- Jā, ser. Liels paldies! pirmo reizi sarunā ar meistaru Netenjels atbildēja ar patiesu sajūsmu. Parlaments! Premjerministrs! Viņš izgāja no bibliotēkas, uzskrēja pa kāpnēm uz savu istabu, pa kuras logu blāvajā novembra pēcpusdienā Parlamenta ēku varēja tikko saskatīt. Netenjelam tā šķita kā liesmojoša bāka.
Mazliet vēlāk viņš atcerējās par tabakdozi kabatā.
Līdz vakariņām bija divas stundas laika. Martas kundze rosījās virtuvē, Krūmložņas kungs savā darbistabā runāja pa telefonu. Netenjels klusiņām izlavījās no mājas pa parādes durvīm, pirms tam paņēmis piecas mārciņas no burkas, kur Krūmložņas sieva glabāja naudu, ar ko maksāt pārtikas tirgotājiem. Netenjels izgāja uz lielā ceļa un iekāpa autobusā, kas brauca uz dienvidiem.
Burvji parasti nebrauc ar sabiedrisko transportu. Zēns apsēdās aizmugurējā sēdeklī, pēc iespējas tālāk no citiem pasažieriem, un ar acs kaktiņu vēroja viņus iekāpjam un izkāpjam. Vīrieši un sievietes, jauni un veci; jaunieši spilgtās drēbēs un meitenes ar mirdzošām ķēdītēm ap kaklu. Viņi grūstījās un skaļi smējās vai arī sēdēja klusi, lasot avīzes, grāmatas vai spilgtus žurnālus. Jā, bija acīmredzams, ka šiem cilvēkiem nepiemita nekāds spēks. Netenjelam, kura pieredze saskarsmē ar vienkāršajiem cilvēkiem nebija pārāk liela, viņi izskatījās it kā divdimensionāli. Viņu sarunas šķita tukša pļāpāšana, grāmatas, ko viņi lasīja, banālas. Netenjelam likās, ka vienkāršie cilvēki ir pagalam vulgāri, un vairāk neko viņš tajos nesaskatīja.
Pēc pusstundas autobuss piestāja pie Blekfraiersas tilta, kas stiepās pāri Temzai.
Krūmložņas audzēknis izkāpa un devās uz pašu tilta vidu, kur pārliecās pāri kaltajām metāla margām. Ūdenslīmenis bija augsts; straujie, pelēkmelnie ūdeņi traucās zem tilta, nemierīgi viļņojoties. Abās pusēs upei rindojās biroji ar akliem, neizteiksmīgiem logiem. Iegaismojās laternas un automašīnu lukturi. Netenjels zināja, ka Parlamenta ēka atrodas aiz nākamā upes līkuma. Viņš vēl nekad nebija stāvējis tai tik tuvu. Šī doma lika sirdij pukstēt straujāk.
Bet gan jau viņam vēl būs laiks šurp atnākt. Vispirms bija jāizdara svarīgākais. No vienas mēteļa kabatas jaunais burvis izvilka plastmasas maisiņu un pagalmā atrastu ķieģeli, no otras izņēma tabakdozi. Ķieģelis un tabakdozē tika ielikti maisiņā, kura gals tika nostiprināts ar dubultmezglu.
Bartimaja pavēlnieks uzmeta ašu skatienu abām tilta pusēm. Citi kājāmgājēji steigšus gāja viņam garām, galvas noliekuši un plecus uzrāvuši. Neviens nepievērsa zēnam ne mazāko uzmanību. Netenjels pārmeta maisiņu pāri margām un vēroja, kā tas krīt.
Lejup… lejup… Beidzot tas bija pārvērties par baltu plankumu; ari šļakstu tik tikko varēja saredzēt. Tas nogrima kā akmens.
Netenjels pacēla mēteļa apkakli, sargājot kaklu no upes vēja. Tagad viņš bija drošībā. Vismaz tādā mērā, kādā tas patlaban bija iespējams. Viņš bija izdarījis to, ko apsolīja. Ja Bartimajs uzdrošināsies viņu nodot…
Kad Netenjels devās atpakaļ uz autobusa pieturu, sāka līt. Viņš gāja lēnām, domās iegrimis, gandrīz saskriedamies ar dažiem steidzīgiem garāmgājējiem, kas gāja pretējā virzienā. Tie nolamājās, bet zēns to tik tikko ievēroja. Drošībā… Tas bija galvenais.
Ar katru soli arvien vairāk uzmācās nogurums.
Bartimajs 16
Kad izlidoju pa zēna bēniņu istabas logu, mana galva bija tā piebāzta ar atriebības plāniem un viltīgām stratēģijām, ka nemaz neskatījos, kurp lidoju, un ietriecos ar galvu tieši skurstenī.
Cik simboliski! Lūk, ko ar tevi izdara iedomāta brīvības sajūta!
Es aiztraucos pa gaisu viens no miljons baložiem šajā lielpilsētā. Uz maniem spārniem atspīdēja saule, vējš bužināja glīti saglaustās spalvas. Zem manis slējās nebeidzamas pelēkbrūnu māju jumtu rindas, tās stiepās līdz pat dūmakainajam horizontam gluži kā vagas rudenīgā laukā. Kā mani valdzināja šis plašums! Vēlējos lidot un lidot, līdz šī nolādētā pilsēta paliktu man tālu aiz muguras, un neatskatīties atpakaļ. Es varēju tā darīt. Neviens nebūtu mani apturējis. Mani neizsauktu atpakaļ.
Bet es nedrīkstēju sekot savai vēlmei. Zēns bija diezgan skaidri pateicis, kāds liktenis mani gaida, ja apkrāpšu viņu un neizspiegošu Saimonu Siržulauzēju. Protams, pašlaik es varēju doties, vienalga, kur. Varēju izmantot jebkādas metodes, lai savāktu vajadzīgo informāciju (paturot prātā, ka viss, kas pēc tam varētu kaitēt Netenjelam, nāks man pašam par sliktu). Skaidrs, ka Netenjels mani kādu laiciņu neizsauks. (Viņš bija pārāk noguris un noteikti vēlēsies atpūsties. [37] [1] Un ne jau tikai viņš, ticiet man.) Man bija mēnesis laika, lai izdarītu uzticēto darbiņu. Bet man joprojām bija jāklausa viņa pavēlēm. Ja ne, man jau bija norunāta tikšanās ar veco tabakdozi, kas gulēja Temzas dziļumā.
Brīvība ir tikai ilūzija. Tai vienmēr ir sava cena.
Vēlreiz visu pārdomājot, izlēmu, ka man ir divas iespējas sākt ar pazīstamu vietu vai zināmu faktu. Pazīstamā vieta bija Saimona Siržulauzēja villa Hempstedā, kur noteikti slēpās daudzu viņa noslēpumu atrisinājums. Man diez ko negribējās tur atkal ielauzties, bet varbūt es varētu ierīkot slēpni ārpusē un nopētīt, kas nāk iekšā un iet ārā no šīs mājas? Zināmais fakts bija tāds, ka burvis acīmredzot bija ieguvis Samarkandas amuletu nelikumīgā ceļā. Es varētu atrast kādu, kas kaut ko vairāk zina par šī priekšmeta neseno vēsturi, piemēram, to, kuram amulets pirms tam bija piederējis.
Izlēmu, ka labākais ceļš tomēr būtu apmeklēt Hempstedu. Vismaz es zināju, kā tur nokļūt.
Šoreiz turējos pēc iespējas tālāk no greznās mājas. Apmetos uz pretējā nama jumta, no kurienes pavērās lielisks skats uz nama parādes durvīm un vārtiem, un neuzkrītoši aplūkoju apkārtni. Kopš pagājušās nakts Siržulauzēja piebraucamajā ceļā bija notikušas pāris izmaiņu. Aizsardzības tīkls bija salabots un nostiprināts ar vēl vienu kārtu, un visvairāk apdegušie koki bija nocirsti un aizvākti. Visdraudīgākās izskatījās vairākas garas, tievas, sarkanīgas figūras, kas maršēja pa zālienu ceturtajā un piektajā līmenī.
No Siržulauzēja, Fakvarla vai Džabora nebija ne miņas, bet es jau necerēju, ka tūlīt pat notiks kaut kas aizraujošs. Nolēmu pagaidīt kādu stundiņu vai ilgāk. Sabužinājis spalvas pret vēju, es iekārtojos savā novērošanas postenī.
Paliku savā novērošanas postenī trīs dienas. Veselas trīs dienas! Šajā laikā nedaudz atpūtos, tomēr mana pēdējā iemiesošanās sāka darīt sāpes, tāpēc kļuvu īgns. Turklāt biju nogarlaikojies līdz nāvei. Nekas ievērojams te nenotika.
Katru rītu vecāks dārznieks čāpoja pa dārzu un mēģināja apzaļumot tās zemes strēles, kur bija piezemējušās Džabora raidītās sprādzienu bumbas. Pēcpusdienā viņš apcirpa krūmājus un nogrāba zālienu, un tad ietentērēja iekšā iedzert tasi tējas. Viņš nemaz neievēroja sarkanos radījumus, no kuriem trīs viņam visu laiku sekoja, lūkodamies uz dārznieku kā plēsoņas uz savu upuri. Nebija nekādu šaubu, ka tikai stingrie Izsaukšanas noteikumi atturēja viņus mesties dārzniekam virsū un to aprīt.
Katru vakaru no mājas izlidoja neskaitāmas Izlūklodes, lai atkal pārmeklētu pilsētu. Pats burvis palika mājā, neapšaubāmi meklējot un organizējot citus spēkus, kas palīdzētu viņam atrast amuletu. Slinki prātoju, vai Fakvarls un Džabors bija saņēmuši sodu par to, ka bija ļāvuši man aizmukt. Cerēsim.