- Nē… ienaidnieks…
- Tas ir briesmīgi, bet dažkārt mēs nespējam atcerēties to, kas burtiski ir uz mēles, es komentēju. Vai ne? Tu tik ļoti mēģini to atcerēties, bet nespēj, jo kāds cits tevi pārtrauc, pļāpādams kaut ko nenozīmīgu, tā ka tu nespēj koncentrēties…
Vēršgalvis izdvesa niknu bļāvienu. Aizveries! Es jau gandrīz biju atcerējies!
Pēkšņi telpu satricināja vibrācijas, kas sākās no grīdas un pacēlās līdz pat kolonnām. Vēršgalvis apcirtās uz papēžiem un aiztraucās uz posteni pie sienas. Nedaudz tālāk no viņa nostājās Ērgļknābis. Starp viņiem gaisā parādījās aplis; tas paplašinājās, kļūstot par platu arku. Aiz arkas vīdēja tumsa, no kuras parādījās divas figūras, palēnām atgūstot krāsas un formu un iznirstot no portāla nekurienes. Tie abi bija cilvēki, lai gan izskatījās ļoti atšķirīgi.
Viens no viņiem bija Solto.
Viņš bija tikpat resns kā parasti, bet šoreiz piemīlīgi kliboja, it kā katrs solis sagādātu viņam sāpes. Ar prieku ievēroju, ka viņa plazmu spļaujošais ziloņkaula spieķis nomainīts pret diviem parastiem kruķiem. Tirgotāja seja izskatījās tā, it kā uz tās būtu uzkāpis zilonis, un varu apzvērēt, ka monoklis turējās kopā, salīmēts ar līmlenti. Viena acs bija melna un aizpampuši. Par spīti maniem drūmajiem pareģojumiem, šajā dzīvē vēl bija palicis šis tas jautrs.
Solto milzīgais, sadragātais ķermenis lika sievietei viņam blakus izskatīties vēl tievākai nekā īstenībā. Viņa bija tērpusies pelēkā džemperītī un garos, melnos svārkos, un gaišie, īsie mati bija sasukāti aiz ausīm. Šai būtnei bija izteikti vaigu kauli un lielas acis, bet visa seja šķita pilnīgi bezkrāsaina pat acis atgādināja divas marmora bumbiņas lietusūdens krāsā. No krokotajām piedurknēm varēja redzēt tievus pirkstus ar gariem nagiem kā skalpeļiem. Ap viņu dvesmoja autoritātes un briesmu aura: utuki sasita papēžus un salutēja, kad sieviete pagāja garām, un, kad viņa uzsita knipi, portāls aiz ienācējiem pazuda.
Iesprostots savā lodē, es vēroju, kā viņi tuvojas tievā un resnais, viegli salīkusī un klibojošais. Un visu laiku Šolto nenolaida savu veselo aci no manis.
Viņi apstājās pāris metru tālāk. Svešā atkal uzsita knipi, un, man par pārsteigumu, akmens plāksnes, uz kurām abi stāvēja, sāka celties gaisā. Zem akmens plāksnēm ieslodzītie velnēni, nesot uz augšu nastu, pāris reižu ieņurdējās, bet citādi tas izskatījās līgani un skaisti. Akmens plāksnes gandrīz nemaz nesagrīļojās. Drīz vien tās apstājās pret mani. Es nesatricināmā mierā nopētīju šos abus.
Ak tad esi pamodies? sieviete jautāja. Viņas balss skanēja kā uz ledus saplēsts stikls. [54] [1] Negaidīti asa. Un auksta. Paskat, kā es cenšos, lai tev visu aprakstītu! Labi. Tad jau tu varbūt varēsi mums palīdzēt. Vispirms tu pateiksi savu vārdu. Es netērēšu laiku, saucot tevi par Bodminu; mēs esam pārbaudījuši reģistru un atklājuši, ka tā ir nepatiesa identitāte. Vienīgais džins ar šādu vārdu gāja bojā Trīsdesmitgadu karā.
Noskurinājos, bet neatbildēju.
Mēs gribam dzirdēt tavu vārdu, iemeslu, kāpēc tu ieradies Pinna kunga veikalā, un visu, ko tu zini par Samarkandas amuletu. Un galvenokārt mēs vēlamies zināt, kas ir tavs saimnieks.
Es atmetu matu šķipsnu no acs. Mans skatiens garlaikoti slīdēja pār istabu.
Solto pavadone nekļuva nikna vai nepacietīga, un balss tonis palika nemainīgs. Vai tu būsi saprātīgs? viņa vaicāja. Tu vari to pastāstīt tūlīt vai arī vēlāk. Tas pilnībā atkarīgs no tevis. Pinna kungs, starp citu, nedomā, ka tu būsi saprātīgs. Tieši tāpēc viņš ir ieradies. Viņš grib redzēt, kā tu mokies.
Piemiedzu sadauzītajam Solto ar aci. Pamēģini taču, es teicu (daudz dzīvespriecīgākā balsī, nekā patiesībā jutos), piemiedz man ar aci! Šādi vingrinājumi ļoti noder uzdauzītām acīm. Burvis sakoda zobus, bet neko neteica.
Sieviete pavicināja roku, un viņas akmens plāksne pievirzījās tuvāk. Tu neesi tādā situācijā, lai atļautos būt nekaunīgs, dēmon. Ļauj man izstāstīt, kur tu atrodies. Šis ir Londonas Tauers, un šeit tiek ieslodzīti un sodīti valdības ienaidnieki. Iespējams, tu esi dzirdējis par šo vietu. Simt piecdesmit gadus šeit nonākuši dažādi burvji un gari; no šejienes laukā nav izgājis neviens. Šo zāli sargā trīs burvestību līmeņi. Starp katru līmeni atrodas bataljons modru horlu un utuku, kas dienu un nakti ir nomodā. Bet, pat lai nokļūtu līdz viņiem, tev būtu jātiek ārā no lodes, kas nav iespējams. Tu atrodies Mokpilnajā lodē. Tā saplosīs tavu būtību, tiklīdz tu tai pieskarsies. Sekojot manai pavēlei, viņa izteica kādu vārdu, un likās, ka spēka saites lodē sāk kļūt ciešākas un resnākas, lode katrreiz nedaudz sarausies. Esmu pārliecināta, ka arī tu spēj sarauties, tāpēc sākumā varēsi izvairīties no apdedzināšanās. Bet lode spēj sarauties, līdz tās centrā vairs nepaliek nemaz vietas, un to tu nespēj.
Nespēju nepaskatīties uz blakus kolonnu, virs kuras lidoja biezā, zilā lode. Kāds bija bijis tajā iekšā, un viņa atliekas joprojām tur bija palikušas. Lode bija sarāvusies, līdz gūsteknim vairs neatlika vietas. Jutos, it kā skatītos uz beigtu zirnekli tumšas stikla pudeles dibenā.
Dāma bija ievērojusi manu skatienu. Tieši tā, viņa teica.
- Vai man jāpaskaidro sīkāk?
- Un, ja es stāstīšu, sacīju, pirmo reizi uzrunājot sievieti,
- kas mani sagaida tādā gadījumā? Vai tad jūs neizspiedīsiet mani kā apelsīnu?
- Ja tu sadarbosies, mēs ļausim tev iet, viņa atbildēja. Mēs neesam ieinteresēti nonāvēt vergus.
Viņa, šķiet, runāja tik atklāti, ka es gandrīz noticēju. Bet tikai gandrīz.
Pirms paspēju kaut ko bilst, Solto Pinns griezīgi ieklepojās, lai pievērstu savas sabiedrotās uzmanību. Viņš runāja ar grūtībām, it kā viņam būtu lauztas ribas. Uzbrukums, viņš sēca. Pretošanās kustība…
- Ak jā. Sieviete pievērsās man. Tev būs vēl vairāk izredžu uz atbrīvošanu, ja tu spēsi pavēstīt par uzbrukumu, kas notika vakar pēc tavas sagūstīšanas…
- Pagaidiet, es ierunājos, cik ilgi jūs mani te esat turējuši nesamaņas stāvoklī?
- Mazliet mazāk nekā divdesmit četras stundas. Mēs būtu tevi nopratinājuši jau pagājušonakt, bet šis uzbrukums… Mēs spējām ierasties un noņemt sudraba tīklu tikai pirms pusstundas. Esmu pārsteigta par to, cik tu ātri esi atguvies.
-Nerunāsim par to. Man ir pieredze [55] [1] Tiesa gan. Mani ir notvēruši daudz reižu un dažādi cilvēki, tādās vietās kā Persepole, Kalahari un Cesapīkas līcis.
. Šis uzbrukums… pastāstiet man par to vairāk.
- Tas bija teroristu uzbrukums viņi sevi dēvē par "Pretošanās kustību". Sludina, ka ienīst visu maģisko, tomēr mēs domājam, ka viņiem ir maģiski palīgi. Iespējams, tāds džins kā tu, ko izsaucis kāds ienaidnieks. Tas ir pilnīgi iespējams.
- Kāds uzbrukums tas bija?
- Četru elementu lode. Nesekmīgs mēģinājums.
īsti neizklausījās pēc Siržulauzēja. Man viņš šķita zaglis un intrigants, tāds, kas izplāno slepkavības, knibinādamies ap sviestmaizēm dārza svinībās. Turklāt zīmītē Šīleram bija rakstīts, ka viņi kaut ko plāno nedaudz vēlāk.
Manas pārdomas iztraucēja vecā drauga Solto sēciens.
Pietiek pļāpāt! No brīvas gribas tas neko neteiks! Samazini lodi, mīļā Džesika, lai tas apdedzinās un ierunājas. Mēs abi esam pārāk aizņemti, lai pavadītu šajā cietuma kamerā visu dienu.
Pirmo reizi abas tievās svītriņas šīs sievietes lūpas pastiepās smaidā. Pinna kungs ir nepacietīgs, dēmon, viņa sacīja. Viņam ir vienalga, vai tu runā vai ne, ja vien var iedarbināt lodi. Bet es vienmēr ievēroju norādījumus. Es tev pateicu, kas mums vajadzīgs, un tagad ir tava kārta runāt.