- Ak tad viņš ir apvainojies, ko? Nabaga Saimons. Hmm. Burvis kādu brīdi domāja. Pirms tu aizej, kāds bija tavs vārds, velnēn?
- Mmm Bodmins.
- Bodmins. Ak tā. Šolto Pinns pakasīja vienu no saviem dubultzodiem ar resnu, gredzeniem rotātu pirkstu. Tu noteikti vēlies pēc iespējas ātrāk atgriezties pie sava saimnieka, Bodmin, bet, pirms tu aizej, man tev jāuzdod divi jautājumi.
Negribīgi apstājos. Jā, ser.
- Tu nu gan esi ļoti pieklājīgs velnēns! Pirmkārt kāpēc Saimons vienkārši neuzrakstīja tik nevainīgu ziņu uz papīra? Tā nemaz nav mulsinoša, turklāt zemāka dēmona tāda kā tu vājā atmiņa to varētu ievērojami sagrozīt.
- Man ir ļoti laba atmiņa, kungs. Es ar to esmu slavens.
- Pat ja tā būtu, tas ir ļoti neparasti… Lai nu paliek. Mans otrs jautājums… Tagad Solto panāca man pāris soļu tuvāk un kļuva draudīgāks. Viņš bija ļoti iespaidīgs, un savā pašreizējā formā es jutos pavisam maziņš. Mans otrs jautājums ir šāds: kāpēc Saimons man šo jautājumu nepavaicāja personiski pirms piecpadsmit minūtēm, kad mēs satikāmies pie pusdienu gaidai
Ak vai. Laiks pazust.
Es lēcu uz durvju pusi, bet, lai arī cik ātrs biju, Solto Pinns izrādījās veiklāks. Viņš piesita ar spieķi pie grīdas un izstiepa to uz priekšu. No spieķa gala izšāvās dzeltens gaismas stars, kas aiztraucās līdz durvīm, un šajā gaismā virmoja lodveida plazma, kura acumirklī sasaldēja visu, kam pieskārās. Es pārmetu kūleni pāri šiem aukstajiem garaiņiem un piezemējos stendā ar satīna apakšveļu. Kad man sekoja nākamais aukstais vilnis, es jau atrados gaisā, pārlidoju pāri burvja galvai un apmetos uz letes, izkaisot papīrus uz visām pusēm.
Es pagriezos un raidīju sprādzienu tas uzliesmoja tieši burvim aiz muguras, triecot viņu ar galvu pa priekšu sasaldētajā stendā. Viņam apkārt bija aizsarglauks pārskatot visus līmeņus, es to saredzēju kā dzeltenas zvaigznītes -, un, lai gan šis sprādziens nesacaurumoja viņu tā, kā es to būtu vēlējies, burvis bija krietni apdullināts. Viņš smagi elsa, gulēdams sasaldētā bokseršortu kaudzē. Es metos pie tuvākā loga, cerēdams pēc iespējas ātrāk nokļūt uz ielas.
Bet biju aizmirsis par Simpkinu. Uzmanīgi iztipinot no lielas apmetņu kaudzes aizmugures, viņš meta kaut ko milzīgu (kas bija apzīmēts kā ĪPAŠI LIELS) tieši man uz galvas. Es pieliecos, un smagā kaste ietriecās stikla vitrīnā, kas atradās letes priekšā. Simpkins metās atpakaļ, lai atkārtotu šo manevru; es pielēcu viņam klāt, izrāvu nākamo smago priekšmetu viņam no rokām un devu šim foliotam tādu zvēlienu, ka viņam uz kādu laiku sajuka visas debespuses. Skaļi ieņurdējies, viņš iegāzās muļķīgu cepuru kaudzē, un es turpināju ceļu.
Starp diviem manekeniem pamanīju jauku, tukšu loga rūti, kas bija pagatavota no liekta stikla, kurā saulesgaisma atstarojās visās varavīksnes krāsās. Tas izskatījās kā ļoti jauks un dārgs stikls. Izsitu to ar vēl viena sprādziena palīdzību, liekot stiklam sabirt smalkos gabaliņos uz ielas, un lēcu izsistajā caurumā.
Par vēlu. Tiklīdz logs saplīsa, tika iedarbinātas lamatas.
Manekeni pagriezās.
Abi manekeni bija izgatavoti no tumša, pulēta koka tiem nebija nekādu cilvēcisku pazīmju, tikai koka ovāls sejas vietā. Varbūt kaut kas līdzīgs degunam, bet ne acu, ne mutes. Viņi bija ģērbti tērpos, kas tika atzīti par pēdējo modes kliedzienu burvju aprindās, melnos uzvalkos ar smalku, baltu svītriņu un atlokiem, asiem kā žiletes, šampanieša krāsas kreklos ar augstu apkakli un spilgtu kaklasaiti. Manekeniem nebija kurpju; no bikšu starām laukā rēgojās tikai koka stumbeņi.
Kad mēģināju lēkt starp viņiem, koka cilvēku rokas izstiepās, lai aizšķērsotu man ceļu. No piedurknēm izšāvās asmeņi, kas parādījās pirkstu vietā. Es lidoju pārāk ātri, lai apstātos, tomēr man rokās joprojām bija ļoti lielais priekšmets. Asmeņi griezās manā virzienā, veicot sinhronus puslokus. Pacēlu milzīgo priekšmetu priekšā sejai tieši īstajā brīdī: asmeņi iegriezās dziļi tajā, gandrīz izcērtoties cauri un pieskaroties arī man.
Uz brīdi sajutu auksto sudraba auru uz savas ādas [47] [1] Sudrabs mums ir ļoti kaitīgs; tas sasaldē mūsu dziļāko būtību. Tieši tāpēc Solto bija ieviesis šādu aizsardzības sistēmu. Man bija bail domāt, ko šie sudraba naži varēja nodarīt džinam, kas tika iesprostots starp manekeniem., tad atlaidu smago, maģisko priekšmetu un atlēcu atpakaļ. Manekeni savicināja asmeņus, un smagais maģiskais priekšmets nokrita uz zemes, sagriezts divās daļās. Viņi salieca kājas un lēca…
Es aizlidoju aiz letes.
Sudraba asmeņi ieurbās parketā tieši tajā vietā, kur biju stāvējis.
Man bija jāmaina forma, turklāt ātri piekūns varētu derēt! -, bet tajā pašā laikā man vajadzēja arī aizstāvēties. Pirms spēju izdomāt, kā to izdarīt, manekeni atkal bija klāt, gaisam šņācot un kaklasaitēm plandoties. Es lēcu uz vienu pusi un iegāzos tukšās dāvanu kārbās. Viens manekens uzlēca uz letes, otrs aiz tās, un viņu neizteiksmīgās sejas pagriezās pret mani.
Jutu, kā spēki izsīkst. Pārāk daudz formas maiņu, pārāk daudz burvestību pārāk īsā laikā. Bet vēl nebiju pavisam bezpalīdzīgs. Raidīju Pekles lāstu pret tuvāko manekenu to, kas rāpās pa leti. No viņa baltā krekla priekšas izlauzās zilas liesmas un strauji izpletās pa visu augumu. Kaklasaite sačokurojās, žakete sāka gruzdēt. Koka lelle to visu ignorēja, kā jau tai bija likts; [48] [1] Džinam, kas bija saistīts pie manekena, vajadzēja pakļauties dotajam uzdevumam aizsargāt veikalu vienalga, lai kas viņam pēc tam draudētu. Te nu izbaudīju nelielas priekšrocības, jo šobrīd mans vienīgais uzdevums bija glābt savu ādu.
tad atkal pacēla savus asmeņus. Es atliecos atpakaļ. Manekens salieca kājas, sagatavojies lēkt. Tagad uguns jau laizīja viņa torsu; drīz viss lakotā koka ķermenis jau plandīja liesmās.
Manekens uzlēca augstu gaisā un gāzās man virsū, liesmām plīvojot aiz viņa gluži kā apmetnim. Pēdējā brīdī pavirzījos malā. Koka cilvēks smagi nogāzās uz grīdas. Atskanēja krakšķis: degošais koks bija sašķēlies. Manekens paspēra pāris grīļīgu soļu manā virzienā, ķermenim izlokoties groteskos leņķos, un tad abas manekena kājas salūza. Tas sabruka melnā gruzdošu koka locekļu kaudzē.
Grasījos izdarīt to pašu ar viņa kolēģi, kas jau bija pārlēcis pāri degošajai koku kaudzei un tagad tuvojās man, kad skaņas man aiz muguras vēstīja, ka Solto Pinns sāk atgūties. Uzmetu skatienu veikala īpašniekam. Burvis bija pieslējies pussēdus, izskatoties tā, it kā viņu no kājām būtu notriecis vesels bifeļu ganāmpulks. Viņam uz galvas karājās pāris apakšbikšu. Tomēr mans ienaidnieks joprojām bija bīstams. Viņš sataustīja savu zizli un notēmēja to manā virzienā. No spieķa izšāvās dzeltenais gaismas stars, bet, kad sasaldējošā straume nonāca vietā, kur es pirms tam biju stāvējis, es jau sen biju prom un visa aukstuma deva tika otrajam manekenam. Tā locekļi tūlīt pat sasala, un koka lelle nogāzās uz grīdas, sašķaidot kāju sīkās drumslās.
Solto nolādējās un nikni palūkojās apkārt. Viņam nudien nebija jāmeklē tālu. Es atrados tieši virs viņa, balansēdams virs plauktiem. Tie bija pilni ar rūpīgi sanumurētiem un sakārtotiem vairogiem, statuetēm un senām kastēm, kas droši vien bija izkrāptas no iepriekšējiem īpašniekiem visā plašajā pasaulē. Tas viss, bez šaubām, bija veselas bagātības vērts. Atspiedos ar muguru pret sienu, ar kājām pret plaukta malu un no visa spēka pagrūdu.
Plaukti iečīkstējās un saļodzījās.
Solto dzirdēja šo skaņu. Viņš palūkojās augšup. Es redzēju, kā viņa acis šausmās ieplešas.