Tā bija zināmā mērā laimes spēle šajā stāstā pieminēt burvi. Bet foliots bija kļuvis aizdomīgs, kad es ierunājos par amuletu, un es negribēju viņu vēl vairāk sadusmot, izvairoties no atbildes. Par laimi, šis vārds viņam bija pazīstams.
- Ak tad Siržulauzēja kungs? Tad jau tu esi jauniņais pie viņa, vai ne? Kur tad Nitls?
- Viņš pagājušonakt pazaudēja vienu ziņu, un saimnieks izmantoja pret viņu Ilglaicīgo punkciju.
- Vai tiešām? Man jau allaž likās, ka Nitls ir tāds vieglprātīgs. Tad nu tu kalpo viņam labi! Foliots likās iepriecināts, un viņa acīs parādījās sapņaina izteiksme. Siržulauzēja kungs ir īsts džentlmenis, smalks pircējs! Vienmēr skaisti ģērbies, vienmēr laipni vaicā pēc vajadzīgajiem maģiskajiem priekšmetiem. Protams, viņš ir Pinna kunga labs draugs. Tātad viņš runāja par amuletu, ja? Tas nav nekas pārsteidzošs, ja ņem vērā notikušo. Tas bija briesmīgi, un vēl pēc sešiem mēnešiem viņi nav atraduši slepkavu.
Dzirdētais lika man saausīties, bet nedrīkstēju neko izrādīt. Nevērīgi pakasīju degunu.
- Jā, Siržulauzēja kungs teica, ka kaut kas ir noticis, bet neteica, kas.
- Protams, viņam jau tas nebija jāskaidro tādam sīkaļam kā tu, vai ne? Daži domā, ka pie šīs slepkavības vainīgs amuleta Aizsardzības loks, lai arī kas tas būtu. Vai kāds atkritējs burvis šī ir ticamāka versija. Bet, ņemot vērā visus tos resursus, kas ir valsts rīcībā, es vienkārši brīnos, ka…
- Un kas tad notika ar amuletu? To nospēra, vai ne?
- Jā, to nozaga. Un arī to pastrādāja slepkava. Šaušalīgi. Tas bija patiešām briesmīgs notikums. Nabaga Bīčema kungs! Un, to sakot, šis smieklīgais foliots notrauca asaru no vaiga. [44] [1] No tā, kā viņš aprakstīja burvja nāvi, nosaucot to par "slepkavību", var secināt, cik zemu viņš ir kritis. Turklāt viņam tas ir licies briesmīgi! Godīgi sakot, es jau sāku ilgoties pēc Džabora vienkāršās agresivitātes. Tu vaicāji, vai amulets bija pie mums. Protams, ne. Tas bija pārāk vērtīgs, lai to laistu atklātā tirgū. Gadiem ilgi tas piederēja valdībai, un pēdējos trīsdesmit gadus to glabāja Bīčema kunga muižā Surejā. Tajā bija augstas drošības garantijas, portāli un viss pārējais. Bīčema kungs šad un tad to pieminēja, kad iegriezās mūs apciemot. Viņš bija godavīrs stingrs, bet taisnīgs, patiešām apbrīnas vērts. Ak vai!
- Un kāds nozaga amuletu no Bīčema kunga mājas?
-Jā, pirms sešiem mēnešiem. Neviens no portāliem nebija skarts, neviens sargs neko nebija redzējis, bet vēlu vakarā amulets bija pazudis. Un Bīčema kungs gulēja asins peļķē blakus tukšajai amuleta kastītei. Pagalam! Viņš noteikti bija istabā, kur atradās amulets, kad ieradās zaglis, un, pirms paspēja izsaukt palīdzību, viņam jau bija pārgriezta rīkle. Cik briesmīga traģēdija! Pinna kungs bija ļoti nelaimīgs.
- Kā gan citādi. Tas ir tik briesmīgs, briesmīgs atgadījums! es izskatījos tik skumjš, cik vien velnēnam piedien, bet patiesībā līksmoju. Tieši šī informācija man bija vajadzīga! Tātad Saimons Siržulauzējs šo amuletu patiešām ir nozadzis un, lai to nozagtu, tika izdarīta slepkavība! Tas melnbārdainais vīrs, ko Netenjels redzēja pie Siržulauzēja, noteikti bija ieradies pa taisno no Bīčema mājas. Vēl vairāk vai nu Siržulauzējs darbojās uz savu roku, vai kādas slepenas organizācijas sastāvā, bet viņš bija nozadzis amuletu valdībai, un tas jau nozīmēja sazvērestību! Lai zibens mani sasper, ja sīko šīs ziņas neiepriecinās!
Viens bija skaidrs pavēlot man nozagt amuletu, tas puika Netenjels bija ieniris dziļos ūdeņos, pat pārāk dziļos. Tagad es zināju, ka Saimonu Siržulauzēju nekas neapturēs, lai dabūtu amuletu atpakaļ un apklusinātu tos, kas zināja, ka amulets bijis pie viņa.
Bet kāpēc viņš to nozaga? Kas viņam lika tā riskēt un kļūt par valsts ienaidnieku? Es zināju, ka amulets ir slavens, bet ne to, kādas bija tā spējas. Iespējams, šis foliots varētu man palīdzēt to noskaidrot. Tas amulets nu gan laikam ir kaut kas varens, es ieminējos. Noderīga mantiņa, vai ne?
- Mans saimnieks arī tā teica. Runā, ka tajā slēpjas kāda varena būtne kaut kas no Citas pasaules dziļumiem. Tas aizsargā savu valkātāju pret uzbrukumiem ar…
Foliots pēkšņi iepleta acis un apklusa, strauji ievilcis elpu. Viņam pāri izstiepās gara ēna, tā izauga pāri visai lakotajai grīdai. Durvju zvaniņš iešķindējās, un Pinna Ekipējuma durvis atvērās, ielaižot veikala klusumā Pikadilī troksni. Es lēni pagriezos.
- Nu, nu, Simpkin, sacīja Solto Pinns, ar ziloņkaula spieķi aizverot durvis. Izklaidē draugu, kamēr manis nav klāt? Jā, kamēr kaķis nav mājās…
- Nē, nē, saimniek, tā nav! Šis nelietis drebēdams saglauda matus un klanījās vai līdz zemei. Viņa uzpūstā galva manāmi trīcēja. Cik brīnišķīga izrāde! Es paliku savā vietā, pilnīgi mierīgs un atbalstījies pret sienu.
- Tas nav tavs draugs? Solto ducināja savā zemajā balsī; šis balss tonis lika domāt par saulesgaismu uz veciem, nomelnējušiem dēļiem, uz kuriem stāv bišu vaska burkas un sarkanā portvīna pudeles. [45] [1] Jums tā nešķiet? Nu labi. Manuprāt, esmu dzimis dzejnieks. Tādā balsī varētu runāt omulīgs, humorpilns vīrs likās, ka tajā burbuļo smiekli. Viņa plānās, platās lūpas smaidīja, bet acis bija aukstas un stingas. Tuvumā viņš izrādījās vēl lielāks, nekā biju paredzējis, gluži kā liela, balta klints. Šajā zvērādas mētelī viņu pustumsā varētu noturēt par mamuta pēcpusi.
Simpkins bija pakāpies atpakaļ un piespiedies letei. Nē, saimniek. Vi-viņš ir ziņnesis. Vi-viņš ir atnesis jums ziņu.
- Tava gudrība mani pārsteidz, Simpkin! Ziņnesis, turklāt vēl atnesis man ziņu! Cik neparasti! Tad kāpēc tu nepaņēmi ziņu un nesūtīji viņu prom? Manuprāt, es atstāju tev pietiekami daudz darba.
- Jā, saimniek, tā gan. Bet viņš tikai nupat ieradās!
- Vēl trakāk! Es gan redzēju, ka jūs te jau desmit minūtes pļāpājat kā tādas tirgus sievas. Kā tu to paskaidrosi? Iespējams, ka manā vecumā acis vairs tik labi nerāda… Burvis no kabatas izvilka monokli, ielika to kreisajā acī [46] [1] Ar šo īpaši pagatavoto lēcu palīdzību burvji spēj redzēt otrajā, trešajā un nedaudz ceturtajā līmenī. Solto, bez šaubām, mani pārbaudīja tieši tajos. Par laimi, mana velnēna forma eksistēja līdz pat ceturtajam plānam, tā ka es biju drošībā.
- un panāca pāris soļu uz priekšu, laiski šūpodams spieķi. Simpkins sarāvās, bet neko neatbildēja.
- Labi. Spieķis norādīja manā virzienā. Tava ziņa, velnēn, kur tā ir?
Es godbijīgi pieskāros ar roku pierei. Es to esmu uzticējis savai atmiņai, kungs. Mans saimnieks uzskatīja, ka tā ir pārāk svarīga, lai to rakstītu uz papīra.
- Vai tiešām? Acs aiz monokļa mani nopētīja no galvas līdz kājām. Un tavs saimnieks ir…
- Saimons Siržulauzējs! es izslējos un salutēju. Un ar jūsu atļauju, kungs, es tūlīt pat nodošu jums ziņu un došos prom. Es nevēlos kavēt jūsu laiku.
- Lai notiek. Solto Pinns pienāca tuvāk un tagad urbās manī ar abām acīm. Kāda ir tava ziņa?
- Šāda, kungs. "Dārgais Šolto! Vai Tu šovakar esi ielūgts uz Parlamentu? Es neesmu laikam premjerministrs mani ir aizmirsis, un es esmu ļoti apvainojies. Lūdzu, atbildi pēc iespējas ātrāk. Visu labāko, Saimons." Tāda ir šī ziņa, kungs, vārds vārdā. Man tas šķita gana ticami, bet es negribēju izaicināt veiksmi. Es atkal salutēju un virzījos uz durvīm.