Ēģiptiešu zēns pasmīnēja. Bet mēs taču tikām prom, vai ne? Tagad esam drošībā.
- Viens no maniem zobiem pārdūra benzīna tvertni, un tagad esmu pārklāts ar to riebīgo šķidrumu! Nebūs nekāds brīnums, ja man uzmetīsies pumpas.
- Beidz činkstēt, es noteicu un pametu skatienu apkārt: nomaļš ceļš, liela dvīņu māja, daudz koku. Tuvākajā piebraucamajā ceļā maza meitenīte spēlējās ar tenisa bumbiņu. Mēs esam kaut kādā piepilsētā, es sacīju. Vai nu pirms, vai aiz Londonas. Fakvarls tikai ņurdēja. Nedaudz pašķielēju viņa virzienā. Mans biedrs atkal pētīja savu brūci, kuru viņam bija atstājis Baztuks. Izskatījās slikti. Viņš bija novājināts.
- Pat ar šo ievainojumu es esmu daudz stiprāks par tevi, Bartimaj, tā ka nāc un apsēdies man blakus. Pavārs nepacietīgi pavicināja roku.Man tev kaut kas svarīgs jāsaka.
Paklausīgs kā allaž, es apsēdos zemē, sakrustojis kājas tieši tā, kā mēdza sēdēt Ptolemajs. Bet es pārāk netuvojos Fakvarlam. Viņš smirdēja pēc benzīna.
- Ņem vērā, viņš teica, esmu izpildījis mūsu norunas savu daļu: par spīti veselajam saprātam, esmu izglābis tavu ādu. Tagad tava kārta. Kur ir Samarkandas amulets?
Es vilcinājos. Tikai tabakdozē, kas gulēja Temzas dziļumos, aizkavēja mani pateikt viņam Netenjela vārdu un telefona numuru. Jā, man patiešām bija jāpateicas Fakvarlam par izglābšanos, bet paša intereses bija jāliek pirmajā vietā.
- Paklau, es iesāku, tikai neiedomājies, ka esmu nepateicīgs, bet man nav viegli tev to pateikt. Mans saimnieks…
- Pilnīgi noteikti nav tik varens kā manējais, Fakvarls pieliecās man tuvāk. Pakustini savas muļķīgās smadzenes, Bartimaj, padomā! Siržulauzējs neizsakāmi vēlas dabūt atpakaļ savu amuletu, viņš to vēlas tik ļoti, ka pavēl man un Džaboram ielauzties valsts apsargātā cietumā, lai izglābtu tādu nožēlojamu vergu kā tu.
- Tas nudien ir diezgan neprātīgi, es piekritu.
- Iedomājies, cik bīstami tas bija gan mums, gan viņam. Viņš riskēja ar visu. Vai tas tev neko neizsaka?
- Bet kam viņam īsti vajadzīgs amulets? es jautāju, mēģinādams izdabūt no Fakvarla kādu informāciju.
- To es tev nedrīkstu teikt, viņš viltīgi atbildēja, bet varu tikai atklāt, ka tavās interesēs būtu mums pievienoties. Mūsu saimnieks ir cilvēks, kas par kaut ko kļūs, ja tu saproti, ko es ar to domāju.
Es pavīpsnāju. Tās ir burvju runas.
- Turklāt viņš to sasniegs visdrīzākajā laikā. Tas ir dažu dienu jautājums. Un amulets ir vajadzīgs, lai viss noritētu veiksmīgi.
- Var jau būt, bet kāds labums mums no tā? Es jau agrāk daudzreiz esmu dzirdējis šādas muļķības. Burvji mūs izmanto, lai iegūtu sev varu, un tad dubulto mūsu saistības. Kas mums no tā?
- Man ir plāns, Bartimaj…
- Jā, mums visiem tāds ir, vai ne? Turklāt nekas no tava teiktā nemaina to, ka es esmu saistīts ar savu tagadējo saimnieku. Tu zini, ka sodi ir smagi…
- Sodus var paciesti Fakvarls izmisis iebelza sev pa pieri. Es joprojām atgūstos no tiem sodiem, ar kuriem mani mocīja Siržulauzējs, kad tu pazudi ar amuletu! Patiesībā mūsu eksistence uz šīs zemes nē, nemaz necenties atvainoties, Bartimaj, es zinu, ka tev tik un tā ir vienalga, ir viena vienīga sodu virkne! Mainās tikai tie nolādētie burvji, un, tiklīdz kāds no tiem iekrīt kapā, nākamais jau stājas tā vietā, uzzina mūsu vārdu un atkal mūs izsauc! Viņi turpina priekšgājēju iesākto, un mēs to paciešam.
Es nodrebinājos. Man šķiet, ka mēs jau vienreiz par to runājām. Pie Zimbabves, vai ne?
Fakvarla dusmas mazliet norima. Viņš pamāja. Varbūt. Bet es jūtu, ka tuvojas pārmaiņas, un, ja tev būtu kaut nedaudz prāta, tad arī tu tās sajustu. Kad Impērija kļūst vājāka, sākas juku laiki: strīdi uz ielām, savstarpējas burvju ķildas, viņu prātus ir novājinājusi greznība un vara… Mēs ar tevi to esam piedzīvojuši jau daudzas reizes. Šādos brīžos mums ir lielas iespējas rīkoties. Mūsu saimnieki kļūst slinki, Bartimaj, viņi dod mums vairāk vaļas.
- Es gan tā neteiktu.
- Siržulauzējs gan tāds ir. Stiprs, bet neapdomīgs. Jau tad, kad mani pirmoreiz izsauca, viņš gremzās par savu ierobežoto varu ministrijā, jo vēlas atdarināt dižos pagātnes burvjus, satriekt pasauli ar saviem panākumiem. Tā nu Siržulauzējs ņemas ap varu kā suns ap vecu kaulu: visu laiku pavada, kaldams plānus un intrigas, nemitīgi cenzdamies gūt pārsvaru pār saviem sāncenšiem… Un viņam nekad nebūs miera. Turklāt šis tips nav viens. Valdībā ir vēl citi tādi paši kā viņš, pat vēl neapdomīgāki. Tu jau zini: kad burvis spēlē uz augstām likmēm, viņam nav lemts ilgs mūžs. Agrāk vai vēlāk viņš pieļauj kļūdu, un tā tad ir mūsu iespēja. Agrāk vai vēlāk, bet reiz tā diena pienāks.
Pavārs palūkojās debesīs. Laiks negaida, viņš teica. Šāds būs mans pēdējais piedāvājums. Aizved mani pie amuleta, un es apsolu: lai arī kādu sodu tu saņemsi, Siržulauzējs pēc tam pieņems tevi pie sevis. Tavs saimnieks, lai arī kas viņš tāds būtu, nespēs stāties viņam ceļā. Tad mēs būsim partneri, Bartimaj, nevis ienaidnieki. Tā būtu patīkama pārmaiņa, vai ne?
- Jauki, es teicu.
- Vai arī… Fakvarls uzlika rokas uz ceļiem. Tu vari mirt tagad un tūlīt, šajā piepilsētas krūmā. Tu zini, ka nekad iepriekš neesi mani pārspējis; tevi vienmēr ir glābis tikai laimīgs gadījums. [65] [1] Laimīgs gadījums vai, kā man pašam labāk patīk domāt, mans asais prāts. Bet tiesa, es vienmēr esmu pamanījies izvairīties no cīņas ar Fakvarlu aci pret aci.
- Bet šoreiz tā nenotiks.
Kamēr apsvēru šo piedāvājumu un jau gudroju, cik ātri un uz kuru pusi bēgt, mūsu sarunu pārtrauca. Krūma lapas nošalca, kaut kas izšāvās tām cauri un nokrita mums pie kājām. Tā bija tenisa bumbiņa. Fakvarls lēnām slējās kājās, un arī es pielēcu stāvus. Bet noslēpties jau bija par vēlu. Kāds jau lauzās cauri krūmiem uz mūsu pusi.
Tā bija mazā meitene, ko es biju redzējis spēlējamies piebraucamajā ceļā: viņai varēja būt apmēram seši gadi; mūsaina sejiņa, sapinkājušies mati un plats īspiedurkņu krekls, kas sniedzās mazajai līdz ceļiem. Viņa lūkojās uz mums, pa pusei ieinteresēta, pa pusei satraukta.
Pāris sekunžu neviens no mums nekustējās. Meitene lūkojās uz mums. Mēs ar Fakvarlu lūkojāmies uz meiteni. Tad viņa ierunājās.
Tu od pēc benzīna, viņa teica.
Mēs neko neatbildējām. Fakvarls pacēla roku. Es jutu, ka viņš to darīs bez nožēlas.
Kāpēc es tā rīkojos? Tīrā pašaizsardzība. Jo, kamēr Fakvarla uzmanība uz laiku bija novērsta, bija īstais laiks bēgt. Un, ja man izdevās izglābt arī meiteni… nu, tas bija tikai godīgi. Tieši viņa bija pasviedusi man šo domu.
Es aizdedzināju mazu uguns dzirkstelīti pirksta galā un metu ar to pavāram.
Atskanēja kluss paukšķis, it kā tiktu aizdegta gāzes plīts, un Fakvarls jau dega oranžās liesmās. Kamēr viņš vicinājās ar rokām un kājām, sašutumā brēkdams un aizdedzinādams visapkārt krūmu lapas, mazā meitene iespiedzās un metās bēgt. Es darīju tāpat. [66] [1] Tas ir, es nespiedzu. Pats par sevi saprotams.
Un pēc mirkļa es jau biju pacēlies spārnos un tālu prom, pilnā sparā lidodams uz Haigeitu pie sava muļķa nelaimīgā saimnieka.
Netenjels 26
Kamēr pār pilsētu nolaidās vakars, Netenjelu jau bija pārņēmusi baiļu agonija. Soļodams pa savu istabu kā pantera būri, viņš jutās kā iesprostots. Jā, istabas durvis bija aizslēgtas un viņš nevarēja fiziski aizbēgt, bet tā nebija lielākā problēma.