Lai kā pūlējos, man neizdevās izdomāt lielisku bēgšanas plānu. Varētu iegūt mazliet laika, sastāstot sievietei kādus sarežģītus melus, bet viņa drīz vien atklātu, ka esmu pūtis pīlītes, un piebeigtu mani vēl ātrāk. Tas nederēja.
It kā man jau tā neklātos grūti, nelietīgais puika mani izsauca vēl divas reizes. Viņš nelikās mierā, acīmredzot domādams, ka pirmajā reizē pieļāvis kļūdu, un šī Izsaukšana man nodarīja tādas mocības, ka es jau gandrīz izlēmu viņu nodot.
Bet tikai gandrīz. Vēl nebija laiks padoties. Vienmēr pastāvēja iespēja, ka kaut kas var atgadīties.
- Vai tu biji Ankoras Tomā? Vēršgalvis joprojām centās atcerēties, kur mani redzējis.
- Ko? es tobrīd biju pārvērties par grauzēju; gribēju runāt dārdošā, aizvainotā balsī, bet man izdevās tikai tāds aizvainots grauzēja pīkstiens.
- Nu, tu jau zini, Khmeru impērijas laikā. Es strādāju pie Impērijas burvjiem, kad tie iekaroja Taizemi. Vai tevis tur tiešām nebija? Kādā dumpinieku grupējumā?
-Nē. [58] [1] Patiešām ne. Tas bija apmēram pirms 800 gadiem, un tieši tad es pārsvarā uzturējos Ziemeļamerikā.
- Esi pārliecināts?
- Jā! Protams, esmu pārliecināts! Tu mani jauc ar kādu citu. Bet, paklau, pievērsīsimies citam tematam… Grauzējs ierunājās klusāk un pielika ķepu priekšā mutei. Tu esi gudrs zellis, daudzreiz jau uzturējies uz šīs zemes un strādājis pārsvarā nežēlīgā Impērijā. Zini, man ir ietekmīgi draugi. Ja tu man palīdzētu izkļūt no šejienes, viņi nogalinātu tavu saimnieku un atbrīvotu tevi no saistībām.
Ja Vēršgalvim patiešām būtu smadzenes, es varētu zvērēt, ka viņš uz mani lūkojās skeptiski. Es tikmēr muldēju tālāk. Cik ilgi tu jau esi šeit saistīts ar sarga pienākumiem? Piecdesmit gadus? Simts? Tā nav nekāda dzīve kārtīgam utukam, vai ne? Arī tu reiz vari atrasties šādā lodē…
Vēršgalvis pielieca tuvāk galvu. Tvaiki no viņa nāsīm triecās pret lodes sienām, izspiežoties tām cauri un atstājot piles manā kažokā. Kādi draugi?
- Hmm… ļoti ietekmīgs mārids, un četri ifriti, arī ļoti spēcīgi, daudz varenāki par mani… tu varēsi mums pievienoties…
Galva atkal attālinājās, skaļi iemaurojoties. Tu laikam domā, ka es esmu stulbs!
- Nē, nē! grauzējs atmeta ar ķepu. Bet Ērgļknābis gan tā domā. Viņš teica, ka tu nekad nepievienošoties mūsu plānam. Ja jau tu patiešām neesi ieinteresēts… Noskurinājies un palēcies grauzējs uzgrieza utukam muguru.
- Ko? Vēršgalvis apsteidzās apkārt kolonnai, turot šķēpu pavisam tuvu lodei. Negriez muguru! Ko Kserkss teica?
- Ei! Ērgļknābis steidzās šurp no tālākā zāles stūra. Es dzirdēju pieminam savu vārdu. Izbeidz sarunāties ar ieslodzīto!
Vēršgalvis aizvainots palūkojās uz savu biedru. Es varu runāt, ja vēlos. Tātad tu domā, ka esmu stulbs? Bet es tāds neesmu, redzi? Kāds tad ir jūsu plāns?
- Nesaki viņam neko, Kserks! es skaļi čukstēju. Nesaki viņam neko.
Ērgļknābis izdvesa griezīgu skaņu. Plāns? Es neko nezinu ne par kādu plānu. Gūsteknis tev melo, Baztuk. Ko viņš tev teica?
- Ir jau labi, Kserks, es moži saucu. Es neesmu pieminējis… tu jau zini, ko.
Vēršgalvis pavicināja šķēpu. Manuprāt, tas esmu es, kurš tagad uzdod jautājumu, Kserks, viņš teica. Tu esi izplānojis sazvērestību kopā ar gūstekni!
- Nē taču, stulbeni…
- Ak tad es esmu stulbenis?
Un tad sākās: purns pret knābi, kaujai sasprindzināti muskuļi un mirdzošas spalvas, kliedzieni un dunkas. Ha, ha. Utukus vienmēr ir viegli apmuļķot. Šajā kaujas sparā es biju pavisam aizmirsts, kas man ļoti labi patika. Citreiz es priecātos redzēt, kā šie pārgriež viens otram rīkli, bet pašlaik tas man būtu vājš mierinājums.
Lode vēlreiz bija sašaurinājusies, tāpēc atkal mainīju formu, šoreiz pārvēršoties par skarabeju. Necerēju, ka šīs pārvērtības dos man lielu labumu, bet tas nedaudz attālināja nenovēršamo un deva man mazliet telpas, lai es varētu rāpot uz priekšu un atpakaļ pa kolonnas kapiteli, niknumā un izmisumā plivinot spārnus. Tas zēns, tas Netenjels! Ja kādreiz izkļūšu no šejienes, es viņam tā atriebšos, ka šī atriebība kļūs par leģendu un biedinājumu visiem cilvēkiem! Lai es, Bartimajs, kas ir runājis ar Zālamanu un Haijavatu, ietu bojā kā vabole, ko saspiež neredzams pretinieks? Nē! Es atradīšu izeju…
Soļoju šurpu turpu, šurpu turpu un domāju, domāju…
Tas nebija iespējams. Es nevarēju izmukt. Nāve tuvojās no visām pusēm. Es nespēju iedomāties, kas ļaunāks vēl varētu notikt.
Pēkšņi man priekšā parādījās tvaika mutulis, atskanēja rēciens un uz mani palūkojās nikna, sarkana acs. Bartimaj!
Tātad kaut kas vēl ļaunāks varēja notikt. Vēršgalvis bija pārtraucis savu ķīviņu ar kolēģi. Viņš pēkšņi bija atcerējies mani. Es atcerējos, kas tu esi! viņš iebļāvās. Tava balss! Jā, tas esi tu tu iznīcināji manu tautu! Beidzot! Šo brīdi es esmu gaidījis divdesmit septiņus gadsimtus!
Kad tu dzirdi kaut ko tādu, ir grūti izdomāt atbildi.
Utuks pacēla savu sudraba šķēpu un izdvesa triumfējošu kaujas saucienu, kā parasti pirms nāvējošā trieciena.
Pārstāju plivināt spārnus. Bezcerīgi, bet vienlaikus izaicinoši.
Netenjels 23
i5liktākā diena Netenjela dzīvē jau sākās pietiekami briesmīgi. Lai gan pēc atgriešanās no Parlamenta ēkas bija vēls, zēns nespēja aizmigt. Viņam ausīs nemitīgi skanēja meistara vārdi, liekot justies arvien sliktāk. Ikviens, pie kura atradīs zagtu īpašumu, tiks sodīts ar bargākajiem sodiem. Ar bargākajiem sodiem. Un kas tad bija Samarkandas amulets, ja ne zagts īpašums?
Tomēr Siržulauzējs bija pirmais nozadzis amuletu: lai iegūtu tam pierādījumus, viņš bija aizsūtījis Bartimaju slepenajā uzdevumā. Turklāt zagtais īpašums pašlaik atradās pie viņa jeb, precīzāk runājot, pie Krūmložņas. Ja Siržulauzējs, policija vai kāds no valdības atrastu to viņu mājā… Vai ja pats meistars to uzietu savā kolekcijā… Netenjels baidījās pat iedomāties, kas tad notiktu. Sācies kā vienkārša atriebība, šis pasākums kļuva arvien riskantāks. Tagad viņš bija nostājies ne tikai pret Siržulauzēju, bet nokļuvis valdības nežēlastībā. Viņš bija dzirdējis par stikla prizmām, kuras karājas no Londonas Tauera mūra un kurās atradās nodevēju mirstīgās atliekas.
Tiklīdz pie debesīm parādījās ausma, Netenjels bija stingri izlēmis, kā rīkoties tālāk. Vai nu džins jau bija savācis pierādījumus pret Siržulauzēju, vai ne, bet viņam vajadzēja pēc iespējas ātrāk atbrīvoties no amuleta. Viņš atdos to Siržulauzējam un pēc tam brīdinās varas iestādes. Bet, lai to izdarītu, viņam bija vajadzīgs Bartimajs.
Un Bartimajs atteicās ierasties.
Par spīti nogurumam, kas smeldza visos kaulos, Netenjels torīt izsauca Bartimaju trīs reizes, un nevienu reizi džins neparādījās. Trešajā reizē zēns jau panikā trīcēja, stostoties izrunāja Izsaukšanas burvestību, pat nepievēršot uzmanību tam, ka nepareizi izrunāta zilbe var viņu nopietni apdraudēt. Kad zēns beidza Izsaukšanu trešo reizi, viņš, smagi elpodams, lūkojās uz tukšo apli. Parādies taču!
Ne dūmu, ne uguns, ne dēmona.
Nolamājies Netenjels pārtrauca Izsaukšanu, iespēra pa vīraka trauku, kas aizripoja pāri visai istabai, un iegāzās gultā. Kas te notika? Ja Bartimajs būtu atradis iespēju atbrīvoties no saistībām… Bet tas nebija iespējams cik viņam zināms, neviens dēmons vēl nekad nebija izbēdzis no savām saistībām. Netenjels bezspēcīgi dauzīja ar dūri pa segām. Kad viņš dabūs to džinu rokā, tas viņam samaksās par šo kavēšanos viņš to noburs ar Stūrainā svārsta buramvārdiem un tad paskatīsies, kā tas locīsies!