Tieši šobrīd viņa kalps Bartimajs bija ieslodzīts Tauerā un tika pakļauts visvisādām mocībām, kādas vien augstākie burvji spēj izdomāt. Ja šis dēmons patiešām bija izraisījis asinspirti Londonas centrā, tad neko labāku arī nebija pelnījis. Bet Netenjelam kā viņa saimniekam vajadzēja uzņemties atbildību par dēmona noziegumiem.
Un tas nozīmēja, ka burvji drīz vien meklēs arī viņu.
Gan jau mocību priekšā Beztermiņa ieslodzījums nobālēja. Bartimajs pateiks Netenjela vārdu, un tad policija sāks viņu meklēt. Un tad…
Bailēs nodrebot, zēns atcerējās, kāds vakar vakarā bija izskatījies Solto Pinns. Šāds nodarījums nevarēja palikt bez sekām…
Pat ja notiktu brīnums un Bartimajs turētu muti, vēl vajadzēja tikt galā ar Krūmložņu. Jau tagad meistars bija piedraudējis noliegt savu audzēkni vai izdarīt ar viņu vēl ko ļaunāku. Tagad Krūmložņam tikai atlika izlasīt piezīmes, ko viņš bija paņēmis no Netenjela istabas, lai nešaubīgi saprastu, kādu dēmonu viņa māceklis ir izsaucis. Un tad viņš gribēs dzirdēt visu stāstu. Netenjels nodrebinājās, iedomājoties, kādas pārliecināšanas metodes viņa meistars varētu izmantot.
Ko gan viņš varētu darīt? Martas kundze bija ieteikusi vienu izeju. Vienkārši izstāstīt taisnību. Bet pat doma par to, ka jāatklāj savi noslēpumi noraidošajam un izsmējīgajam meistaram, Netenjelam lika justies slikti.
Noliekot šo dilemmu malā, jaunais burvis izsauca nogurušo velnēnu un, par spīti niknajiem protestiem, vēlreiz pavēlēja parādīt viņam Londonas Taueru. No droša attāluma zēns vēroja, kā niknu, siseņiem līdzīgu zaļspārnainu dēmonu ordas riņķoja virs aizsarggrāvjiem un tad pēkšņi pazuda tumšajās debesīs.
- Iespaidīgi, velnēns komentēja. Augsta klase. Augstākā līmeņa džini. Kas zina, varbūt kāds no tiem jau lido tev pakaļ.
- Atrodi Krūmložņu, Netenjels uzšņāca. Kur viņš ir un ko dara?
-Vai tikai mēs neesam dusmīgi, ko? Palūkosimies. Artūrs Krūmložņa… Nē, atvaino. Arī viņš ir Tauerā. Piekļuve liegta. Bet mēs varam iedomāties, ko viņš tur dara, vai ne? velnēns ieirgojās. Visticamāk, viņš patlaban runā ar tavu draudziņu Bartimaju.
Tālākai Tauera novērošanai neredzēdams jēgu, Netenjels pasvieda disku zem gultas. No tā nebija nekāda labuma. Viņam vajadzēs visu izstāstīt, nāksies atklāt visu savam meistaram cilvēkam, kuru zēns necienīja, kurš viņu nebija aizstāvējis, bet slēpies un šņaukājies Siržulauzēja priekšā. Krūmložņas audzēknis ļoti uzskatāmi spēja iedomāties, kā meistars reaģēs smīkņās, ņirgāsies, bet vienlaikus trīcēs par savu reputāciju. Un kas notiks pēc tam…
Apmēram pēc stundas Netenjels sadzirdēja, kā aizveras ārdurvis. Viņš sastinga, gaidot meistara soļus atskanam uz kāpnēm, bet viņš nenāca. Un, kad beidzot slēdzenē pagriezās atslēga, jau pēc skaņas zināja, ka tā ir Martas kundze. Viņa nesa tējas krūzi, piena glāzi un sviestmaizi ar tomātu un gurķu
šķēlītēm.
»
- Atvaino, ka tik vēlu, Džon, Marta teica. Tavas vakariņas jau sen bija gatavas, bet Krūmložņas kungs pārradās, pirms paspēju tās tev uznest. Viņa ievilka elpu. Es nedrīkstu uzkavēties. Tur lejā iet karsti.
- Kas noticis, Martas kundze?
- Ēd savas sviestmaizes un esi labs puika. Tev vajag kaut ko ieēst, tu izskaties galīgi bāls. Gan jau drīz tavs meistars gribēs ar tevi runāt.
- Vai viņš kaut ko teica?
-Ak, debess! Džon, vai tu vienreiz beigsi uzdot jautājumus? Jā, viņš teica daudz ko, bet neko tādu, ko es varētu atstāstīt tev. Man tūlīt pat jādodas uz virtuvi un jāpagatavo viņam vakariņas. Ēd sviestmaizi, mīļais.
- Vai mans meistars…?
- Ieslēdzies savā darbistabā un pavēlējis viņu netraucēt. Protams, atskaitot vakariņas. Ir noticis kaut kas ārkārtējs.
Kaut kas ārkārtējs… Pēkšņi Netenjels pieņēma lēmumu. Martas kundze bija vienīgais cilvēks, kam varēja uzticēties, vienīgā, kam viņš rūpēja. Zēns izstāstīs viņai visu: par amuletu un Siržulauzēju. Un šī sieviete palīdzēs tikt galā ar Krūmložņas kungu un policiju, ja tas būs nepieciešams. Viņš nezināja, kā, bet bija pārliecināts, ka viņa spēs visu nokārtot.
- Martas kundze…
Viņa pacēla gaisā roku. Ne tagad, Džon. Man nav laika.
- Bet, Martas kundze, man patiešām vajag…
- Ne vārda vairāk! Man jāiet.
Un, skumji pasmaidījusi, viņa devās prom. Durvis aizvērās. Atslēga pagriezās. Un Netenjels palika, lūkodamies aizslēgtajās durvīs. Sākumā viņam gribējās raudāt, bet tad zēnu pārņēma niknums. Vai viņš bija nerātns bērns, ko varēja ieslēgt bēniņos, kamēr pieaugušie izlēma, kā to sodīt? Nē! Netenjels taču bija burvis. Tā viņš to neatstās!
Visi burvja darba piederumi viņam bija atņemti; bija atlicis tikai Novērošanas disks, un viss, ko pašlaik varēja darīt, bija novērot. Tomēr novērošana varēja papildināt zināšanas. Un zināšanas nozīmē varu.
Netenjels nokoda kumosu no sastāvējušās sviestmaizes un tūlīt pat to nožēloja. Pastūmis šķīvi malā, viņš piegāja pie loga un palūkojās, kā Londona līdzīgi izgaismotam paklājam aizstiepjas zem naksnīgajām debesīm. Ja Bartimajs būtu atklājis viņa vārdu, policija un Krūmložņa jau sen būtu viņu saņēmuši ciet. Bet tā trauksme… vai tā bija saistīta ar Bartimaju vai ne?
Krūmložņa apakšstāvā neapšaubāmi runāja pa telefonu. Tas nebija nekas grūts: neliela spiegošana palīdzētu saprast, kas noticis.
Zēns izvilka no gultapakšas bronzas disku. Mans meistars ir savā darbistabā. Pielavies viņam pēc iespējas tuvāk, lai es varētu visu novērot; noklausies visu, ko viņš saka, lai pēc tam vārds vārdā varētu atkārtot man.
Kurš te ir mazais okšķeris, ko? Ai, atvaino, pelnīti, pelnīti! Tava morālā stāja nav mana darīšana. Es jau eju…
Disks izdzisa; tad tajā parādījās skaidrs skolotāja darbistabas attēls. Krūmložņa sēdēja savā ādas krēslā, ar abiem elkoņiem atspiedies uz galda. Vienā rokā viņš bija sažņaudzis telefona klausuli, otra mežonīgi žestikulēja. Velnēns piezagās tuvāk; tagad Krūmložņas sejā bija skaidri saskatāms satraukums. Viņš gandrīz vai kliedza.
Netenjels pieklauvēja pie diska. Ko viņš saka?
Velnēna balss atskanēja teikuma vidū. Bija gan neliela nobīde laikā starp to brīdi, kad kustējās Krūmložņas lūpas, un tiem vārdiem, ko atstāstīja velnēns, tomēr viss bija precīzi. … saki? Visi trīs izbēguši? Atstājot aiz sevis dučiem kritušo? Kaut kas nedzirdēts! Vaitvelam un Divālam nāksies par to atbildēt! Jā, man patiešām tā liekas, Grigor. Man tādējādi ir nodarīti lieli zaudējumi. Es gribēju gūstekni nopratināt. Jā, es pats. Esmu pārliecināts, ka tam ir kāda saistība ar tikko notikušajām zādzībām… Jā, tādas bija aizdomas. Visi taču zina, ka vērtīgākie maģijas priekšmeti atrodas Pinna veikalā; šis radījums noteikti gribēja tos nozagt. Jā, protams, tas nozīmētu, ka tur ir iesaistīts arī kāds burvis… Jā, es zinu, ka tas ir neticami… tomēr tas bija pats labākais pavediens… patiesību sakot, vienīgais pavediens. Bet ko tad vēl var gaidīt, ja man dod tik mazu finansējumu? Un kā ar viņu personībām? Tā arī netika noskaidrotas? Par to jau nu Džesika dabūs trūkties vismaz kāds labums no visa bēdīgā notikuma. Jā, man tā šķiet. Un, klausies, Grigor, mainot sarunu tematu, es tev vēlētos pavaicāt kaut ko personisku…
Tobrīd velnēns apklusa, lai gan Krūmložņa acīmredzot joprojām runāja, tikai šoreiz daudz klusāk un piespiedis muti klausulei. Netenjels iebelza pa disku, un tajā parādījās velnēna seja.