Bet nav jau nekādas iespējas būt izvēlīgam, ja jātiek garām aizsarglaukam. Biju pareizi nospriedis, ka tas nesniedzas līdz pazemei. Kurmis izraka savu alu dziļi, dziļi pazemē, zem mūra sienas pamatiem. Neieskanējās nekāda burvju signalizācijas trauksme, lai gan es piecas reizes atsitu galvu pret mūri.*
Es atkal rakos augšup un sasniedzu virszemi pēc divdesmit minūšu kārpīšanās, ošņāšanas un tiekšanās pretī sulīgajiem tārpiem, ko sajutu katrā zemes slānī.
Kurmis piesardzīgi izbāza galvu savā rakumā nevainojamajā Saimona Siržulauzēja mauriņā. Tas palūkojās apkārt, novērtēdams situāciju. Mājas pirmajā stāvā dega gaismas. Aizkari bija aizvilkti. Augšējie stāvi, cik nu kurmis no sava skatpunkta varēja pateikt, bija klusi un tumši. Virs galvas pletās caurspīdīgais aizsargkupols. Viens no dzeltenajiem sargkareivjiem aizripināja garām tuvākajam krūmājam. Abi pārējie droši vien uzturējās otrpus mājai.
Es vēlreiz pārskatīju septīto plānu. Joprojām nekas, joprojām tā pati dīvainā sajūta, ka tuvumā uzglūn briesmas. Ak, nu labi.
Kurmis atgriezās pazemē un apmēram zāles sakņu līmenī sāka rakt tuneli uz mājas pusi. Tad atkal parādījās puķu dobē zem tuvākajiem logiem un kaut ko nopietni apsvēra. Nebija nekādas jēgas turpināt ceļu šādā izskatā tas nozīmētu skriet ar pieri sienā. Bija jāatrod cits veids, kā iekļūt mājā.
Līdz kurmja pūkainajām ausīm nonāca skaļi smiekli un glāžu šķindēšana. Skaņas bija pārsteidzoši skaļas un atbalsojās tepat netālu. Ventilācijas eja, no vecuma gluži saplaisājusi un sašķiebusies, bija ierīkota sienā ne tālāk par pusmetru. Tas bija ceļš iekšā mājā.
Ar zināmu atvieglojumu es pārvērtos par mušu.
4
No drošās slēptuves ar savām daudzajām acīm ieskatījos gluži parastā viesistabā. Tas grīdu klāja biezs vilnas paklājs, uz sienām dižojās neciešamas, strīpainas tapetes un divas no vecuma nomelnējušas eļļas gleznas, kroņluktura vietā karājās kaut kāds briesmīgs kristāla veidojums, un visu ansambli papildināja dīvāns un divi krēsli (arī strīpaini), zems kafijas galdiņš ar sudraba paplāti, uz kuras stāvēja vientuļa sarkanvīna pudele. Glāzes atradās divu cilvēku rokās.
Viena bija sieviete. Pajauna (cilvēku izpratnē, tādējādi tas ir bezgalīgi mazs vecums) un laikam jau gluži izskatīga, ja man jāraksturo miesiskais veidols. Lielas acis un tumši, zēngalviņā apgriezti mati. Es paturēju viņas tēlu atmiņā. Šādā izskatā es rīt ieradīšos pie zēna. Tikai bez apģērba. Redzēsim, ko šis zaglīgais, bet jau tik nobriedušais prātvēders teiks!*[1] Ja nu tu brīnies: pārvērsties par sievieti man nesagādā nekādas grūtības. Protams, arī pārvērsties par vīrieti ne. Zināmā mērā kļūt par sievieti ir ilgstošāks un smalkāks process, bet to tagad neapspriedīsim. Sieviete, vīrietis, kurmis, kāpurs galu galā nav nekādas starpības, vajadzīgas tikai prāta spējas.
Tomēr pašlaik man vairāk rūpēja vīrietis, kuram sieviete uzsmaidīja, paklausīgi mādama ar galvu. Viņš bija garš, tievs un klasiski skaists, turklāt iesmērējis matus ar kaut kādu asi smaržojošu eļļu. Viņam bija mazas, apaļas brilles un plata mute ar līdzeniem, baltiem zobiem. Un iespaidīgs žoklis turklāt. Es nojautu, ka šis bija Saimons Siržulauzējs, slavenais burvis. Vai par to liecināja viņa netveramā varas un spēka aura? Vai pārliecinātie žesti, kas pavadīja viņa vārdus? Vai varbūt tomēr mazais velnēns, kas peldēja gaisā pie viņa kreisā pleca (otrajā līmenī), uzmanīgi vērodams apkārtni?
Es aizkaitinājumā saviebos un paberzēju kājas vienu pret otru. Man jābūt ļoti piesardzīgam. Velnēni mēdz būt bīstami. [5] [1] Nepārproti, es no velnēna nebaidījos. Es tādus uzkožu brokastīs. Tomēr piesardzība nenāca par ļaunu velnēna nelokāmās uzticības un redzīgo acu dēļ. Viņu mans muļķīgais mušas izskats nepiemānītu pat uz sekundes simtdaļu.
Žēl, ka nebiju pārvērties par zirnekli. Tie spēj stundām mierīgi sēdēt un gaidīt. Mušas ir daudz nemierīgākas. Bet, ja es šeit mainītu izskatu, burvja vergs to tūliņ sajustu. Es piespiedu savu negribīgo ķermeni palikt slēptuvē, neievērodams atkal pieaugošās sāpes, kas šoreiz parādījās hitīnā [6] [1] Hitīns ragviela, kas pārklāj kukaiņa ķermeņa daļas.
.
Burvis runāja. Patiesībā viņš vispār nedarīja neko citu. Sieviete lūkojās viņā ar spaniela acīm, tik platām un apbrīnas pilnām, ka man gribējās viņai iekost.
…tas būs vissatriecošākais notikums, Amanda. Tu būsi Londonas sabiedrības uzmanības degpunktā! Vai tu zini, ka premjerministrs drīzumā gatavojas apciemot tavu muižu? Jā, maniem vārdiem neapšaubāmi ir spēks. Mani ienaidnieki jau nedēļām viņu vajā ar zemiskiem piedāvājumiem, bet viņš tik un tā neatkāpjas no domas rīkot konferenci tavā muižā. Tā nu tu redzi, mīļā, es joprojām spēju viņu ietekmēt, kad vien tas nepieciešams. Jāzina tikai, kā izspēlēt pareizās kārtis, kā glaimot viņa iedomībai. Nesaki to nevienam, bet patiesībā premjerministrs ir tik vājš… Jā, viņa stiprā puse ir šarms, bet arī tam viņš pēdējā laikā pievērš maz uzmanības. Un kāpēc lai valdības galva par to uztrauktos? Viņam ir vīri melnā, kas visu paveiks vina vietā…
Burvis tā turpināja vāvuļot vēl vairākas minūtes, nevajadzīgi šķiezdams enerģiju. Sieviete dzēra vīnu, māja ar galvu, ik pa brīdim noelsās, sajūsmināti iesaucās un piekļāvās viņam arvien tuvāk. Es no garlaicības gandrīz iedūcos. [7] [1] Cilvēks droši vien būtu klausījies šo sarunu ar pavērtu muti, jo burvja stāstījums par korupciju Britu valdībā bija visumā sīks un smalks. Bet man no tā nebija ne silts, ne auksts. Pieredzējis, kā sagrūst pīšļos un putekļos neskaitāmas civilizācijas, daudz varenākas nekā šī, es nespēju pievērst uzmanību viņa pļāpāšanai. Tā vietā es neveiksmīgi mēģināju atcerēties, kādi pazemes spēki varētu būt Saimona Siržulauzēja kalpībā. Man bija jāgatavojas uz visļaunāko.
Pēkšņi velnēns izrādīja trauksmes pazīmes. Viņa galva pagriezās par 180 grādiem un palūkojās uz durvīm otrā istabas galā. Tas uzmanīgi ieknieba burvim ausī, lai brīdinātu viņu. Pēc sekundes durvis atvērās, un pa tām godbijīgi ienāca melnā žaketē tērpts plikpaurains sulainis.
- Atvainojiet, ser, bet jūsu mašīna gaida.
- Paldies, Kārter. Mēs tūlīt iesim.
Plikpauris pazuda kā nebijis. Burvis nolika savu (joprojām pilno) vīna glāzi atpakaļ uz kafijas galdiņa un, saņēmis sievietes roku, to eleganti noskūpstīja. Velnēns viņam aiz muguras rādīja grimases, kas atspoguļoja visdziļāko pretīgumu.
- Man diemžēl jāiet, Amanda, pienākums sauc. Šovakar būšu vēlu. Vai drīkstu tev piezvanīt? Varbūt mēs rītvakar varētu apmeklēt kādu teātra izrādi?
- Tas būtu burvīgi, Saimon.
- Tad norunāts. Mans draugs Mierdaris tikko iestudējis jaunu izrādi, un es šovakar pat rezervēšu mums biļetes. Bet tagad Kārters tevi aizvedīs mājās.
Vīrietis, sieviete un velnēns izgāja no istabas, atstādami durvis pusvirus. Muša piesardzīgi izlīda no savas slēptuves un sāka nedzirdami lidināties pa istabu, meklējot vislabāko skatpunktu uz priekšnamu. Tur pašlaik notika liela rosība tika atnesti mēteļi, dotas pavēles, atvērtas un aizvērtas durvis. Un tad burvis bija prom.
Es ielidoju priekšnamā. Tas bija plašs un auksts, un uz nevainojami tīrās grīdas rotājās melnbaltu flīžu ornaments. Milzīgos keramikas podos auga sulīgi zaļas papardes. Ieklausīdamies riņķoju ap griestu lampu. Bija ļoti kluss. Vienīgās skaņas nāca no netālās virtuves, un tās bija pavisam nevainīgas tikai katlu rīboņa un šķīvju šķindoņa, un pavāra atraugāšanās.