Fakvarls pa šo laiku nebija snaudis. Viņš bija izvilcis no kabatas dzelzs gredzenu apmēram aproces lielumā un piestiprinājis to garas koka kārts galā. Es bažīgi aplūkoju šo gredzenu. [61] [1] Tāpat kā sudrabs, arī dzelzs nenāk džinam par labu. Cilvēki to ir gadu tūkstošiem izmantojuši, lai mazinātu mūsu ietekmi uz zemes; pat pakavi tiek uzskatīti par "laimi nesošiem", jo ir izgatavoti no dzelzs.
- Un ko tu gaidi, ka es darīšu? es vaicāju.
- Lēksi šim gredzenam cauri, protams. Iedomājies, ka tu esi cirka suns. Gan jau tas tev nebūs grūti, Bartimaj; tu savulaik esi strādājis dažādos darbos. Turot vienu koka kārts galu starp rādītājpirkstu un īkšķi, Fakvarls novietoja kārti tā, ka dzelzs riņķis saskārās ar lodes virsmu. Ar skaļu švirkstoņu lodes sienas pašķīrās un atkal sakļāvās ārpus dzelzs riņķa, atstājot tā vidu tukšu.
- Siržulauzējs ir īpaši nobūris šo riņķi, lai tas pastiprinātu tā pretdarbību spēka saitēm, Fakvarls turpināja. Bet tas nebūs uz ilgu laiku, tāpēc lec ātri.
Viņam bija taisnība. Jau tagad riņķa malas palēnām kusa lodes iedarbības dēļ. Kā skarabejam man tur bija pārāk maz vietas, tāpēc es sakopoju visu atlikušo enerģiju un vēlreiz pārvērtos par mušu. Bez vilcināšanās apmetu loku pa lodi, lai uzņemtu ātrumu, un aši kā zibens izlidoju cauri kūstošajam gredzenam. Brīvība!
- Izcili, Fakvarls teica. Vēl tikai trūka bungu pavadījuma.
Muša nolaidās uz zemes un kļuva par neatvairāmu piekūnu.
- Man jau tāpat pietika asu izjūtu, par to vari nešaubīties, es teicu. Un ko tagad?
Fakvarls nometa uz grīdas atlikumus no dzelzs gredzena. Labāk dosimies prom. Pēkšņi gaisu pāršķēla šņākoņa un mums pie kājām nokrita ar sudrabu pārklāts trijžuburis. Džabors joprojām aizsargāja portālu, kas jau pa pusei bija aizkrauts ar horlu līķiem. Tajā parādījās jauns sargu vilnis tie bija utuki, kas slēpās aiz spēcīga kolektīvā aizsargvairoga, kas atsita Džabora nedaudz vājinātos sprādzienus un aizsūtīja tos pāri istabai. Beidzot viens horla izlauzās brīvībā un skrēja šurp, slēpdamies aiz vairoga. Džabors raidīja viņa virzienā sprādzienu; tas atsitās pret horlas šaurajām krūtīm un tika nekavējoties absorbēts. Horla viltīgi pasmaidīja un metās uz priekšu, griezdams virs galvas tīklu.
Fakvarls pārvērtās par kraukli un ar piepūli pacēlās gaisā, smagi vicinot savainoto spārnu. Mans piekūns viņam sekoja uz cauruma pusi. Tīkls nokrita man garām, bet trijžuburis ietriecās sienā.
- Džabor! Fakvarls sauca. Mēs pazūdam!
Es palūkojos lejup: Džabors cīnījās ar kādu horlu, un likās, ka viņa spēki nemaz neiet mazumā. Bet tuvojās vēl neskaitāmi sargu pulki. Pieliku visus spēkus, lai nokļūtu līdz caurumam sienā. Fakvarls jau atradās laukā; es iebāzu knābi ejā un arī pats iespraucos tajā. Aiz muguras atskanēja milzīgs sprādziens, kas satricināja zāles sienas, un es sadzirdēju mežonīgu šakāļa kaucienu.
Šaurajā, piķa melnajā tunelī Fakvarla balss skanēja apslāpēti un neierasti. Mēs jau gandrīz esam ārā. Tagad tev labāk derētu pārvērsties par kraukli.
- Kāpēc?
- Tādu tur ārā ir dučiem. Mēs varēsim iejukt viņu barā un iegūt laiku, lai paspētu izlidot ārpus cietokšņa sienām.
Lādēdamies par to, ka man visā jāklausa Fakvarlam, es tomēr apzinājos, ka man nav ne jausmas, kas mūs sagaida ārpusē. Izbēgt no Tauera bija svarīgākais. Bēgt no Fakvarla es varēšu vēlāk. Tāpēc sakoncentrējos un mainīju formu.
- Vai tu jau esi pārvērties?
- Jā. Nekad iepriekš nebiju mēģinājis, bet nebija jau pārāk grūti.
- Vai aiz mums ir kāda ziņa no Džabora? -Nē.
- Gan jau viņš mūs panāks. Tā, man priekšā jau ir izeja. Tā savukārt ir aiz Slēpņa, tāpēc viņi to droši vien vēl nav pamanījuši. Ātri izlido ārā un traucies lejup. Tur būs virtuves pagalms, kurā pulcējas kraukļi, kas tur uzlasa pusdienu pārpalikumus. Satiksimies tur. Galvenais, nepievērs sev uzmanību.
Tunelī man priekšā atskanēja tāda kā skrapstoņa, un tad es pamanīju spožu gaismu. Fakvarls bija nozudis, atstājot man brīvu izeju, ko klāja Slēpņa tīkli. Es palēcu uz priekšu, līdz mans knābis skāra tīklus, un izbāzu galvu aukstajā novembra gaisā.
Negaidot ne mirkli, es izspraucos no tuneļa un lidoju pretī pagalmam.
Tiklīdz biju izkļuvis brīvībā, ašs skatiens visapkārt apliecināja, cik tālu biju no drošības: attālie Londonas jumti bija tikko saskatāmi aiz vairākiem apaļiem torņiem un biezām sienām. Pa tām pastaigājās sargi, un debesīs bez mitas kustējās Izlūklodes. Trauksme jau bija sacelta. No kāda augstāka punkta gaudoja sirēna, un netālu no manis, iekšpagalmā, policistu rotas jau skrēja uz tikšanās vietu.
Es nolaidos mazā pagalmiņā, kur no galvenā torņa stiepās divas piebūves, tāpēc tur nevaldīja vispārējā trauksme. Pagalma bruģakmeņi bija klāti ar maizes gabalu atliekām un taukainām speķādiņām, un to visu knābāja bars izsalkušu, ķērcošu kraukļu.
Viens no putniem nošķīrās no bara. Bartimaj, tu esi muļķis!
- Kas par lietu?
- Tavs knābis ir spilgti zils! Tūlīt pat maini krāsu!
Nu, galu galā es pirmoreiz biju pārvērties par kraukli. Turklāt man šo pārvērtību vajadzēja veikt tumsā. Ko gan viņš bija gaidījis? Bet nebija īstais laiks strīdēties. Es nomainīju knābja krāsu.
- Bet viņi tik un tā redzēs cauri šim tēlam, es čukstēju. Te noteikti ir tūkstošiem sargkareivju, un vēl citi mūs gaida ārā…
- Tiesa, bet mums tikai jāiegūst mazliet laika. Viņi vēl nezina, ka mēs maskējamies par kraukļiem, un, ja uzturēsimies barā, viņiem būs vajadzīgs laiks, lai mūs sazīmētu un pārbaudītu. Un mums tagad ir nepieciešams tikai tas, lai šis bars lidotu prom…
Vienu brīdi kāds simts kraukļu mierīgi knābāja aukstās speķādiņas, pilnībā apmierināti ar sevi un apkārtējo pasauli. Nākamajā brīdī Fakvarls parādījās kraukļiem savā patiesajā izskatā pirmajā plānā: tas notika tikai uz sekundes simtdaļu, bet ar to pietika. Četri kraukļi uz vietas nokrita beigti, vēl pāris aizrijās ar brokastīm, un pārējie panikā pacēlās no pagalma, skaļi ķērcot un švīkstinot spārnus. Mēs ar Fakvarlu lidojām pašā bara viducī, vicinot spārnus, cik aši vien jaudājām, pagriežoties vai metoties lejup, kad pārējie tā darīja, izmisīgi cenšoties neatpalikt.
Mēs pārlidojām augstu pāri lielajam tornim, uz kura jumta plivinājās karogs un kur stāvēja sargi, lūkojoties pāri Temzas ūdeņiem. Tad metāmies lejup un pārlidojām pelēkam pagalmam torņa otrā pusē. Parādes pagalmā bija uzkrāsoti apmēram divdesmit pentakli, un, kad lidoju tam pāri, es pamanīju, ka pentaklos parādās ievērojama garu grupa, kuru tieši tobrīd bija izsaukuši pelēkās uniformās tērpti burvji. Tie pārsvarā bija zemākie gari, galvenokārt izskaistināti velnēni, [62] [1] Jo būtne ir mazāk varena, jo ātrāk to var izsaukt. Lielākā daļa burvju impēriju algo dažus burvjus tieši tāpēc, lai viņi spētu īsā laikā izsaukt neskaitāmas velnēnu kohortas. Tikai pašām stiprākajām impērijām pietiek spēka, lai izveidotu spēcīgāku būtņu armiju. Pašu vērienīgāko armiju bija saformējis faraons Tutmoss III 1478. gadā p.m.ē. Tajā bija ifrltu leģions un vēl dažādu augstāko džinu grupas, kuru rindās noteikti visievērojamākais bija… Nē, pieticība liedz man turpināt šo uzskaiti.
bet lielā skaitā
viņi varēja radīt ne mazums nepatikšanu. Cerēju, ka kraukļu bars neiedomāsies šeit piezemēties.