Klusums. Man gribētos sacīt, ka tas bija neziņas pilns. Ka es cīnījos ar savu sirdsapziņu, gudrojot, vai izstāstīt par Netenjelu un savu misiju vai arī ne. Ka man pāri vēlās šaubu viļņi, kamēr mani sagūstītāji sēdēja kā uz adatām, gaidot atbildi. Man gribētos tā teikt, bet tie būtu meli. [56] [1] Un es esmu ļoti godīgs, kā jau tu zini. Tātad tas bija drīzāk smagnējs un drūms klusums, kura laikā mēģināju sevi sagatavot sāpēm, kas, es to zināju, sekos.
Nekas nesagādātu man lielāku prieku kā kārtīgi sadot Netenjelam. Es būtu izstāstījis viņiem visu: pateicis vārdu, adresi, kurpju izmēru un pat atļautos minēt, kāds ir viņa kājas garums, ja man to vaicātu. Būtu pateicis par Siržulauzēju un Fakvarlu un precīzi nosaucis Samarkandas amuleta atrašanās vietu. Es būtu dziedājis kā kanārijputniņš man bija tik daudz, ko stāstīt. Bet… ja es tā rīkotos, būtu nolēmis pats sevi iznīcībai. Kāpēc? Tāpēc, ka 1) pastāvēja diezgan liela varbūtība, ka viņi tik un tā saspiestu mani Spēka lodē, un, 2) pat ja viņi mani atlaistu, Netenjels tiktu nogalināts vai citādi sodīts un es tiktu iesprostots tabakdozē Temzas dziļumos. Un doma par rozmarīna smaku vien lika manam degunam tecēt [57] [1] Prātīgs cilvēks varbūt šajā brīdī būtu teicis: tā kā Siržulauzējs bija nozadzis amuletu un rīkojies pret valdību, būtu vajadzējis mēģināt izstāstīt viņiem par šiem noziegumiem. Iespējams, ka tad mūs abus ar Netenjelu pateicībā par sniegto vērtīgo informāciju atbrīvotu. Tas tiesa, bet parnelaimi nebija zināms, kas vēl ir iesaistīts Siržulauzēja sazvērestības plānā, un, tā kā iepriekšējā dienā Solto pats bija pusdienojis ar Siržulauzēju, šī informācija pilnīgi noteikti viņam nebija jādzird. Galu galā risks bija pārāk liels, lai attaisnotu iespējamos ieguvumus.
.
Labāk ātra nāve lodes iekšpusē nekā mūžīgas mocības tabakdozē. Tāpēc es pakasīju savu skaisto zodu un gaidīju, kad neizbēgamais sāksies.
Šolto nokāsējās un palūkojās uz sievieti. Viņa piesita ar nagu pie pulksteņa.
Laiks ir pagājis, viņa teica. Tātad?
Un tad, it kā to būtu uzrakstījis kāds banālu romānu rakstnieks, notika kaut kas neiedomājams. Es jau gatavojos pateikt viņiem pēdējo kaislīgo (bet gudro) apvainojumu virkni, kad mani pārņēma pazīstamā sāpīgā sajūta. Neskaitāmas sarkani nokaitētas knaibles raustīja manu būtību.
Mani izsauca!
22
Pirmo reizi dzīvē jutos pateicīgs šim zēnam. Kāda lieliska laika izjūta! Cik vērā ņemama sakritība! Tagad varēju pazust tieši viņiem no deguna gala, izgaist dūmu mākonī, kamēr šie abi plātīja mutes kā zivis sausumā. Ja pasteigšos, man vēl pietiks laika pirms pazušanas parādīt viņiem garu degunu.
Uzmetu tiem abiem nožēlas pilnu skatienu. Man ir patiešām žēl, es sacīju, es labprāt jums palīdzētu, nudien! Bet nu man jāiet. Taču neuztraucieties, gan jau mēs vēl kādreiz varēsim uzspēlēt šo mocīšanas un ieslodzīšanas spēli. Tikai ar mazām izmaiņām: es stāvēšu ārpusē, bet jūs abi kūņosieties lodes iekšpusē. Tāpēc, ja būtu tavā vietā, Solto, es pacenstos novājēt. Bet pa to laiku jūs abi varat ak! iet galīgi ratā! Oho! Atzīšos, šī nebija pati asprātīgākā piebilde, bet Izsaukšanas sāpes jau bija mani sagrābušas. Un šoreiz bija sliktāk nekā parasti sāpes bija asākas, neparastākas…
Turklāt viss noritēja daudz ilgāk.
Es atmetu tēloti jautro pozu un sāku svaidīties sāpēs, domās mudinot zēnu pasteigties. Kas viņam bija lēcies? Vai tad viņš nejuta, ka es lokos agonijā? Patiesībā nevarēju pat kārtīgi locīties, jo lodes sienas bija man pārāk tuvu.
Pēc divām neizsakāmi nepatīkamām minūtēm Izsaukšanas spēcīgie rāvieni mazinājās un pēc tam pavisam norima. Biju palicis pavisam necienīgā pozā sarāvies kamoliņā, galvu iespiedis starp ceļiem, rokas sakrustojis pāri galvai. Stīvi pacēlu galvu un piesardzīgi atmetu matus no acīm.
Joprojām atrados lodes iekšpusē. Un arī abi burvji bija savās vietās, ar smīnu lūkojoties caur mana cietuma sienām.
Tas nepavisam neizskatījās labi. Lai gan manu ķermeni joprojām plosīja sāpes, es iztaisnojos, piecēlos kājās un uzmetu viņiem nepielūdzamu skatienu. Solto klusi ķiķināja. Tas bija to vērts, mīļā Džesika, viņš teica. Tas skatiens viņa sejā bija tik izteiksmīgs…
Uzrunātā piekrītoši pamāja. Tieši laikā, viņa sacīja. Man prieks, ka bijām šeit, lai to redzētu. Vai tad tu joprojām nesaproti, muļķa radījum? Viņas akmens plāksne pietuvojās vēl mazliet. Es jau tev teicu, ka Mokpilno lodi nav iespējams pamest pat tad, ja tu tiec izsaukts. Šajā lodē iesprostota tava būtība. Pat tavs saimnieks tevi no šejienes nespēs izglābt.
- Gan jau viņai tas izdosies, es teicu un tad, it kā nožēlojot pateikto, iekodu lūpā.
- Viņai ? sieviete samiedza acis. Tavs saimnieks ir sieviete?
- Tas ķēms melo, Šolto Pinns noraidoši sacīja. Acīmredzama mānīšanās. Džesika, es esmu ļoti vērīgs. Turklāt jau kavēju savu rīta masāžu Bizantijas pirtī. Man pašlaik jau vajadzēja atrasties tvaika pirtī. Vai drīkstu ieteikt, ka šim radījumam nepieciešams kāds pamudinājums runāt un mēs viņu varētu atstāt, lai nedaudz pamokās?
- Spoža ideja, mīļais Šolto. Sieviete piecreiz noklikšķināja nagus. Dūkoņa un sašūpošanās. Laiks pieņemt mazāku formu turklāt ātri! Sakopoju visu atlikušo enerģiju, lai ātri pārvērstos, un, tiklīdz lodes sienas sāka sarauties, jau biju sarucis. Slaiks kaķis, kūkumu uzmetis, pamuka malā no lodes sienām.
Pāris sekunžu laikā lode saruka par vienu trešdaļu no tās sākotnējā apjoma. Tās dūkšana, enerģijas saitēm savelkoties ciešāk, skaļi atbalsojās kaķa ausīs, bet joprojām starp mani un dedzinošajām lodes sienām bija pietiekami daudz vietas. Džesika vēlreiz noknikšķināja nagus, un lodes sarukšanas process kļuva daudz lēnāks.
- Apbrīnojami, viņa teica Šolto. Iedzīts stūrī, šis radījums vienā sekundē pārvēršas par tuksneša kaķi. Ļoti izskatās pēc… Ēģiptes. Manuprāt, šim bijusi ilga karjera. Tagad viņa pievērsās man. Lode turpinās sarauties, dēmon, viņa teica. Dažbrīd ātri, dažbrīd lēni. Beidzot tā saruks tā, ka tās iekšpusē nepaliks nemaz vietas. Tevi pastāvīgi novēros, tāpēc, kad vien tev radīsies vēlēšanās runāt, tev tikai tas jāpasaka. Ja ne tad ardievu!
Par atbildi kaķis nošņācās un meta ar ķepu. Tas bija tik daiļrunīgi, cik nu es tobrīd varēju izteikties.
Akmens plāksnes atgriezās savās vietās. Solto un sieviete devās uz arku un nozuda portālā. Tas aizvērās, un siena izskatījās gluži tāda pati kā līdz šim. Ērgļknābis un Vēršgalvis atsāka maršēt pa zāli. Lodes baltās sienas dūca, mirdzēja un nenovēršami tuvojās.
Kaķis saritinājās kolonnas galā un aplika asti sev apkārt tik cieši, cik vien varēja.
Nākamo divu stundu laikā mana situācija kļuva arvien nepatīkamāka. Kaķa tēls man sākumā noderēja, bet pašlaik manas ausis jau bija noliektas zemāk par ūsām un es jutu, ka astes gals sāk svilt. Tātad vajadzēja turpināt pārvērtības. Zināju, ka mani novēro, tāpēc nepārvērtos vis uzreiz par mušu lode, sekojot manām pārvērtībām, saruktu tikpat strauji. Tāpēc izmantoju vēl dažādas spalvainas un zvīņainas formas, katru reizi tikai nedaudz paglābjoties no sarūkošajām cietuma sienām. Vispirms kļuvu par trusi, tad par mērkaķīti, tad par kādu neatklātu grauzēju… saliekot kopā visas šīs manas pārvērtības, tu iegūtu lielisku veikalu, kur pārdod dzīvniekus.