- Sapratu, ser. Netenjels izlēma, ka jāapskatās Pārakmeņošanas formula. Viņam gan likās, ka tādā gadījumā būtu jāizsauc patiešām spēcīgs ifrīts. Zinot sava meistara spējas, viņš pieļāva, ka Krūmložņas kungam tas nekad neizdotos. Zēns pasmaidīja.
- Turies man visu laiku blakus, Krūmložņas kungs turpināja. Nerunā, ja nedodu tev atļauju, un neblenz uz burvjiem, lai kā arī viņi izskatītos. Un tagad paklusē mēs esam klāt, un man jākoncentrējas.
Automašīna sāka virzīties lēnāk; tā pievienojās citām melnām automašīnām, kas vienotā procesijā devās apkārt Vaitholai. Viņi pabrauca garām granīta pieminekļiem, kas atainoja Viktorijas laika burvjus un Lielajā karā kritušos, turpat tālāk atradās monolītas skulptūras, kas attēloja Ideālos tikumus (patriotismu, respektu pret autoritātēm un paklausību). Aiz skulptūrām slējās mājas, kurās atradās Impērijas valdības darba kabineti.
Automašīna nu jau vairs nebrauca, bet lēni rāpoja uz priekšu. Netenjels pamanīja mazas skatītāju grupiņas, kas vēroja garāmbraucošo automašīnu rindu. Šķita, ka novērotāji bija īgni, pat naidīgi noskaņoti, lielākā daļa ar šauru un dusmīgu seju. Nedaudz tālāk stāvēja liela auguma vīrieši pelēkās uniformās, uzmanīgi vērodami cilvēkus. Gan policisti, gan vienkāršie cilvēki izskatījās nosaluši.
Sēžot automašīnas ērtajā sēdeklī, Netenjelu sāka pārņemt pašpārliecinātība. Viņš bija daļa no tā visa; beidzot savējais Parlamentā. Jaunais burvis jutās svarīgs, nozīmīgāks par tiem pārējiem un viņam tas patika. Pirmoreiz mūžā zēns izbaudīja prieku par to, ka viņiem pieder zināma vara.
Tieši tobrīd automašīna iegriezās Parlamenta skvērā un viņi pagriezās pa kreisi, lai iebrauktu pa metāla vārtiem. Krūmložņas kungs uzrādīja caurlaidi, braucējiem tika dota atļauja signāls, tad automašīna šķērsoja pagalmu un iebrauca izgaismotā pazemes autostāvvietā. Meistars novietoja savu limuzīnu un izslēdza motoru.
Netenjela pirksti iekrampējās ādas sēdeklī. Viņš no sajūsmas trīcēja.
Viņi bija klāt.
19
Krūmložņu pāris ar savu mācekli gāja gar melno automašīnu rindu uz metāla durvīm. Netenjels bija tik satraukts, ka tikko spēja kaut ko uztvert. Viņš gandrīz nepamanīja divus sargus, kuri viņus apstādināja pie ieejas durvīm un kuriem meistars pasniedza trīs plastikāta caurlaides, kas tika rūpīgi apskatītas un atdotas atpakaļ. Zēns uzmeta tikai paviršu skatienu ozolkoka liftam, kurā viņi pēc tam iekāpa, un mazajai, sarkanajai Modrības lodei, kas viņus novēroja no griestiem. Un tikai tad, kad lifta durvis atvērās un viņi iegāja greznajā Vestminsteras zālē, visas maņas pēkšņi atgriezās.
Tā bija plaša zāle ar augstiem griestiem, kurus balstīja no vecuma nomelnējušas sijas. Sienas un grīdas izgatavotas no milzīgiem, noslīpētiem akmens bluķiem; greznajos arkveida logos mirdzēja krāsainas, sarežģītas vitrāžas. Zāles tālākajā galā atradās vairākas durvis, kas veda uz terasi ar skatu uz upi. Terasi ar dzeltenu gaismu izgaismoja laternas, kas atradās uz jumta un pie sienām. Apmēram divsimt cilvēku jau stāvēja vai pastaigājās pa zāli. Melnā tērpies apkalpotājs pienāca un paņēma meistara mēteli. Vēl viens ar pieklājīgu žestu aicināja viņus lejā.
Netenjela uzmanību piesaistīja kāds objekts kreisajā pusē. Tā bija blāvi pelēka statuja zēns savādās drēbēs, kas skatījās augšup platām acīm un turēja rokās kājslauķi. Lai gan laiks bija nodzēsis smalkākos sejas vaibstus, Dizraēla mācekļa sejā joprojām bija saglabājusies izbiedēta un lūdzoša izteiksme, kas lika Netenjelam nodrebināties. Viņš steidzās tālāk, uzmanīdamies, lai neuzmītu meistaram uz papēžiem.
Nokāpusi pa kāpnēm, nelielā sabiedrība apstājās. Viņiem tuvojās apkalpotāji, nesot glāzes ar šampanieti (kuru Netenjels vēlējās pagaršot) un laima dzērienu (kuru viņš nevēlējās dzert, tomēr dabūja). Krūmložņas kungs iedzēra malku šampanieša un nervozi pavērās apkārt. Viņa kundze lūkojās pāri savai glāzei un sapņaini smaidīja. Netenjels iedzēra savu laima dzērienu un arī paskatījās uz citiem burvjiem.
Visapkārt spietoja dažāda vecuma burvji, viņi sarunājās un smējās. Zāle bija pilna ar melnos uzvalkos iespīlētiem kungiem un elegantās kleitās tērptām dāmām, te mirdzēja baltu zobu rindas un zaigoja dārgakmeņi. Pie katras izejas stāvēja pelēkās žaketēs ģērbti vīrieši ar skarbu seju. Netenjels prātoja, ka tie varētu būt policisti vai apsardzes darbinieki, kas bija gatavi izsaukt džinus, tiklīdz kaut kas liecinātu par nepatikšanām, bet pat ar lēcām viņš nespēja saskatīt zālē nevienu maģisku būtni.
Toties viņš pamanīja pāris staltu jaunekļu un meitenes ar atpakaļ atglaustiem matiem, kuri, tāpat kā viņš, droši vien bija mācekļi. Viņi visi pašpārliecināti sarunājās ar citiem viesiem, turklāt izturējās pavisam nepiespiesti. Tikai tagad Netenjels pamanīja, cik vientuļi viņa meistars un Martas kundze stāvēja malā no visiem pārējiem.
- Vai tad mums nevajadzētu iet un aprunāties ar citiem? viņš ieminējās.
Krūmložņas kungs uzmeta viņam niknu skatienu. Man šķiet, es tev teicu… Viņš pēkšņi apklusa un metās sasveicināties ar kādu apaļu vīru, kas tikko bija ienācis zālē. Grigor!
Grigors nešķita pārlieku sajūsmināts. Ak. Sveiks, Krūmložņa.
- Cik patīkami tevi redzēt! Krūmložņas kungs piesteidzās pie svešā vīra, gandrīz vai uzskriedams viņam virsū un būdams tik sajūsmināts, ka var uzsākt sarunu. Martas kundze un Netenjels palika divatā.
- Vai tad viņš neiepazīstinās mūs ar savu draugu? māceklis čukstus pavaicāja.
- Tikai neuztraucies, mīļais. Tavam meistaram ir nepieciešams parunāties ar cilvēkiem no augstākajām aprindām. Bet mums tas nav vajadzīgs, vai ne? Mēs varam pastāvēt malā un pavērot, kas arī ir patīkami… Viņa nopūtās. Jāsaka, ka šogad ģērbšanās stils ir pārmēru konservatīvs.
- Vai premjerministrs ir šeit, Martas kundze?
Viņa pastiepa kaklu. Man gan tā neliekas, mīļais, nē. Vēl ne. Bet tas, lūk, ir Divāla kungs, policijas priekšnieks… Mazliet tālāk stāvēja spēcīgs vīrs pelēkā uzvalkā, pacietīgi klausīdamies divās sievietēs, kas vienlaikus un vienlīdz aktīvi viņam kaut ko stāstīja. Esmu satikusi viņu vienreiz īsts džentlmenis. Un ļoti varens, saprotams. Kas tad vēl te ir? Ak tu dieniņ… vai tu redzi tur to dāmu? Netenjels redzēja. Pieminētā sieviete bija neticami tieva, ar īsi apcirptiem, baltiem matiem; viņas pirksti, kas turēja glāzi, izskatījās kā putna nagi. Tā ir Džesika Vaitvela. Saistīta ar drošības dienestiem; ļoti slavena burve. Viena no tiem, kas pirms desmit gadiem palīdzēja notvert čehu spiegus. Tie uzsūtīja viņai briesmīgu lāstu, bet Džesika uzbūra tukšumu, un tas iesūca lāstu sevī. Viņa to izdarīja viena pati, turklāt gandrīz bez sekām. Tā ka labāk nestājies viņai ceļā, kad būsi vecāks, Džon.
Martas kundze iesmējās un iztukšoja glāzi. Tūlīt pat viņai pie sāniem parādījās kalpotājs un piepildīja glāzi no jauna. Arī Netenjels iesmējās. Kā jau parasti Martas kundzes sabiedrībā, viņu ietekmēja sievietes pašpaļāvīgais miers. Zēns atslābinājās.
- Atvainojiet, atvainojiet! Vestminsteras hercogs un hercogiene! Zālē iesteidzās pāris livrejās tērptu kalpotāju. Netenjelu bez ceremonijām pagrūda malā. Maza, ķildīga izskata sieviete noplukušā melnā kleitā, ar zelta sprādzi ap potīti un pavēlošu sejas izteiksmi nokāpa zālē. Viņai sekoja vīrietis, kas izskatījās pagalam noguris. Martas kundze uzjautrināta noskatījās viņiem pakaļ.
- Cik gan tā sieviete ir briesmīgai Nespēju iedomāties, ko hercogs viņā saskatījis. Viņa iemalkoja vēl šampanieti. Un paskaties tur ak, šausmas! Kas viņam noticis? ir dižais tirgotājs Solto Pinns. Netenjels pamanīja lielu, resnu vīrieti baltā lina uzvalkā klibojam lejā pa kāpnēm, balstoties uz kruķiem. Izskatījās, ka katra kustība sagādā viņam neciešamas sāpes. Seja bija klāta ar nobrāzumiem; viena acs pavisam zila un aizpampuši. Vīrietim blakus steidzās divi kalpotāji, kas palīdzēja saimniekam nokļūt līdz krēslam.