savas bažas par audzēkni.
- Esmu noraizējusies, viņa sacīja. Zēns nemaz nav ēdis sviestmaizes. Viņš ir sabrucis uz galda blakus šķīvim, balts kā papīrs. Laikam pavadījis nomodā visu nakti. Kaut kas viņu nobiedējis… Vai arī viņš vienkārši ir slims. Krūmložņas kundze ieturēja pauzi. Dārgais?
Krūmložņas kungs bija aizņemts, pētīdams ēdienu savā šķīvī. Kur ir mango mērce, Marta? viņš ierunājās. Tu zini, ka man tā garšo kopā ar liellopa gaļu un salātiem.
- Mango mērce ir izbeigusies, mīļais. Tad, kā tev liekas, ko mums vajadzētu darīt?
- Nopērc vēl. Vai tad tas nav acīmredzami? Debesu vārdā, sieviete…
- Nē. Es domāju, ar zēnu…
- Hmm? Ai, gan jau ar viņu viss būs kārtībā. Sīkais vienkārši uztraucas par Vārda došanu. Un par pirmo Izsaukšanu. Atceros, cik pats biju pārbijies, meistars burtiski iegrūda mani pentaklā… Krūmložņas kungs apēda lielu kumosu gaļas. Pasaki, ka es pēc pusotras stundas gribu viņu redzēt bibliotēkā. Un lai viņš paņem līdzi almanahu. Nē lai viņš nāk jau pēc stundas. Man pēc tam vēl jāpiezvana Divālam par tām zādzībām.
Netenjels, kas sēdēja pie virtuves galda, joprojām bija apēdis tikai pusi sviestmaizes. Martas kundze pabužināja viņa matus.