Trešās dienas rītā mani no koncentrēšanās iztraucēja maiga dūdošana. Uz notekcaurules man blakus bija notupies mazs, glīts balodis un skatījās uz mani, ieinteresēti pieliecis galvu. Man radās aizdomas, ka tas ir sieviešu kārtas balodis. Es viņai atbildēju ar augstprātīgu un noraidošu dūdošanu un novērsos. Balodis pavirzījās man tuvāk. Tā tikai vēl trūka: iemīlējusies baložu dāma! Pavirzījos nostāk. Viņa man sekoja. Tagad jau sēdēju uz pašas notekcaurules malas un palūkojos notekcaurulē uz leju.
Man gribējās pārvērsties par kaķi un pamatīgi nobiedēt savu pielūdzēju, tomēr zināju, ka būtu pārāk riskanti veikt tik straujas pārmaiņas Siržulauzēja mājas tuvumā. Gatavojos jau aizlidot, kad beidzot pamanīju, ka kāds dodas projām no Siržulauzēja nama.
Mirdzoši zilajā aizsardzības tīklā parādījās mazs, apaļš caurums, un pa to izspraucās pudeļzaļš velnēns ar sikspārņa spārniem un cūkas šņukuru. Caurums pazuda; radījums savicināja spārnus un aizlidoja pa ielu apmēram laternu augstumā.
Nagos viņš nesa vēstules.
Tobrīd man ausī atskanēja vēl pieglaimīgāka dūdošana. Pagriezu galvu un ieskatījos tieši acīs baložu dāmai. Liekot lietā sievišķīgo viltību, viņa bija izmantojusi izdevību un piezagusies man klāt.
Mana atbilde bija izteiksmīga un īsa. Viņa saņēma spārna vēzienu pa aci un spērienu pa spalvām. Un tad es jau biju pacēlies spārnos, lai sekotu velnēnam.
Bija skaidrs, ka velnēns ir ziņnesis, kam uzticēts kaut kas pietiekami svarīgs, lai to nevarētu pārrunāt pa telefonu vai nosūtīt pa pastu. Jau agrāk biju redzējis šādas radības. [38] [1] Agrāk daudzas sabiedrības plaši izmantoja velnēnus ziņu nesējus. Bagdādē (kurā nebija ne telefonu, ne e-pastu) gaiss gandrīz vai mudžēja no šiem velnēniem īsi pēc brokastlaika un pirms saulrieta (kas bija divi tradicionālie laiki ziņu sūtīšanai).
Lai arī ko viņš nesa nagos, tā bija mana pirmā izdevība izspiegot Siržulauzēju.
Velnēns planēja pāri dārziem, paceļoties arvien augstāk. Sekoju viņam, cik ātri spārni mani nesa. Lidojot rūpīgi pārdomāju šo situāciju. Drošākais un prātīgākais risinājums bija nepievērst uzmanību vēstulēm un mēģināt iedraudzēties ar viņu. Varētu, piemēram, pārvērsties par vēl vienu velnēnu ziņu nesēju un uzsākt sarunu, pēc pāris "nejaušām" tikšanās reizēm iegūstot viņa uzticību. Ja es būtu pietiekami pacietīgs, draudzīgs un vienkāršs, viņš nenoliedzami izpļāpātos…
Vai arī varēju vienkārši viņu piekaut. Tā bija daudz ātrāka un tiešāka pieeja, un es izvēlējos tieši to. Tāpēc cieši sekoju velnēnam pa pēdām un uzklupu viņam pie Hempstedhītas.
Kad bijām nokļuvuši pietiekami nomaļā vietā, es no baloža pārvērtos par gargoilu, metos virsū nelaimīgajam velnēnam un notriecu viņu zemē. Pieturēju viņu ar kāju un krietni sapurināju.
- Laid vaļā! viņš spiedza, ķepurojoties gaisā ar visām četrām ķepām. Es tevi vēl dabūšu rokā! Es tev likšu trūkties!
- Vai tiešām? es viņu ievilku biezoknī un pabāzu zem neliela akmens; laukā rēgojās tikai šņukurs un ķepas.
- Tagad tā, es teicu, apsēžoties sakrustotām kājām uz akmens un izraujot vēstules viņam no nagiem. Vispirms es izlasīšu šīs, un tad mēs parunāsimies. Tu varēsi man pastāstīt visu, ko zini par Saimonu Siržulauzēju.
Nepievēršot nekādu uzmanību briesmīgajiem lāstiem, kas skanēja zem akmens, es apskatīju vēstules. Tās bija ļoti atšķirīgas. Viena plāna un bez adreses, aizzīmogota ar sarkanu vasku. Otra bija daudz greznāka izgatavota no dzeltenīga pergamenta, aizzīmogotajā vaskā bija iespiesta monogramma SL. Tā bija adresēta kādam R. Devro kungam.
- Pirmais jautājums, es teicu. Kas ir R. Devro?
Velnēna balss, lai arī stipri slāpēta, tomēr bija nekaunīga.
Tu joko! Tu nezini, kas ir Ruperts Devro? Tu esi galīgi dumjš?
- Mazs padoms, es teicu. Nav pārāk gudri runāt rupjības kādam, kas ir par tevi lielāks, īpaši, ja tu esi iesprostots zem akmens.
- Tu vari iebāzt savu padomu… ** Šī pieklājīgā daudzpunkte aizvieto īsu, cenzora izgrieztu epizodi, kurā atskan daudz lamuvārdu un diemžēl tiek lietota vardarbība. Kad mēs atkal atgriežamies pie stāsta, viss ir tāpat kā iepriekš, izņemot to, ka esmu nedaudz nosvīdis un iepriekšminētais velnēns ir gatavs sadarboties.
- Es vaicāšu vēlreiz. Kas ir Ruperts Devro?
- Lielbritānijas premjerministrs, ak, Dāsnais un Žēlsirdīgais!
- Vai tiešām?**** Naktī, kad nozagu amuletu, es dzirdēju Siržulauzēju izsakāmies ne pārāk cildinoši par premjerministra spējām, un tas izskaidro arī, kāpēc es par viņu neko nezināju. Ja Devro būtu ietekmīgs burvis, es noteikti būtu dzirdējis viņa vārdu. Mēs arvien uzzinām par spējīgākajiem burvjiem, jo vini parasti sagādā visvairāk nepatikšanu.
Siržulauzējs peld patiešām dziļos ūdeņos. Paskatīsimies, ko viņš raksta premjerministram…
Izstiepis asāko nagu, uzmanīgi noplēsu zīmogvasku un noliku sev blakus uz akmens. Tad atvēru aploksni.
Tā nudien nebija pati aizraujošākā vēstule, ko jebkad biju lasījis.
D ārgais Rupert,
lūdzu, pieņem manu dziļāko un pazeuūjāko atvainošanos, bet es, iespējams, šovakar ieradīšos Parlamentā ar nelielu, nokavēšanos. Ir atgadījies kaut kas negaidīts, kas skar arī nākamās nedēļas svarījo notikumu, un -man
jāmēģina.jau todien to atrisināt. Es nevēlētos, lai sagatavošanā* darbi iekavētos. Ļcrti ceru, ka. Tu piedosi wmm kavēšanos.
Es izmantošu šo izdevību, lai pateiktu, cik bezgala, pateicīgi -mēs esam., ka. drīkstam rīkot konferenci!
Attuuuia. jau ir atjaunojusi muižu un pašlaik iekurto Touvm apartamentws ar jaunām utēbtUm. (jaunajā persiešu stilā). Viņa ir pasūtījusi ari lielu skaitu delikatešu, to vidū Tava* iecienītās lakstīgalu -mēlītes.
Vēlreiz atvainojos. Uz tvkšarurs vakarā.
Tavs uzticamais un padevīgais kalps
Saimont
Cik tipiska burvja vēstule! Kādi glaimi un pielīšana atstāj uz mēles eļļas garšu. Turklāt nesniedz nekādu noderīgu informāciju. Lai gan nebija īpaši grūti uzminēt, ko nozīmē "atgadījies kaut kas steidzams" tas noteikti bija pazudušais amulets. Tāpat bija skaidrs, ka viņam tas jāatrod pirms nākamās nedēļas svarīgā notikuma kaut kādas konferences. Iespējams, to vajadzēs papētīt tuvāk. "Amanda" varēja būt tā sieviete, ko redzēju kopā ar Siržulauzēju savā pirmajā vizītē viņa mājā. Arī par viņu šis tas būtu jānoskaidro.
Uzmanīgi ieliku vēstuli atpakaļ aploksnē, paņēmu zīmogvaska gabalu un, saudzīgi izmantojot nelielu karstuma vilni, izkausēju tā apakšējo pusi. Tad es pielīmēju to atpakaļ vietā un prestol Tikpat kā jauns.
Atvēru nākamo aploksni. Tajā atradās maza lapiņa, uz kuras bija uzšņāpti pāris teikumi.
Biļetes joprojām ir pazuduAa*. Iespējams, ka uzvedums būs jāatceļ. Apdomā, mūsu izvēles iespējas. Tiekamies P. šovakar.
Tas jau bija kaut kas! Daudz aizdomīgāk: ne adreses, ne paraksta, pilnīgi slepeni un anonīmi. Un, kā jau visās slepenajās zīmītēs, arī šajā īstā ziņa bija paslēpta. Vismaz cilvēka prātam. Es savukārt tūlīt pat redzēju cauri vārdam "biļetes". Siržulauzējs atkal runāja par pazaudēto amuletu. Likās, ka zēnam taisnība: šim burvim patiešām bija kas slēpjams. Vajadzēja uzdot velnēnam dažus tiešus jautājumus.
- Šī vēstule ir bez adreses, es iesāku. Kurp tā tev jānogādā?
- Uz Šīlera kunga māju, ak, Briesmīgais un Varenais! Viņš dzīvo Griničā.
- Un kas ir šis Šīlera kungs?
- Siržulauzēja kunga vecais meistars, ak, Visu Džinu Gaišum! Es bieži nesu vēstules, ko viņi raksta viens otram. Abi ir ministri valdībā.