- Saimons Siržulauzējs? Jā, viņam ir kaut kāda sieviete. Vārdu neatceros.
- Labāk turies no viņa pa gabalu, Devina! Viņš nav nekāds zelta gabaliņš!
- Nākamnedēļ viņš rīko konferenci, vai ne? Un viņš ir tik izskatīgs…
- Viņam noteikti bija ilgi jāapvārdo Devro, lai tas piekristu. Bet Saimona karjera strauji iet uz galu. Pagājušajā gadā viņš mēģināja iekļūt Iekšlietu ministrijā, bet Divāls bija pret. Šis ienīst Saimonu, nespēju tikai atcerēties, kāpēc.
- Tas kopā ar Siržulauzēju ir vecais Šīlers, vai ne? Ko gan viņš ir izsaucis, ka viņa seja kļuvusi šāda? Esmu redzējusi izskatīgākus velnēnus…
- Siržulauzējs izvēlas ministra statusam neatbilstošus draugus, vismaz man tā šķiet. Kas ir tas ar taukainajiem matiem?
- Manuprāt, Laims. No Zemkopības ministrijas.
- Izskatās pēc zivs…
- Un kur tā konference notiks?
- Kaut kādā nezināmā vietā ārpus Londonas…
- Nē, vai patiešām? Cik garlaicīgi! Jābaidās, vai zemnieki mūs neuzdurs uz dakšām…
- Nu, ja jau premjerministrs tā vēlas…
- Cik briesmīgi!
- Un tomēr viņš ir glīts…
- Džon!
- Tu esi sekla, Devina! Bet man gribētos zināt, kur viņš ņēmis tādu uzvalku.
- Džon!
Martas kundze pietvīkušu seju laikam no karstuma telpā parādījās Netenjela priekšā. Viņa sagrāba zēnu aiz rokas. Džon, es tevi visur izmeklējos! Devro kungs gatavojas teikt runu. Mums jāiet nostāties aizmugurē; priekšā stāv tikai ministri. Pasteidzies!
Viņi pakāpās malā, un pūlis, papēžiem klikšķot un vakartērpiem šalcot, bara instinkta vadīts, pavirzījās tuvāk skatuvei, kas tika izstumta no sānu istabas. Vispārējā steigā Netenjelu un Martu nedaudz saspieda, un beigās viņi nokļuva zāles aizmugurē netālu no durvīm, kuras veda uz terasi. Viesu skaits bija daudzkārt pieaudzis. Netenjels lēsa, ka te varēja būt vairāki simti cilvēku.
Ar jauneklīgu lēcienu Ruperts Devro parādījās uz skatuves.
- Dāmas un kungi, ministri, es priecājos jūs visus šovakar redzēt šeit… Viņam bija patīkama balss, dziļa un ritmiska, pieradusi pavēlēt. Runu pārtrauca aplausi un izsaucieni. Martas kundze sajūsmā gandrīz nometa zemē šampanieša glāzi. Netenjels aizrautīgi aplaudēja.
Šī uzruna man vienmēr ir patīkams uzdevums, Devro turpināja. Jo tās laikā man apkārt ir tik daudz brīnišķīgu cilvēku… Atkal atzinīgi izsaucieni un gaviles, kas atbalsojās senajā zālē. Paldies. Šodien es ar prieku varu pavēstīt par panākumiem kā mūsu valstī, tā ārzemēs. Vēlāk es pastāstīšu sīkāk, bet tagad gribētu paziņot, ka mūsu armija ir pieveikusi Itālijas dumpiniekus strupceļā pie Turīnas un uz ziemas mēnešiem ierīkojusi tur apmetni. Turklāt mūsu Alpu bataljoni ir iznīcinājuši čehu spēkus… Uz mirkli viņa balss pazuda vispārējo aplausu vētrā, -…kā arī lielu skaitu viņu džinu.
Viņš ieturēja pauzi. Runājot par iekšlietām, ir izteiktas bažas par sīkām zādzībām, kas pēdējā laikā arvien biežāk notiek Londonā: ir ziņots, ka pēdējo nedēļu laikā ir nozagti vairāki burvjiem piederoši maģiski priekšmeti. Bet mēs zinām, ka šādi rīkojas nodevēji un atkritēji un viņu rīcībai nekad nav nozīmīgu seku. Bet, ja mēs nepacentīsimies to apturēt, vienkāršie ļaudis var sekot viņu piemēram kā nesaprātīgs lopu bars. Tāpēc mēs pieņemsim drakoniskus noteikumus, lai ierobežotu šo vandālismu. Visi pārkāpēji tiks sodīti, negaidot tiesu. Esmu pārliecināts, ka ar šādiem pasākumiem Iekšlietu ministrija drīz vien spēs nodrošināt kārtību.
Uzruna turpinājās vēl vairākas minūtes, to ik pa brīdim pārtrauca pūļa prieka izsaucieni. Drīz vien runa pārvērtās par nemitīgu valdības tikumu slavināšanu un tās ienaidnieku lādēšanu. Pēc brīža Netenjelam kļuva garlaicīgi: viņš gandrīz vai juta, kā smadzenes pārvēršas biezputrā, mēģinot izsekot šim murgam. Galu galā zēns beidza klausīties un palūkojās apkārt.
Pa pusei pagriezies, viņš varēja redzēt, kas notika uz terases. Aiz marmora margām plūda tumšie Temzas ūdeņi, kuros vietām atspoguļojās dzeltenās laternu gaismas no dienvidkrasta. Upe plūda augstu zem Vestminsteras tilta pretī Doklendai un jūrai.
Acīmredzot vēl kādam runa bija likusies pārāk garlaicīga un tas bija izgājis uz terases. Netenjels redzēja viņu stāvam gaismā, kas plūda no zāles. Tas nu gan bija nekaunīgs viesis, kurš tik atklāti atļāvās ignorēt premjerministra runu… Droši vien tas bija tikai apsardzes darbinieks.
Netenjels prātoja par tabakdozi, kas gulēja Temzas dziļumos. Tā tagad ir pa pusei apbērta ar smiltīm un uz ilgu laiku zudusi šajās tumšajās dzīlēs.
Ar acs kaktiņu Netenjels pamanīja, ka vīrietis uz terases izdara strauju kustību, it kā būtu izvilcis kaut ko lielu no mēteļa apakšas.
Krūmložņas skolnieks mēģināja saskatīt labāk, bet svešinieku tagad sedza tumsa. Viņš dzirdēja, kā premjerministra medussaldā balss joprojām skandēja: … šis ir vienprātības un saliedētības gads, mani draugi. Mēs esam dižākā burvju elite uz zemes; mums viss ir pa spēkam…
Neskaidrā figūra paspēra soli uz durvju pusi.
Netenjels caur lēcām saskatīja gaismas uzplaiksnījumu; tā bija redzama ne tikai vienā līmenī…
- Mums jāseko savu dižo priekšteču piemēram, mums jācenšas…
Netenjels mēģināja runāt, bet mēle bija pielipusi pie aukslējām.
Nepazīstamā figūra ielavījās zālē. Tas bija jauneklis ar tumšām, mežonīgām acīm; ģērbies melnās džinsa biksēs un melnā džemperī; arī seja bija nosmērēta ar kaut ko melnu. Viņš rokās turēja spoži zilu lodi apmēram greipfrūta lielumā. Tā mirdzēja un pulsēja. Netenjels varēja saskatīt tajā mazus, baltus punktiņus, kas griezās un riņķoja.
- … par mūsu turpmāko valdīšanu. Mūsu ienaidnieki pagurst…
Jauneklis pacēla roku. Lode laternu gaismā uzmirdzēja.
Kāds pūlī ievilka elpu. Vai tiešām pamanījis…
- … Jā, es jums vēlreiz saku…
Netenjels atvēra muti nedzirdamā kliedzienā.
Jauneklis izstiepa roku, un lode aizlidoja.
-…viņi pagurst…
Zilā lode aizlidoja gaisā, pāri Netenjela galvai, pāri pūlim. Netenjelam, kuru lodes lidojums bija nohipnotizējis kā čūskas skatiens peli, likās, ka šis lidojums nekad nebeigsies. Zālē iestājās pilnīgs klusums, ja neskaita lodes kluso sīkšanu, un tad atskanēja sievietes spiedziens.
Lode pazuda pār pūļa galvām. Tad sekoja plīstoša stikla troksnis.
Un pēc mirkļa nogranda sprādziens.
20
Elementu lodes sprādziens slēgtā telpā vienmēr ir biedējošs un postošs: jo mazāka ir telpa un lielāka lode, jo briesmīgākas sekas. Netenjelam un pārējiem burvjiem par laimi, Vestminsteras zāle bija samērā liela un lode maza. Tomēr pat šādā kombinācijā efekts bija vērā ņemams.
Tiklīdz saplīsa stikls, lodē iesprostotie elementi, kas tur bija ieslēgti vairākus gadus, ienīstot cits citu un nepārtraukti atrodoties konfliktā, tagad atrāvās cits no cita ar mežonīgu spēku. Gaiss, zeme, uguns un ūdens: visi četri elementi izlauzās no sava mazā cietuma neiedomājamā ātrumā, radot haosu visos virzienos. Daudzi cilvēki, kas atradās vistuvāk lodei sprādziena brīdī, tika vienlaikus aizpūsti atpakaļ, apbērti ar akmeņiem, apdedzināti ar uguni un aplieti ar horizontālām ūdens straumēm. Gandrīz visi burvji nokrita zemē gluži kā ķegļi, kurus notriekusi bumba. Tā kā Netenjels stāvēja tālāk no sprādziena epicentra, viņš netika apdedzināts, bet saņēma tikai spēcīgu vēja brāzmu, kas trieca zēnu pret tuvākajām durvīm.