Vēlreiz spēcīgi pagrūdu, nu jau ar dusmām. Domāju par bezpalīdzīgajiem džiniem, kas bija iesprostoti manekenos.
Sākumā plaukti vēl saglabāja līdzsvaru. Vispirms nokrita Ēģiptes kanope [49] [1] Kanope pēc Senās Ēģiptes pilsētas Kanopes nosaukuma trauks, kurā senie ēģiptieši ievietoja balzamēto mirušo iekšējos orgānus. Tulk. piez.
, un tai sekoja tīkkoka kaste ar vīraku. Beidzot gravitācijas spēks darīja savu, plaukti zaudēja līdzsvaru, nodrebēja un tad apbrīnojumā ātrumā gāzās virsū apakšā zvilnošajam burvim.
Solto pat neatlika laika izmisuma kliedzienam, pirms paša preces viņu apraka.
No apdullinošā trokšņa automašīnas Pikadilī nobremzēja un pat saskrējās. Vīraka un putekļu mākonis pacēlās no drupu kaudzes, kas bija palikusi pāri no Solto maģiskajiem priekšmetiem.
Biju apmierināts ar savu darbu, bet vienmēr jau ir labāk pazust, kamēr tu vēl esi priekšā. Piesardzīgi paskatījos uz plauktu grēdu, bet zem tās nekas nekustējās. Nespēju pateikt, vai Solto aizsarglauks bija pietiekami spēcīgs, lai viņu paglābtu. Galu galā man bija vienalga. Vismaz tagad varēju doties prom.
Vēlreiz izsitu logu. Un atkal kāda figūra piecēlās, lai aizšķērsotu man ceļu.
Simpkins.
Sastingu gaisā. Lūdzu,es teicu, neaizkavē mani. Šodien vienreiz jau sadevu tev pa ģīmi. Viņa garais deguns tagad bija iespiests sejā gluži kā uz āru izgrieztā cimdā. Foliots izskatījās īgns.
Viņš šņācoši izdvesa: Tu nodarīji pāri manam saimniekam.
- Jā, un tev vajadzētu no prieka dejot! es pavīpsnāju. Ja būtu tavā vietā, es viņu tagad piebeigtu, nevis noņemtos ar šādiem blakusdarbiem, tu, nožēlojamais pārbēdzēji
- Es nedēļām ilgi šos plauktus biju kārtojis.
Man jau zuda pacietība. Tev ir viena sekunde laika, lai pazustu, nodevēj!
- Par vēlu, Bodmin! Esmu iedarbinājis signalizāciju. Atbildīgās iestādes jau izsūtījušas if…
- Jā, jā. Sakopojis pēdējos spēkus, pārvērtos par piekūnu. Simpkins nebija gaidījis, ka nabaga ziņu nesējs velnēns varētu šādi pārvērsties. Foliots pakāpās atpakaļ; es pārlidoju viņam pāri galvai un beidzot izlauzos ārā, brīvībā!
Un tieši tur pār mani izpletās sudraba tīkls, velkot mani tuvāk Pikadilī bruģim.
Sudraba pavedieni bija pašas viltīgākās lamatas: tās sasaistīja mani visos līmeņos, pieķeroties spalvām, spērienam sagatavotajām kājām un asajam knābim. Pretojos ar visiem spēkiem, bet sudraba pavedieni mani nelaida vaļā, tie bija smagi kā zeme viens no četriem elementiem, kas manai būtībai ir pats svešākais, un sudrabs mani stindzināja. Nespēju pārvērsties, nespēju izmantot nevienu burvestību ne lielu, ne mazu. Manu dziļāko būtību bija ievainojusi tiešā saskarsme ar sudrabu jo vairāk cīnījos, jo sliktāk jutos.
Pēc kāda laiciņa padevos. Gulēju uz bruģa zem tīkla mazs, nekustīgs spalvu kamols. Paskatījos uz pasauli ar vienu aci. Caur tīkla caurumiem redzēju pelēko ietvi, kas bija slapja pēc lietus un joprojām noklāta ar smalkiem stikla gabaliņiem. Un varēju sadzirdēt, kā kaut kur smejas Simpkins garus, spiedzīgus smieklus.
Tad bruģakmeņi satumsa un man pāri pārliecās tumša ēna.
Uz ielas noklaudzēja asi nagi. Ielas segums saplaisāja vietās, kur šie nagi tam pieskārās.
Visapkārt tīklam vēlās smags garaiņu mākonis, kas smaržoja pēc ķiploka un rozmarīna. Mans prāts bija kā saindēts galvā visas domas peldēja, muskuļus rāva krampji…
Tad piekūnu sagrāba tumsa, un viņa apziņa izzuda kā nopūsta svece.
Netenjels 18
ākamās divas dienas pēc Vārda došanas Netenjelam bija smagas. Fiziski viņš bija uz spēku izsīkuma robežas: Bartimaja izsaukšana un viņu maģiskie dueļi bija prasījuši daudz enerģijas. Kad zēns atgriezās mājās no Temzas, viņš jau šņaukājās; kad pienāca nakts, viņš jau kāsēja, bet no rīta jutās galīgi saaukstējies. Kad Netenjels nākamajā rītā krīta bāls ieradās virtuvē, Martas kundze uzmeta viņam vienu skatienu un sūtīja zēnu atpakaļ gultā. Viņa pati drīz pēc tam ieradās jumtistabiņā, nesdama pudeli ar karstu ūdeni, maizītes ar šokolādes sviestu un tējas krūzi ar medu un citronu. No segu dziļumiem Netenjels noklepoja vārgu paldies.
- Ne vārda vairāk, Džon, viņa sacīja. Šorīt no tevis vairs negribu dzirdēt ne pīkstiena. Mums jādabū tevi uz kājām, lai tu tiktu uz pasākumu, vai ne? Marta pārlaida skatienu istabai un sarauca pieri. Šeit smaržo pēc svecēm, viņa teica. Un pēc vīraka. Tu taču neesi šeit vingrinājies dēmonu izsaukšanā?
- Nē, Martas kundze. Netenjels iekšēji lādējās par savu neuzmanību. Viņš taču bija gribējis atvērt logu un izvēdināt telpu, bet iepriekšējā vakarā bija juties tik vārgs, ka tas pavisam bija izkritis no prāta. Tā dažkārt notiek. Smaržas paceļas augšup no Krūmložņas kunga darbistabas.
- Dīvaini. Nekad agrāk nebiju to novērojusi.
Viņa atkal paostīja gaisu. Netenjels nespēja novērst acis no paklāja stūra, no kura nodevīgi rēgojās ārā pentakla stūris. Ar neiedomājamu piepūli viņš atrāva skatienu no grīdas un sāka skaļi klepot. Tas novērsa Martas kundzes uzmanību. Viņa pasniedza zēnam tēju ar medu un citronu.
Izdzer šo, mīļais. Un tad mēģini pagulēt, Krūmložņas sieva sacīja. Es pusdienlaikā uzkāpšu tevi apraudzīt.
Pirms viņa pusdienlaikā uznāca augšā, istaba jau bija izvēdināta un grīdas dēļi zem paklāja noskrāpēti tīri.
Netenjels gulēja gultā. Jaunais vārds, pie kura Martas kundze gribēja zēnu pieradināt, viņa ausīm skanēja svešādi. Tas likās neīsts, pat mazliet smieklīgs. Džons Mandrāks. Iespējams, tas piestāvēja kādam burvim no vēstures grāmatas, bet nepavisam nederēja drebošam, saaukstēšanās nomocītam zēnam. Viņam šķita, ka būs grūti pierast pie savas jaunās personības un vēl grūtāk aizmirst veco vārdu…
Par vecā vārda aizmiršanu nemaz nebija ko sapņot īpaši, kamēr tuvumā atradās Bartimajs. Pat ar savu nodrošinājumu tabakdozi, kas skalojās upes dibenā, Netenjels nejutās sevišķi pārliecinoši. Lai arī kā viņš centās par to nedomāt, tomēr bailes un neziņa visu laiku atgriezās: gluži kā slikta sirdsapziņa, tā turpināja viņu grauzt, lika bez apstājas domāt par notikušo. Varbūt viņš ir aizmirsis kaut ko svarīgu, ko dēmons varētu atklāt… Varbūt tieši pašlaik džins kala plānus pret Netenjelu, nevis izspiegoja Siržulauzēju, kā viņam bija pavēlēts.
Netenjela prātā nepārtraukti uzplaiksnīja neskaitāmas ļaunas domas, kamēr viņš klepoja un grozījās gultā, kas bija piemētāta ar apelsīna mizām un saburzītiem papīra kabatlakatiņiem. Viņš vēlējās izvilkt no jumta pažobeles Novērošanas disku un likt velnēnam izspiegot Bartimaju. Bet Krūmložņas audzēknis zināja, ka tas nebūtu gudri, prāts bija miglains, balss vāja un čerkstoša, un viņam pat nebija spēka piecelties sēdus, kur nu vēl vadīt un valdīt pār mazu, nepaklausīgu velnēnu. Patlaban džins bija atstāts savā vaļā. Cerams, ka viss beigsies labi…
Pēc Martas kundzes norādījumiem Netenjels drīkstēja celties no gultas ne agrāk kā trešajā dienā.
- Tieši īstajā laikā, viņa sacīja. Šis ir mūsu lielais vakars.
- Kas vēl tur būs? Netenjels jautāja. Viņš sēdēja virtuves stūrī un tīrīja savas kurpes.
- Visi trīssimt valdības ministri kopā ar saviem dzīvesbiedriem, daži no audzēkņiem… un mazāk svarīgi burvji no valsts dienesta un militārajām aprindām, kurus iecerēts paaugstināt, bet viņi nav pazīstami ar vajadzīgajiem cilvēkiem. Tā ir laba iespēja redzēt, kurš ir svarīgs un kurš nav, Džon, nemaz nerunājot par to, kas kuram ir mugurā. Vasaras sanāksmē jūnijā pāris sievietes ministres bija uzvilkušas kaftanus Samarkandas stilā. Tas izraisīja ažiotāžu, bet tā arī neieviesās kā moderns apģērbs. Koncentrējies taču, Džon! Viņš bija nometis zemē kurpju tīrāmo birsti.