Es noklepojos. Tev kāds ir aiz muguras!
- Tu mani nepiemānīsi, Bartimaj! Baztuks iebrēcās. Viņš pacēla roku augstāk, un šķēps jau traucās lejup. Un tad tā ceļā pašāvās melna šautra, kas sagrāba šķēpu knābī un turpināja lidot, izraujot to utukam no rokas. Baztuks izdvesa pārsteiguma saucienu un pagriezās. Arī Kserkss apcirtās riņķī.
Krauklis apsēdās uz vienas tukšās kolonnas, turēdams šķēpu knābī.
Baztuks nepārliecinoši paspēra soli uz priekšu.
Krauklis nevērīgi pārkoda šķēpa kātu. Tas sadalījās divās daļās, kas rībēdamas novēlās zemē.
Baztuks apstājās kā zemē iemiets.
Otrs krauklis apmetās uz blakus kolonnas. Tie abi klusi sēdēja un cieši vēroja utukus.
Baztuks palūkojās uz savu biedru. Ēēē… Kserks?
Ērgļknābis bažīgi pakladzināja mēli. Cel trauksmi, Baztuk! viņš teica. Es tikšu ar viņiem galā. Viņš ieliecās ceļos un palēcās augstu gaisā. Ar švīkstu atpletās lielie, baltie spārni. Kserkss tos savicināja vienu, tad divas reizes un nu jau bija pacēlies līdz pat griestiem. Spalvas saliecās un iztaisnojās, viņš pats pieliecās, it kā nirtu galva pa priekšu, spārni nostiepti atpakaļ, vienā rokā turēdams izstiepto šķēpu; un tad viņš metās lejup zibens ātrumā.
Pretī krauklim, kas mierīgi gaidīja.
Kserksa acīs parādījās šaubu izteiksme. Tagad viņš atradās gandrīz virs kraukļa, kas joprojām nebija pakustējies. Tad šīs šaubas nomainīja pēkšņas izbailes, viņš izpleta spārnus un izmisīgi centās izvairīties no sadursmes.
Krauklis plaši atpleta knābi.
Kserkss iekliedzās.
Tālāk viss saplūda vienā kustīgā murskulī, varēja dzirdēt tikai skaņu, it kā kaut kas liels tiktu pakampts gaisā un norīts. Kolonnai abās pusēs noplīvoja pāris spalvu. Krauklis joprojām sēdēja kolonnas galā, sapņaini lūkodamies tālumā. Kserkss bija pazudis.
Baztuks pa to laiku bija devies uz sienu, kur vajadzēja parādīties portālam. Viņš kaut ko meklēja pie jostas piestiprinātajā makā. Krauklis pārlēca uz nākamo kolonnu, nogriežot Vēršgalvim ceļu. Ar izmisīgu brēcienu Baztuks meta šķēpu. Tas netrāpīja krauklim, bet līdz pat rokturim ietriecās kolonnas vienā sānā. Krauklis, nožēlas pilns, pagrozīja galvu un pacēlās spārnos. Baztuks beidzot bija atvēris maku un izņēmis mazu bronzas svilpīti. Viņš to pielika pie lūpām…
Vēl viens spalvu murskulis, pārāk straujš, lai tam izsekotu ar acīm. Baztuks bija ātrāks: es redzēju, kā viņš noliec galvu, izstiepjot uz priekšu ragus un tad melnais virpulis viņu ierāva sevī. Kad tas norima, arī Baztuks bija pazudis. Krauklis apdomīgi nolaidās zemē, un no viena spārna viņam pilēja zaļas asinis.
Lodes iekšpusē skarabejs sajūsmā lēkāja. Lieliski darīts! es saucu, mēģinādams padarīt savu balsi nedaudz skaļāku un mazāk pīkstošu. Es nezinu, kas jūs tādi esat, bet kā būtu, ja jūs man palīdzētu…
Es pēkšņi apklusu. Lodes enerģija ļāva man saskatīt jaunpienācējus tikai pirmajā plānā, un līdz šim viņi tajā bija parādījušies kā kraukļi. Iespējams, ka viņi to beidzot bija sapratuši, tāpēc uz sekundes simtdaļu arī pirmajā plānā parādīja, kādi patiesībā izskatījās. Tas bija tikai uz mirkli, bet man vairāk nevajadzēja. Es zināju, kas tie bija.
Ieslodzīta lodē, vabole izmisīgi norīstījās.
- Ak, es teicu. Nu tad sveiki!
- Sveiks, Bartimaj, Fakvarls teica.
25
Un Džabors arī ir šeit, es piemetināju. Cik jauki, ka jūs abi esat ieradušies!
- Mēs iedomājāmies, ka tu varētu justies vientuļš, Bartimaj, tuvākais krauklis, tas ar asiņojošo spārnu, pieņēma pavāra izskatu. Viņa rokā bija redzama dziļa brūce.
- Nē, kur nu. Es nepavisam nejutos vientuļš, man bija tik jauka sabiedrība!
- Ak tā. Pavārs pienāca tuvāk, lai nopētītu lodi. Tu nu gan pašlaik esi uzmanības centrā, mans draugs!
Es nepārliecinoši iesmējos. Jokus pie malas, veco zēn! Varbūt tu varētu man palīdzēt tikt no šejienes ārā. Es jau jūtu, kā lodes sienas mani spiež.
Uzrunātais pakasīja vienu no saviem zodiem. Tas būs grūti. Bet man ir padomā viens risinājums…
- Lieliski!
- Tu vari pārvērsties par mušu vai par kādu citu mazu kukainīti. Tas tev ļaus nodzīvot vēl pāris minūtes, pirms tava būtība tiks iznīcināta.
- Paldies, tas bija ļoti noderīgs ierosinājums. Es strauji ievilku elpu. Lodes sienas palēnām tuvojās. Varbūt tu varētu kaut kā aizvākt to lodi un dabūt mani no šejienes ārā? Iedomājies, cik es tev būtu pateicīgs!
Fakvarls pacēla pirkstu. Man ienāca prātā vēl viena doma. Tu mums varētu pateikt, kur esi paslēpis Samarkandas amuletu. Ja runāsi ātri, iespējams, ka mums vēl atliks laiks pēc tam iznīcināt lodi.
- Maini notikumu secību, un mēs varēsim noslēgt vienošanos.
Pavārs smagi nopūtās. Man nešķiet, ka šajā situācijā tu varētu diktēt… Viņu pārtrauca attāla gaudošana; zālei pārskrēja pazīstama vibrācija.
- Portāls tūlīt atvērsies, es steigšus izgrūdu. Tālākajā sienā.
Fakvarls palūkojās uz otru kraukli, kas joprojām sēdēja uz kolonnas, pētīdams savus nagus. Džabor, vai tu nebūtu tik laipns… Krauklis paspēra soli uz priekšu un pēkšņi kļuva par garu, sarkanādainu vīru ar šakāļa galvu. Viņš devās pāri zālei un nostājās pie tālākās sienas, vienu kāju izlicis priekšā, otru aiz sevis, rokas izstiepis uz priekšu.
Pavārs atkal pievērsās man. Tātad, Bartimaj…
Mani spārni jau sāka svilt. Ķersimies pie lietas, es teicu.
- Mēs abi zinām: ja es jums tagad pateikšu amuleta atrašanās vietu, jūs atstāsiet mani šeit nomirt. Tikpat labi mēs zinām: apzinoties, ka tā notiks, es par spīti sniegšu jums nepareizu informāciju. Tā ka jebkas, ko es saku no sava cietuma, ir nevērtīgs. Tas nozīmē, ka jums vispirms jāizlaiž mani ārā.
Fakvarls aizkaitināts pabungoja ar pirkstiem pa manu kolonnu. Kaitinoši, bet loģiski.
- Un tā gaudošana noteikti ir signalizācija, es turpināju.
- Burvji, kas mani šeit ieslodzīja, minēja kaut ko par horlu un utuku leģioniem. Šaubos, vai pat Džabors spēs tos visus aprīt. Tā ka mēs varbūt varētu turpināt šo sarunu mazliet vēlāk?
- Piekrītu, Fakvarls teica un pielika seju pavisam tuvu lodei, kas tagad bija vairs tikai mandarīna lielumā. Tu nekad netiksi ārā no Tauera bez mūsu palīdzības, Bartimaj, tāpēc nemēģini nekādus trikus. Man tevi jābrīdina, ka man ir dotas divas pavēles. Pirmā atrast, kur paslēpts amulets. Ja tas nav iespējams, nākamā pavēle ir tevi nogalināt. Man nav tev jāsaka, kuras pavēles izpildīšana sagādātu man lielāku prieku.
Fakvarla seja pazuda no mana redzesloka. Pēc brīža melnajā sienā parādījās tāda kā ovāla plaisa, kas paplašinājās par arku.
No tumsas iznira vairākas figūras: bālsejainie horlas, [60] [1] horla: varena džinu apakšklase. Cilvēkiem tie parādās kā ēnaini spoki, kas izraisa neprātu un slimības; saskarē ar pārējiem džiniem tie izstaro kaitīgu auru, kas saēd mūsu būtību. turēdami tievajās rokās trijžuburus un sudraba tīklus. Tiklīdz horlas būs iznākuši no portāla, aizsarglauki ap viņu ķermeņiem padarīs tos neievainojamus; bet, kamēr viņi vēl gāja cauri portālam, aizsarglauki darbojās vāji un viņu būtība bija ievainojama. Džabors to pilnībā izmantoja, strauji raidīdams horlu virzienā trīs spēcīgus sprādzienus. Visu arku piepildīja spilgti zaļa gaisma. Zēli ieķērkušies, uzbrucēji nogāzās zemē uz portāla sliekšņa. Bet aiz šiem jau nāca nākamā rinda, nepielūdzami rāpdamies pāri savu kritušo biedru ķermeņiem. Džabors atkal raidīja sprādzienu sēriju.