- Atvainojiet, man tā vienkārši izslīdēja no rokas. Kāpēc Samarkandas stilā, Martas kundze? Kas tur tik moderns?
- Nav ne jausmas. Ja esi pabeidzis tīrīt kurpes, tu varētu ķerties pie savas žaketes.
Tā kā bija sestdiena, Netenjelam nenotika mācību stundas, un nekas nevarēja novērst viņa uzmanību no lielā vakara notikuma, un līdz dienas beigām viņu bija pārņēmis visaptverošs lampu drudzis. Jau trijos dienā pāris stundu, pirms tas bija nepieciešams, zēns bija pilnībā apģērbies savās labākajās drēbēs un staigāja uz priekšu un atpakaļ pa māju. Tā tas turpinājās, līdz meistars pabāza galvu no darbistabas un asi viņu apstādināja.
- Beidz visu laiku soļot šurpu turpu, puika! Man jau sāk sāpēt galva! Vai tu labprātāk vēlētos šovakar palikt mājās?
Netenjels pakratīja galvu un uz pirkstgaliem aizlavījās uz bibliotēku, kur pavadīja laiku, meklējot jaunus Saistošos buramvārdus vidējā līmeņa džinam. Laiks paskrēja nemanot, un viņš joprojām mācījās sarežģītus Stūrainā svārsta buramvārdus, kad Krūmložņas kungs ieskrēja istabā, mētelim plandoties.
- Ak te tu esi, muļķa puika! Es tevi meklēju pa visu māju! Vēl pēc minūtes mēs jau būtu prom.
- Atvainojiet, ser. Es lasīju…
- Ne jau šo grāmatu, stulbeni! Tā ir paredzēta ceturtajam līmenim, rakstīta koptu valodā tev nav nekādu cerību to iemācīties. Tu te vienkārši gulēji, un labāk nenoliedz to! Slienies kājās un nāc man līdzi, vai arī patiešām paliksi mājās!
Netenjela acis patiešām bija aizvērtas, kad istabā ienāca meistars: viņam tā bija vieglāk atcerēties. Visu apdomājot, tā varbūt pat bija labāk, jo nekas vairs nebija jāpaskaidro. Tūlīt pat viņš nolika grāmatu uz krēsla un skrēja ārā no bibliotēkas, turēdamies cieši aiz muguras savam meistaram, plati iepletis acis un sirdij mežonīgi dauzoties. Abi izgāja pagalmā, kur pie lielas, melnas automašīnas jau stāvēja Martas kundze mirdzošā zaļā kleitā un ar kaut ko pūkainai anakondai līdzīgu ap kaklu.
Netenjels tikai vienreiz bija braucis ar meistara automašīnu un to neatcerējās. Viņš iesēdās pakaļējā sēdeklī, brīnīdamies par smalko ādas pārvalku un neparasto priežu smaržu, kas nāca no gaisa atsvaidzinātāja, kurš bija piesiets pie atpakaļskata spoguļa.
- Sēdi mierīgi un neskaries klāt logiem. Krūmložņas kungs palūkojās uz viņu atpakaļskata spogulī. Netenjels atspiedās pret krēsla atzveltni, rokas kārtīgi salicis klēpī, un viņa ceļojums uz Parlamentu sākās.
Netenjels lūkojās ārā pa logu, kamēr automašīna traucās uz dienvidiem. Londonas ugunis laternas, veikalu skatlogi, logi, Modrības lodes aizzibēja viņam gar acīm. Zēns skatījās, acis iepletis, gandrīz tās nemirkšķinot, un kā sūklis uzsūca sevī visu apkārt redzamo. Brauciens pa pilsētu bija kaut kas sevišķs īpaši Netenjelam, kura dzīves pieredze pārsvarā bija veidojusies no grāmatām. Šad un tad Martas kundze bija aizvedusi viņu uz pilsētu, lai nopirktu drēbes un kurpes, un vienreiz, kad Krūmložņas kungs bija aizbraucis darba darīšanās, Netenjelu aizveda uz zoodārzu. Bet viņš reti bija bijis ārpus Haigeitas un naktī nekad.
Kā jau parasti, zēnu aizrāva tieši pilsētas mērogi; neskaitāmās ielas un ceļi, un gaismas virtenes, kas aizvijās visos virzienos. Lielākā daļa māju atšķīrās no tām, kādas viņš bija redzējis savā ielā: šeit tās izskatījās daudz mazākas, pieticīgākas, saspiedušās tuvāk kopā. Daudzviet varēja redzēt lielus ēku blokus bez logiem, ar plakanu jumtu un augstu skursteni, acīmredzot fabrikas, kuras vienkāršie ļaudis bija uzcēluši kādu viņiem vien zināmu iemeslu dēļ. Tās viņu pārāk neinteresēja.
Varēja manīt arī pašus vienkāršos cilvēkus. Netenjels brīnījās, cik daudz viņu bija. Par spīti tumsai un vēsajam vakaram, daudzi klīda pa ielām, galvas nodūruši; tie gluži kā skudras steidzās savās darīšanās, iegāja un iznāca no veikaliem, dažkārt pazuda krodziņos uz ielu stūriem, pa kuru logiem plūda oranža gaisma. Virs katra krodziņa durvīm mirdzēja Modrības lode; tiklīdz kāds iegāja mājā vai iznāca no tās, tā iemirdzējās sarkanā gaismā.
Automašīna tikko bija pabraukuši garām vienam no šiem krodziņiem palielai mājai, kas atradās pretī metrostacijai, kad Krūmložņas kungs iebelza ar dūri pa priekšējo automašīnas paneli tā, ka Netenjels palēcās.
- Tas ir īstais, Marta! viņš iesaucās. Pats riebīgākais no visiem! Ja man būtu teikšana, jau rīt tur ierastos Nakts policija un izmestu visus ārā!
- Ne jau Nakts policija, Artūr, viņa sieva mierīgi sacīja. Droši vien ir labāki veidi, kā viņus pāraudzināt.
- Tu nesaproti, ko runā, Marta. Parādi man kādu Londonas krodziņu, un es tev parādīšu, kur tajā ir paslēpta slepena tikšanās vieta. Bēniņos, pagrabā vai aiz bāra letes… Es to visu esmu redzējis, Starptautisko attiecību birojs tos visus ir neskaitāmas reizes pārbaudījis. Bet vienmēr trūkst pierādījumu, mēs tur atrodam tikai tukšas istabas ar krēsliem un galdiem. Ņem to vērā tieši šādos ūķos sākas visas nepatikšanas! Premjerministram būtu kaut kas jāuzsāk, bet līdz tam laikam nevar zināt, kādas pārgalvības viņi jau būs sastrādājuši. Ar Modrības lodēm vien nepietiek. Šīs vietas būtu jānolīdzina līdz ar zemi tieši tā es šopēcpusdien teicu Divālam. Bet manī jau, protams, neviens neklausās.
Netenjels jau sen bija iemācījies neuzdot jautājumus, lai arī cik ļoti viņu kaut kas interesētu. Viņš pagrieza galvu un noskatījās, kā pa krodziņa logiem plūstošā oranžā gaisma izgaisa tālumā.
Tagad viņi bija nokļuvuši Londonas centrā, kur ēkas bija lielākas un majestātiskākas, kā jau Impērijas galvaspilsētai pienākas. Te brauca vairāk automašīnu, veikalu skatlogi kļuva plašāki un modernāki un pa ielām staigāja burvji un vienkāršie cilvēki.
- Kā tu jūties, mīļais? Krūmložņas sieva jautāja Netenjelam.
- Paldies, labi, Martas kundze. Vai mēs jau esam tuvu?
- Vēl tikai pāris minūšu, Džon.
Meistars pameta skatu atpakaļskata spogulī. Tātad pienācis laiks tevi pabrīdināt, viņš teica. Šovakar tu esi ieradies kopā ar mani. Mēs būsim vienā zālē kopā ar visiem dižākajiem valsts burvjiem tas nozīmē, vīriešiem un sievietēm, par kuru spēku tu pat nespēj iedomāties. Viens nepareizs solis, un mana reputācija būs pagalam. Vai tu zini, kas notika ar Dizraēla mācekli?
- Nē, kungs.
- Tas bija līdzīgs pasākums. Māceklis paklupa uz Vestminsteras trepēm brīdī, kad Dizraēlu iepazīstināja ar premjerministru un ministriem. Viņš uzgrūdās savam meistaram, un tas noripoja pa kāpnēm lejā. Dizraēls ietriecās Ergilas hercogienē par laimi, viņa nebija pārāk trausla dāma.
- Jā, ser.
- Dizraēls piecēlās kājās un atvainojās hercogienei. Tad viņš pagriezās pret mācekli, kas trīcēdams un raudādams čurnēja trepju augšgalā. Dizraēls sasita plaukstas, un māceklis nokrita uz ceļiem, rokas izstiepis uz priekšu. Zāli apmēram uz piecpadsmit sekundēm pārņēma tumsa. Kad atkal iedegās gaisma, māceklis bija pazudis un viņa vietā stāvēja dzelzs statuja tieši puikas formā. Tās izstieptajās rokās bija kājslauķis, uz kura pēdējo simt piecdesmit gadu laikā ikviens var notīrīt kurpes.
- Patiešām ? Vai es varēšu to apskatīt?
- Ar to es gribēju teikt, ka tad, ja tu mani apkaunosi, puika, es parūpēšos, lai šai statujai blakus parādītos vēl viena kā cepuru pakaramais.