- Viņš neizskatās labi, Netenjels atzina.
- Patiešām ne. Laikam cietis briesmīgā nelaimes gadījumā. Varbūt kāds no maģiskajiem priekšmetiem iedarbojies nepareizi. Nabaga vīrs… Ik pa brīdim iedzerot šampanieti, Martas kundze turpināja aprakstīt viesus, kas ieradās Vestminsteras zālē. Tas bija valdības un sabiedrības krējums, ietekmīgākie cilvēki Londonā (un tātad arī pasaulē). Kamēr Krūmložņas sieva raksturoja šīs pasaules varenos, Netenjels kļuva arvien bēdīgāks, apjaušot, cik tālu viņš atradās no šīs slavas un varas. Pašapziņa, kas zēnu bija pārņēmusi, braucot šurp, tagad bija pazudusi, un tās vietā nāca vilšanās. Viņš vēl vairākas reizes uzmeta skatienu savam meistaram, kas vienmēr stāvēja burvju grupiņu malā, jo ar viņu sarunājās tikai pieklājības pēc vai vispār ignorēja. Jau kopš sadursmes ar Siržulauzēju Netenjels zināja, cik nespēcīgs burvis ir viņa meistars, bet šis vakars bija atkal tam jauns pierādījums. Visi kolēģi zināja, ka šis vīrs ir vājš. Netenjels dusmās sakoda zobus. Būt nicināma meistara nicināmajam māceklim tas nebija dzīves sākums, kādu viņš vēlējās vai kādu būtu pelnījis…
Martas kundze uzstājīgi paraustīja viņu aiz rokas. Tur! Skaties, Džon! Vai tu redzi? Tas ir viņš!
-Kas?
- Ruperts Devro, premjerministrs.
Netenjels nesaprata, no kurienes valdības galva bija uzradies, bet tur jau viņš stāvēja: maza auguma, tievs vīrs ar gaišbrūniem matiem, kas, atrazdamies tieši vakartērpu un smokingu ielenkumā, saglabāja mieru un grāciju. Viņš klausījās, ko ļaudis viņam stāstīja, smaidīja un māja ar galvu. Premjerministrs!
Ietekmīgākais vīrs Lielbritānijā un, iespējams, visā pasaulē… Pat, raugoties uz šo vīru pa gabalu, Netenjels juta cieņu; viņam gribējās nokļūt tuvāk, paskatīties uz viņu, dzirdēt, kā viņš runā. Zēns sajuta, ka visi, kas atrodas zālē, jūtas tāpat; lai gan cilvēki turpināja sarunāties, visu maņas bija noskaņotas vienā virzienā. Bet, kaut arī Netenjels nenolaida no premjerministra ne acu, slavenajam vīram apkārt sapulcējās arvien vairāk cilvēku un beidzot aizsedza viņu skatienam.
Netenjels negribīgi novērsās. Viņš iedzēra malku laima dzēriena un sastinga.
Netālu no viņiem, trepju pakājē stāvēja divi burvji. Atstatu no visiem pārējiem, viņi nepievērsa nekādu uzmanību premjerministram, bet dzīvi sarunājās, sabāzuši galvas kopā. Netenjels dziļi ievilka elpu. Viņš pazina tos abus šīs sejas bija iespiedušās zēna atmiņā kopš pagājušā gada pazemojuma. Tur bija vecais burvis ar sačokurojušos seju, viņa mati bija kļuvuši vēl baltāki un pats vēl vairāk salīcis; un jaunākais burvis, apaļvēderis ar miklo zivs ādu, kura taukainie mati krita uz apkaklītes. Siržulauzēja draugi. Un, ja tie abi bija klāt, arī pats Siržulauzējs nevarēja būt tālu.
Netenjels sajuta nepatīkamu kņudoņu vēderā un vājumu, kas viņu pašu saniknoja. Zēns aplaizīja sausās lūpas. Nomierinies. Tev nav, no kā baidīties. Siržulauzējs nekādi nespētu saistīt amuleta pazušanu ar Netenjelu, pat ja viņi satiktos aci pret aci. Saimona spiegiem būtu bijis jāiekļūst Krūmložņas mājā, lai sajustu amuleta auru. Viņš bija drošībā. Nē, jāizmanto šī iespēja, kā labam burvim pienākas. Ja pievirzītos tuvāk ienaidniekiem, varbūt varētu sadzirdēt, par ko tie runā.
Zēns palūkojās apkārt; Martas kundze bija iesaistījusies sarunā ar pavecāku maza auguma kungu un tikko bija izplūdusi skaļos smieklos. Netenjels sāka neuzkrītoši lavīties cauri pūlim, lai nokļūtu trepju pusē, netālu no abiem burvjiem.
Pusceļā viņš pamanīja, ka vecais vīrs pārtrauc sarunu un paceļ acis augšup. Netenjels sekoja šim skatienam. Viņa sirds salēcās.
Tur jau viņš bija: Saimons Siržulauzējs, piesarkušu seju un bez elpas. Acīmredzot tikko ieradies. Viņš steigā norāva mēteli un pasvieda to kalpotājam, tad sakārtoja žaketes atlokus un steidzās lejup pa kāpnēm. Viņš izskatījās gluži tāpat, kā Netenjels atcerējās: brilles, atpakaļ atglausti mati, enerģiskas kustības, plata, smaidoša mute ar mirdzoši baltiem zobiem. Viņš strauji noskrēja pa kāpnēm, atteikdamies no piedāvātā šampanieša, un piebiedrojās saviem draugiem.
Netenjels pielika soli. Pāris sekundēs viņš bija sasniedzis tukšo laukumiņu aiz kāpņu margām. Tagad zēns stāvēja vietā, kur trepju margas saliecās izgreznotā ritulī, kas izveidoja apaļu riteni, uz kura bija novietota akmens vāze. Pa vienu vāzes pusi skatoties, viņš varēja saredzēt resnvēdera galvu; pa otru vecā burvja žaketi. Siržulauzējs tikko bija noskrējis pa kāpnēm un nāca pie draugiem.
Vāze paslēpa Krūmložņas mācekli viņu skatieniem. Zēns atspiedās pret margām, kā pašam likās, dzīvespriecīgā atbrīvotībā, tad palēnām mēģināja izšķirt trīs burvju balsis no apkārtējā trokšņa.
Viņam palaimējās. Runāja Siržulauzējs, un šī balss bija griezīga un kaitinoša. -… nekādi neizdevās. Esmu izmēģinājis visu. Neviens no dēmoniem, ko esmu izsaucis, nespēj man pateikt, kurš to kontrolē.
- Mjā, tu esi lieki tērējis laiku. Tas bija vecais vīrs ar dīvaino akcentu. Kā lai citi dēmoni to zina?
- Esmu radis izmēģināt jebkuru iespēju. Bet tev taisnība. Un arī lodes ir nederīgas. Tāpēc mums varbūt jāmaina plāns. Vai saņēmi manu ziņu? Varbūt tas jāatceļ.
- Jāatceļ? trešā balss iejaucās.
- Es varēšu vainot visā meiteni.
- Tas nebūtu gudri. Vecais vīrs runāja tik klusi, ka Netenjels tikko spēja saklausīt vārdus. Devro būs nikns, ja tu šo pasākumu atcelsi. Viņš nespēj vien sagaidīt visus tos labumus, ko viņam esi apsolījis. Nē, Saimon, mēs nedrīkstam neko atcelt. Turpini meklēt. Vēl ir pāris dienu laika. Tas vēl var uzrasties.
- Ja neizdosies, man ir beigas! Vai tu maz zini, cik tās istabas izmaksāja?
- Nomierinies. Tu pacel balsi.
- Labi. Bet zini, ko es nevaru paciest? Tas, kurš to izdarīja, ir kaut kur šeit. Viņš mani vēro un klusībā smejas… Kad uzzināšu, kurš tas ir, es…
- Runā klusāk, Siržulauzēj! tā bija resnvēdera balss.
- Varbūt mums patiešām vajadzētu noiet kādā klusākā vietā, Saimon… Netenjels savā slēptuvē atlēca atpakaļ, it kā būtu saņēmis elektrošoku. Viņi gatavojās iet prom. Sastapties ar trijotni aci pret aci nebūtu prātīgi. Zēns tūlīt pat pakāpās nost no kāpnēm un iejuka pūlī. Tiklīdz viņš bija pietiekamā attālumā, lai justos droši, jaunais burvis palūkojās atpakaļ. Siržulauzējs un viņa draugi nebija daudz pakustējušies; viņiem bija pievienojusies kāda vecāka kundze un tagad pļāpāja bez mitas.
Netenjels iedzēra malciņu sulas un sakopoja domas. Viņš nebija sapratis pilnīgi visu no dzirdētā, bet Siržulauzēja trakošana sagādāja gandarījumu. Lai noskaidrotu kaut ko vairāk, būs jāizsauc Bartimajs. Varbūt viņš tieši pašlaik ir šeit, izspiegodams Siržulauzēju… Ar lēcām neko nevarēja redzēt, bet džini spēja mainīt formu ikvienā no pirmajiem četriem plāniem. Un ikviens no šiem labi ģērbtajiem cilvēkiem varēja būt tikai čaula, kurā slēpās džins.
Netenjels stāvēja netālu no mazas burvju grupiņas, zaudējis laika izjūtu. Beidzot viņš sadzirdēja, par ko viņas runā.
- … tik izskatīgs. Vai viņš ir jau aizņemts?