Putni, par laimi, neizrādīja nekādu vēlēšanos nolaisties; bailes trieca viņus tālāk, uz ārējiem Tauera nocietinājumiem. Vairākas reizes tie pagriezās uz ārējā mūra pusi, bet katru reizi saminstinājās un devās atpakaļ. Vienreiz jau man uzmācās kārdinājums atrauties no bara un lidot pāri mūrim vienam pašam, bet mani atturēja dīvaina sargkareivja parādīšanās tas bija zili melns cilvēks ar četrām kājām, gluži kā zirneklim. Man viņš nepavisam nepatika, un es vēl biju pārāk vājš pēc gūsta un daudzajām pārvērtībām, lai mēģinātu nesagatavojies mesties pretī šim nezināmajam spēkam.
Beidzot mēs nonācām vēl vienā pagalmā, ko no trim pusēm ietvēra pils ēkas, bet no ceturtās augsta, ar zāli apaugusi siena. Kraukļi apmetās pie šīs sienas un sāka drūzmēties, bezmērķīgi knābādami zemi.
Fakvarls pielēca man tuvāk, vienam spārnam ļengani nokarājoties. Tas joprojām asiņoja.
- Putni nekad nepametīs šo apkārtni, es teicu. Viņus te labi baro.
Krauklis pamāja. Viņi ir mūs aizveduši tik tālu, cik varēja cerēt, bet tas mums derēs. Šī ir ārējā siena. Kad tiksim tai pāri, mēs būsim drošībā.
- Tad dosimies prom.
- Pagaidi mirklīti. Man nepieciešams atpūsties. Un, iespējams, Džabors…
- Džabors ir pagalam.
- Tu taču viņu pazīsti, Bartimaj, Fakvarls pieskārās ar knābi savainotajam spārnam un izvilka no ievainojuma spalvu. Tikai mazu mirklīti. Tas utuks! Man pat prātā nenāca, ka viņš pastrādās kaut ko tādu…
- Mums tuvojas velnēni, es pačukstēju. Tikko izsauktais velnēnu bataljons bija ietraucies pagalmā pa arku tā tālākajā stūrī un tagad izpletās pa visu apkārtni centīgā apņēmībā pārmeklēt ikvienu ķieģeli un akmeni. Mūs joprojām sargāja kraukļu bars, bet ne uz ilgu laiku.
Fakvarls izspļāva zemē vēl vienu spalvu, kas tūlīt pat pārvērtās par želeju un pēc tam izkusa. Labs ir. Augšup, pāri un ārā. Un neapstājies.
Es pieklājīgi pamāju ar spārnu. Tikai pēc tevis.
- Nē, nē, Bartimaj pēc tevis. Krauklis pievilka lielo kāju ar asajiem nagiem savdabīgā kniksī. Es visu laiku būšu tieši tev aiz muguras, tāpēc, lūdzams, esi oriģināls un nemēģini izbēgt.
- Tu nu gan esi briesmīgi aizdomīgs!
Velnēni jau tuvojās, ošņādami zemi gluži kā suņi. Es ātri pacēlos spārnos un lidoju pretī mūrim. Kad nokļuvu vienā līmenī ar mūri, es pamanīju uz tā sargkareivi. Tas bija mazs foliots, kurš bija apgādāts ar bronzas ragu. Par nelaimi, arī viņš mani pamanīja. Un, pirms vēl paspēju kaut ko izdarīt, radījums bija paķēris ragu un iepūtis tajā. No bronzas raga atskanēja aprauts, griezīgs pūtiens, kas tūlīt pat izsauca atbildes signālus no visas sienas augstus un zemus, skaļus un klusus, un neiedomājami tālu. Mūsu paslēptuve bija atklāta. Es metos virsū sargam, uzbrukdams tam ar nagiem; viņš iespiedzās, zaudēja līdzsvaru un atmuguriski novēlās no sienas. Sāvos tieši pāri mūrim, pāri melnajiem akmeņiem, kas bija apauguši ar zāli, ārā no Tauera.
Man nebija laika atskatīties. Lidoju uz priekšu, cik ātri vien spēju. Zem manis aizstiepās plata maģistrāle, pa kuru traucās neskaitāmas automašīnas, tad parādījās garāžas ar plakaniem jumtiem, šauri ceļi, lubiņu jumti, Temzas līkums, kuģu piestātne un tad vēl viens ceļš… Ei! Tas nebija pārāk grūti ar sev piemītošo pašapziņu varēju sacīt, ka esmu izbēdzis! Londonas Tauers nu jau bija kādu jūdzi aiz muguras. Drīz vien es varēšu…
Palūkojos augšup un šokā sarāvos. Kas tad tas? Man priekšā rēgojās Tauers! Ap centrālo torni pulcējās lidojošu būtņu pulki. Es lidoju tiem tieši virsū! Kaut kas bija noticis ar manu virziena izjūtu. Milzīgā apmulsumā es strauji apgriezos, mainot lidojuma virzienu, un atkal šāvos uz pretējo pusi. Fakvarla balss skanēja man aiz muguras.
- Bartimaj, apstājies!
- Vai tad tu viņus neredzēji? es saucu pāri spārnam. Viņi tūlīt pat būs klāt! Es divkārt paātrināju lidojumu, neņemot vērā Fakvarla uzstājīgos saucienus. Jumti zem manis aizzibēja, tad rekordlaikā šķērsoju Temzu, un tad…
Londonas Tauers, tieši tāpat kā iepriekš. Bet tagad lidojošās sargu figūras joņoja visos virzienos, un katrai grupai līdzi bija viena Izlūklode. Viena sargu grupiņa lidoja tieši mums virsū. Instinkts lika man pagriezties un lidot prom, bet biju pārāk apmulsis. Nosēdos uz tuvējā jumta. Pēc mirkļa man blakus parādījās Fakvarls, smagi elsodams un lādēdamies.
- Tu, muļķi! Tagad mēs esam atpakaļ tur, no kurienes sākām.
Es beidzot sapratu. Tu gribi teikt…
- Tas Tauers, ko tu ieraudzīji, bija spoguļa ilūzija. Mums vajadzēja izlidot tam tieši cauri. [63] [1] spoguļa ilūzija: patiešām viltīga un sarežģīta burvestība. Tā attēlo lielus objektus, piemēram, ar to var uzburt armiju, kalnu, pili. Šīs ilūzijas ir plakanas un izzūd, tiklīdz tu izej tām cauri. Spoguļa ilūzija var apmuļķot pat gudrāko pretinieku. Lūk, kur pierādījums.
- Siržulauzējs jau mani par to brīdināja bet tu neapstājies, lai uzklausītu. Lai nolādēts mans savainotais spārns un tu, Bartimaj!
Lidojošo džinu bataljons šķērsoja ārējo mūri. Mūs no viņiem šķīra labi ja viena ceļa platums. Fakvarls nomākts paslēpās aiz skursteņa. Mēs nekad nepalidosim viņiem garām nepamanīti.
Pēkšņi man radās iedvesma. Mēs nelidosim. Tu taču šeit pamanīji luksoforus, vai ne?
- Un kas par to? Fakvarls pamazām zaudēja savu izslavēto pieklājību.
- Tas nozīmē, ka mēs brauksim. Visu laiku uzmanīdams, lai starp mani un sargiem būtu ēka, es nošļūcu no jumta un lidoju uz krustojumu, kur vesela rinda automašīnu gaidīja pie sarkanās gaismas. Apmetos uz ietves, netālu no rindas gala, un Fakvarls nolaidās man blakus.
- Laiks formas maiņai, es teicu.
- Uz kādu formu?
- Mums vajadzīgs kaut kas ar stipriem nagiem. Pasteidzies, sarkanā gaisma jau mirgo. Pirms Fakvarls paspēja iebilst, es nolēcu no ietves un metos zem tuvākās automašīnas, cenzdamies nelikties ne zinis par atbaidošo eļļas un izplūdes gāzes smaku un par šķebinošo automašīnas drebēšanu, kas sākās, tiklīdz neredzamais autovadītājs pagrieza aizdedzes atslēgu. Bez nožēlas pametu kraukļa formu un kļuvu par nagaino velnēnu, kas nav nekas vairāk par muskuļaudu saišķi ar asiem nagiem. Nagi un zobi izšāvās ārā un iecirtās netīrajā metālā zem automašīnas, un, tiklīdz biju cieši pieķēries, automašīna uzsāka braucienu. Biju cerējis, ka Fakvarls būs par lēnu, lai man sekotu, bet nekā: man blakus bija pieķēries otrs tāds pats velnēns, nelokāmi turēdamies starp pakaļējiem riteņiem un visu laiku nenolaizdams no manis ne acu.
Šī ceļojuma laikā mēs daudz nerunājām. Motors rūca pārāk skaļi. Turklāt nagainajiem velnēniem ir gan zobi, bet nav mēles.
Pēc laikposma, kas mums šķita kā mūžība, automašīna apstājās. Tās vadītājs izkāpa un devās prom. Klusums. Ar gārdzienu es atbrīvoju savus neskaitāmos zobus un nagus no automašīnas un smagi novēlos zemē, gluži apreibis no brauciena un tehnoloģijas smakas. [64] [1] Daudzi jaunie produkti tādi kā plastikāts, sintezētie metāli, mašīnu motori ir tik ļoti saistīti ar cilvēcisko elementu, ka slikti ietekmē mūsu būtību, ja ilgāku laiku esam ar tiem saskarsmē. Tā laikam ir kaut kāda alerģija.
Fakvarls neizskatījās ne par matu labāk. Nesacīdami ne vārda, mēs kļuvām par veciem, noplukušiem kaķiem, kas izkliboja no automašīnas apakšas, pārvilkās pāri mauriņam un nokrita zemē biezu krūmu paēnā. Tikai šeit mēs beidzot varējām atpūsties savā iemīļotākajā formā.
Pavārs smagi atspiedās pret koka stumbru. Par to tu man samaksāsi, Bartimaj, viņš sēca. Tādas mocības man vēl nekad nav bijis jāpārdzīvo.