- Skaidrs. Tas jau bija sākums, kaut arī nekas īpašs. Ko tie abi bija iecerējuši? Kāds "uzvedums" būs jāatceļ? Domājot par abām vēstulēm, varēju secināt, ka Siržulauzējs un Šīlers šovakar Parlamentā tiksies, lai apspriestu savus darījumus. Būtu lieliski, ja varētu tur iekļūt un visu noklausīties.
Pa to laiku turpināju izjautāšanu. Ko tu zini par Saimonu Siržulauzēju? Kas tā par konferenci, ko viņš rīko?
Velnēns izdvesa sirdi plosošu spiedzienu. Ak, Saulesgaismas Stars, nespēju pat pateikt, cik ļoti tas mani apbēdina, bet es neko par to nezinu! Patiešām! Esmu tik nevērtīgs, ka noderu tikai ziņu iznēsāšanai. Dodos, kurp mani sūta, un nesu atpakaļ atbildes, nekad nenovirzos no ceļa un nekavēju ja vien man neuzsmaida tāda veiksme kā šodien, kad Jūsu dižā persona notriec mani zemē un pabāž zem akmens.
- Un tomēr: tu droši vien zini, kas ir Siržulauzēja tuvākie draugi. Kam tu visbiežāk nes vēstules?
- Ak, Dižais un Augstdzimušais, iespējams, ka viņš visbiežāk sarakstās ar Šīlera kungu. Pārējo vidū neviens cits neizceļas. Tie parasti ir politiķi vai Londonas sabiedrības krējumam piederīgie cilvēki. Protams, tie visi ir burvji, bet ar ļoti atšķirīgu statusu sabiedrībā. Piemēram, aizvakar es nesu ziņu Timām Hildikam, reģionālo lietu ministram, Šolto Pinnam no Pinna Ekipējuma un atbildes vēsti no Kventina Mierdara, teātra direktora. Tipiski.
- Kas tas par Pinna Ekipējumu?
- Ja kāds cits man būtu uzdevis šo jautājumu, ak, Briesmīgais un Varenais, es būtu viņu nosaucis par neizglītotu muļķi; tavā gadījumā tas liecina tikai par visaugstāko tikumu galējo vienkāršību. Pinna Ekipējums ir viens no prestižākajiem maģisko priekšmetu piegādātājiem Londonā. Atrodas Pikadilī laukumā. Solto Pinns ir šī uzņēmuma īpašnieks.
- Interesanti. Tātad, ja burvis vēlētos iegādāties kādu maģisku priekšmetu, viņš dotos pie Pinna?
-Jā.
-Ko?
- Piedodiet, Brīnišķīgais, ir pārāk grūti izdomāt arvien jaunus titulus, īpaši, ja jūs uzdodat tik īsus jautājumus.
- Labi, šoreiz es piedodu. Tātad, izņemot Šīlera kungu, neviens cits viņa draugu vidū īpaši neizceļas? Esi pārliecināts?
- Jā, Augstākā Būtne. Viņam ir daudz draugu, un nav iespējams izcelt nevienu no tiem.
- Kas ir Amanda?
- Nezinu, Dižo Dūzi. Varbūt tā ir viņa sieva. Nekad neesmu viņai nesis ziņojumus.
- Dižo Dūzi… Tu patiešām esi pārpūlējies, vai ne? Labi. Pēdējie divi jautājumi. Pirmais: vai tu kādreiz esi redzējis vai piegādājis ziņu garam, tumšmatainam bārdainim, kas valkā ādas cimdus un ceļojuma apmetni? Viņš ir viltīgs un neizdibināms. Otrais: kādus vēl kalpus tur Saimons Siržulauzējs? Es nedomāju tādus sīkaļas kā tu, bet tādus varenos kā es. Izsakies skaidri, un varbūt pirms promiešanas es novelšu malā šo oli.
Velnēna balss bija kļuvusi pavisam žēlabaina. Es vēlos, kaut spētu izpildīt katru tavu vēlēšanos, Izpētes Lielkungs, bet, pirmkārt: baidos, ka nekad neesmu redzējis iepriekš aprakstīto bārdaini, un, otrkārt: es nevaru piekļūt nevienai no burvja tālākajām istabām. Tajās mājo briesmīgas būtnes; es sajūtu viņu spēku, bet, par laimi, nekad neesmu tās sastapis. Zinu tikai to, ka šorīt saimnieks nosūtīja trīspadsmit izbadējušos krelus sargāt savu māju. Trīspadsmit! Būtu pieticis jau ar vienu. Viņi vienmer cenšas sakampt mani aiz kājas, kad atgriežos ar vēstuli.
Brīdi pārdomāju turpmāko rīcības plānu. Galvenais ieguvums bija ziņa par Sīleru. Viņi ar Siržulauzēju noteikti kaut ko perina, un, ja man šovakar izdotos ielavīties Parlamenta ēkā un nedaudz paspiegot, varbūt varētu noskaidrot, ko īsti. Bet šī tikšanās vēl bija stundām tālu, tāpēc pa šo laiku varētu iegriezties Pinna iestādē Pikadilī. Bija skaidrs, ka nejau tur Siržulauzējs iegādājās amuletu. Bet, ja šo uzņēmumu nedaudz papētītu, varētu noskaidrot par šīs greznumlietiņas pagātni.
Akmens, uz kura sēdēju, nedaudz sakustējās.
- Ja jūs esat beidzis iztaujāšanu, ak, Lēnprātīgais, vai man būtu atļauts doties tālāk? Mani soda ar Karsto sarkano punkciju, ja nenogādāju ziņas laikā.
- Labi. Nav nekas neparasts, ja dēmoni aprij mazākus velnēnus, kas nonāk viņu nagos, bet tas nebija manā stilā. [39] [1] Turklāt tādā gadījumā lidojot man noteikti piemestos dūrējs vēdera. Es nokāpu no akmens un paripināju to malā. Pavisam saplacinātais ziņnesis ar grūtībām uzslējās kājās.
- Šeit būs tavas vēstules. Neuztraucies, es tajās neko neesmu ielabojis.
- Man nebūtu nekādas darīšanas, arī ja tu būtu kaut ko viltojis, ak, Diženais Austrumu Valdniek. Es vienkārši pārnēsāju aploksnes. Man ne silts, ne auksts par to saturu, vai ne? Krīze bija pārvarēta velnēns drīz vien atgriezās pie sava iepriekšējā runas veida.
- Neiedrošinies kādam stāstīt par mūsu tikšanos, vai arī es tevi gaidīšu aiz stūra nākamreiz, kad tevi sūtīs ar vēstulēm!
- Vai tev šķiet, ka es meklēju nepatikšanas, ko? Nekā nebija! Nu, ja pratināšana ir galā, es laižos prom!
Ar pāris ļodzīgiem ādas spārnu vēzieniem velnēns pacēlās gaisā un pazuda virs koku galotnēm. Devu viņam pāris minūtes laika pazust un tad atkal, pārvērties par balodi, aizlidoju uz dienvidiem, pāri tīrelim uz Pikadilī.
17
Pinna Ekipējums bija tāds veikals, kurā uzdrošinātos ieiet tikai ļoti bagāts vai ļoti drosmīgs cilvēks. Tas atradās izdevīgā vietā tieši uz Djūka ielas un Pikadilī stūra un izskatījās tā, it kā nogurušu džinu banda šeit nejauši būtu nosviedusi svešzemju pili un pēc tam sakausējusi to ar apkārtnes pelēcīgajām mājām. Veikala izgaismotie skatlogi un zelta kolonnas spilgti iezīmējās uz bulvāra grāmatveikalu un itāliešu restorānu fona. Pat no augšas raugoties, tā izsmalcinātās elegances pilnā aura staroja vairāku jūdžu tālumā.
Man vajadzēja nolaisties ļoti uzmanīgi daudzas jumtu dzegas bija apdarinātas ar pīķiem vai nokrāsotas ar lipīgu kaļķi, lai atbaidītu tādus sliktus baložus kā es. Beidzot tomēr nometos uz ceļa zīmes, no kuras pavērās skats uz Pinna iestādi, un sagatavojos novērot šo zaņķi.
Katrs skatlogs bija kā piemineklis pretenciozai vulgaritātei, pēc kā visi burvji slepenībā tiecās: uz samta spilveniem gulēja dārgakmeņu rotaslietas; starp gredzeniem un rokassprādzēm atdusējās brilles ar palielināmajiem stikliem; automatizēti manekeni kustējās šurpu turpu, saģērbti modernos, Itālijā pašūtos uzvalkos, kuriem pie atloka mirdzēja dimanta piespraude. Pa ielu veikalam garām steidzās ierindas burvji nonēsātos uzvalkos viņi uzmeta ilgpilnus skatienus veikala skatlogiem un aizsteidzās tālāk, sapņodami par bagātību un slavu. Te manīja pavisam nedaudzus cilvēkus, kuri nebija burvji. Šajā pilsētas daļā nemēdza uzturēties vienkāršā tauta.
Pa vienu logu varēja saskatīt augstu pulēta koka leti, aiz kuras sēdēja ļoti resns vīrs baltā uzvalkā. Nedroši uzmeties uz augsta krēsla, viņš lika pasūtījumus kartona kastēs, kas grīļojās un šūpojās viņam blakus. Kad beidzot tika dota pavēle, resnais vīrs pagriezās sāņus, un kastu kaudze sāka lēnām kustēties prom pa istabu. Kad tā pagriezās, es ieraudzīju zem šīs kaudzes soļojam mazu, druknu foliotu [40] [1]foliots: lētāks darbaspēks nekā džins.. Kad foliots nonāca līdz plauktiem otrā veikala stūrī, viņš izstiepa garu jo garu asti un, izdarot pāris precīzu kustību, ņēma kastes pa vienai un kārtoja tās plauktos.
Nospriedu, ka resnais vīrs ir pats Solto Pinns, veikala īpašnieks. Velnēns-ziņnesis bija teicis, ka viņš ir burvis, un es pamanīju, ka vīram vienā acī ir iežmiegts monoklis zelta rāmī. Nav šaubu, ka tieši ar to viņš spēja saredzēt sava kalpa patieso izskatu, jo pirmajā līmenī foliots atgādināja parastu jaunekli (lai izvairītos no garāmgājēju uzmācīgajiem skatieniem). Cilvēki nāca un gāja, un Solto izskatījās pēc cienījama veikala īpašnieka; viņa kustības bija plūstošas un spēkpilnas, acis šaudīgas un caururbjošas. Intuīcija teica, ka viņu būtu grūti piemuļķot, tāpēc es atmetu savu sākotnējo domu pieņemt cilvēka izskatu un mēģināt izvilināt informāciju no viņa.