Lielākā daļa burvju palika neskarti. Viņiem bija aizsardzības mehānismi, parasti spēcīga džina personā, kas tūlīt pat materializējās, aizsargājot savu saimnieku pret jebkuru uzbrukumu. Aizsargvairogi uzsūca vai atsita uguns šautras, zemi un ūdeni un aizsūtīja vēja brāzmas aiz jumta spārēm. Daži mazāki burvji un viņu viesi nebija tik aizsargāti. Daži rikošetā mētājās starp aizsargbarjerām, un viņus sita visi četri elementi. Citus ūdens viļņi bija aizskalojuši pa akmens plāksnēm un sametuši blāķos otrā zāles malā.
Premjerministrs bija nozudis tūlīt, tiklīdz lode sašķīda pret grīdu trīs metrus no skatuves. Valdības galvas priekšā bija nolaidies tumši zaļš ifrīts un ietvēris viņu Hermētiskajā mantijā, kuru uzmanīgi pacēla gaisā un iznesa ārā pajumtu.
Pa pusei apdullināts pēc trieciena pret durvīm, Netenjels mēģināja piecelties, kad pamanīja viņa virzienā skrienam divus vīrus pelēkajās apsardzes uniformās. Zēns nogāzās garšļaukus; apsardzes vīri pārlēca viņam pāri un izskrēja uz terases. Vēl pēc mirkļa kaut kas pārlēca viņam pāri brīnumainā ātrumā, un Netenjels izdzirdēja tādu ņurdoņu, kas lika matiem no šausmām saslieties. Viņš dzirdēja kautiņu uz terases, tādu kā nagu skrapstoņu pret akmens plāksnēm un divus šļakstus.
Viņš piesardzīgi pacēla galvu. Terase bija tukša. Zālē četru elementu enerģijas spēks bija pagaisis. Ūtlens skalojās pa akmens plāksnēm; zemes un dubļu gabali bija izmētāti pa sienām un greznoja viesu sejas; vēl pāris liesmu laizīja skatuves purpurkrāsas drapērijas. Daudzi no burvjiem sakustējās un pieslējās kājās vai palīdzēja citiem piecelties. Daži palika guļam uz grīdas. Šurp skrēja kalpotāji, kas bija stāvējuši uz trepēm un blakusistabās. Cilvēki palēnām sāka sarunāties; atskanēja klaigas, raudāšana, daži novēloti un nepārliecinoši kliedzieni.
Netenjels piecēlās kājās, nepievērsdams nekādu uzmanību sāpēm labajā plecā, ar kuru viņš bija atsities pret sienu, un metās meklēt Martas kundzi. Kājas slīdēja dubļos.
Resnais vīrs baltajā uzvalkā balstījās uz kruķiem un runāja ar Saimonu Siržulauzēju un veco, krunkaino burvi. Nelikās, ka kāds no viņiem būtu uzbrukumā stipri cietis, lai gan Siržulauzēja piere bija nedaudz nobrāzta un brilles ieplaisājušas. Kad Netenjels gāja viņiem garām, viņi sanāca tuvāk kopā un nomurmināja kopīgus Izsaukšanas vārdus, un viņu priekšā pēkšņi parādījās seši gari, spēcīgi džini sudraba apmetņos. Viņiem tika dots uzdevums. Dēmoni pacēlās gaisā un izlidoja uz terases.
Martas kundze sēdēja malā ar nedaudz apjukušu skatienu sejā. Netenjels saritinājās viņai blakus. Vai ar jums viss kārtībā?
Viņas zods bija notraipīts ar dubļiem un mati pie auss nedaudz apsviluši; citādi sieviete šķita neskarta. Jā, jā, vismaz man tā šķiet, Džon. Nevajag mani tik cieši turēt! Priecājos, ka ar tevi viss kārtībā. Kur ir Artūrs?
- Nezinu, Netenjels pārlaida skatienu notašķītajam pūlim. Ak, re, kur viņš ir.
Viņa meistaram acīmredzot nebija pieticis laika izveidot pienācīgu aizsardzību. Burvja bārda tagad atgādināja koku, kurā iespēris zibens un sašķēlis to divās daļās. Krūmložņas kunga krekls un elegantā žakete bija aizpūsti prom, viņš bija palicis tērpies vestē un nedaudz dūmojošā kaklasaitē. Arī bikses nebija paglābušās no uguns tagad tās sākās pārāk zemu un beidzās pārāk augstu. Meistars stāvēja kopā ar citiem līdzīgi apskādētiem burvjiem, ar niknu izteiksmi sarkanajā nokvēpušajā sejā.
- Manuprāt, viņš dzīvos, Netenjels ar smaidu noteica.
- Aizej un palīdzi viņam, Džon. Ej nu. Ar mani viss kārtībā, patiešām. Man vienkārši brīdi mierīgi jāpasēž.
Netenjels piesardzīgi tuvojās savam meistaram. Zēns nebrīnītos, ja Krūmložņam izdotos vainu par notikušo uzvelt viņam.
- Ser? Vai ar jums viss…
Nelikās, ka meistars būtu pamanījis viņa klātbūtni. Krūmložņas kunga acis zem nokvēpušajām uzacīm gailēja neprātīgā niknumā. Ar lielu piepūli viņš savilka kopā saplēstās vestes malas, sapogāja tās ar vienu atlikušo pogu, nolīdzināja kaklasaiti, nedaudz saraucot degunu, jo šlipse joprojām bija karsta, un devās tieši pie tuvākās viesu grupas. Nezinādams, ko darīt, Netenjels čāpoja viņam nopakaļus.
- Kas tas bija? Vai jūs redzējāt? Krūmložņa aprauti vaicāja.
Sieviete, kuras vakartērps karājās uz pleciem kā slapja
lupata, pašūpoja galvu. Viss notika pārāk ātri. Pāris citu burvju pamāja.
- No aizmugures lidoja kāds objekts…
- Iespējams, caur portālu, varbūt kāds atkritējs burvis…
Sarunā iejaucās sirms burvis ar žēlabainu balsi. Runā, ka
kāds ierāpies pa terasi…
- Tas nav iespējams: kā tad ar drošības sistēmu?
- Siržulauzējs, Sīlers un Pinns aizsūtījuši dēmonus viņiem pa pēdām…
-Ser…
- Tas nelietis noteikti ielēcis upē un aizrauts nebūtībā…
- Ser! Es viņu redzēju!
Krūmložņa beidzot pagriezās pret Netenjelu. Ko? Ko tu teici?
- Es viņu redzēju. To zēnu uz terases…
- Piesargies, ja tu melo…
- Nē, ser, es viņu pamanīju pirms tam, kad viņš iemeta zālē lodi. Viņš ieskrēja pa durvīm un meta. Tas bija zēns ar tumšiem matiem, nedaudz vecāks par mani. Slaids, tumšās drēbēs. Man šķiet, viņam mugurā bija mētelis. Bet es neredzēju, kas notika pēc tam, kad viņš bija to aizmetis. Tā bija Četru elementu lode, ser, bet diezgan maza; zēnam nemaz nebija jābūt burvim, lai to saplēstu…
Netenjels ievilka elpu, pēkšņi aptvēris, ka savā entuziasmā atklājis daudz lielākas zināšanas par maģiju, nekā pienāktos māceklim, kas tikai nupat izsaucis savu pirmo dēmonu. Bet nelikās, ka Krūmložņa vai kāds cits no burvjiem būtu to pamanījis. Viņi brīdi apdomāja zēna teikto, tad novērsās un sāka sarunāties neiedomājami ātri, cits caur citu, alkstot izteikt savus pieņēmumus.
- Tā noteikti būs Pretošanās kustība bet vai viņi ir burvji vai ne? Es vienmēr esmu teicis…
- Krūmložņa, Iekšlietu ministrija ir tavs darba lauciņš. Vai pēdējā laikā ir reģistrētas nozagtas Elementu lodes? Ja ir, tad kas, ellē ratā, darīts lietas labā?
- Nedrīkstu teikt… tā ir konfidenciāla informācija.
- Nepurpini bārdā, vecais! Mums ir tiesības zināt!
- Dāmas un kungi… Balss bija klusa, bet iedarbīga. Klaigāšana apklusa, visas galvas pagriezās. Pie cilvēku grupas bija pienācis Saimons Siržulauzējs. Viņa mati atkal bija rūpīgi pieglausti. Par spīti ieplaisājušajām brillēm un nobrāzumam uz pieres, viņš izskatījās tikpat labi kā allaž. Netenjelam izkalta mute.
Siržulauzējs uzmeta cilvēku grupiņai ašu skatienu. Nevainojiet nu nabaga Artūru, viņš teica, plati pasmaidot. Nabaga zellis, viņš taču nevar uzņemties visu atbildību par šo negadījumu! Liekas, ka uzbrucējs ielavījies no upes puses.
Kāds vīrs ar garu, melnu bārdu norādīja uz Netenjelu. Tas puika arī tā teica.
Saimona tumšās acis pievērsās Krūmložņas skolniekam un izbrīnā iepletās. Jaunais Krūmložņa… Tu viņu redzēji?
Netenjels mēmi pamāja.
- Ak tā. Tu neesi zaudējis asumu. Vai puikam jau ir dots vārds, Krūmložņa?
- Jā, viņu sauc Džons Mandrāks. Esmu jau oficiāli iesniedzis iesniegumu.
- Tātad Džons. Tumšās acis tagad cieši vērās zēnā. Tevi būtu jāuzslavē. Neviens cits, ar ko es līdz šim esmu runājis, nav viņu redzējis. Iespējams, ka policija vēlēsies, lai tu sniedz liecību.