- Ei, pēc tā jau nu nebija nekādas vajadzības…
- Skaņa, kur pazuda skaņa?
- Tu taču redzi, ka viņš čukst. Es neko nespēju sadzirdēt. Un pietuvoties viņam vēl vairāk nav droši.
- Bet es gribu dzirdēt!
- Bet, priekšniek, tu taču zini, ka pastāv drošības ierobežojumi. Burvjiem parasti ir aizsargsensori, pat šim vīram…
Netenjela seja bija piepūlē savilkta; viņam vairs nerūpēja nekāda drošība. Dari to. Tu taču negribēsi, lai es tevi pamudinu vēlreiz?
Velnēns neatbildēja. Diskā atkal parādījās Krūmložņas seja tik tuvu, ka gandrīz aizpildīja visu disku. Spalvas, kas spraucās ārā no viņa nāsīm, varēja apskatīt visās trijās dimensijās. Burvis pamāja. Es piekrītu. Laikam jau man tiešām būtu jājūtas glaimotam. Jā, skatoties no tāda viedokļa, puika ir apliecinājums tam, cik centīgi esmu strādājis un viņu iedvesmojis. Mans meistars…
Viņš pēkšņi aprāvās un saviebās, it kā kaut kas būtu pieskāries viņa sejai. … Atvaino, Grigor. Es tikko sajutu… Netenjels redzēja, kā skolotāja acis samiedzas, uzacis saraucas. Attēls diskā pēkšņi ietvēra visu istabu un attālinājās, it kā velnēns trakā ātrumā bēgtu prom. Krūmložņa skaļi izteica kādu vārdu; velnēns mēģināja to atkārtot, bet aprāvās pusvārdā, it kā viņa balss būtu izslēgta kā radio. Attēls sāka dīvaini raustīties.
Netenjels nespēja apvaldīt uztraukumu savā balsī. Velnēn, kas notika?
Nekā. Klusums.
Es tev pavēlu atstāt darbistabu un atgriezties pie manis!
Nekādas atbildes.
Tas, ko Netenjels redzēja diskā, viņu nemaz nenomierināja. Lai gan attēls bija drebelīgs, zēns tomēr varēja saskatīt, kā Krūmložņa noliek telefona klausuli, tad lēnām pieceļas un iznāk galda priekšā, visu laiku uzmanīgi skatīdamies augšup, lejup un uz visām pusēm, it kā meklēdams kaut ko, kam te, darbistabā, vajadzētu atrasties. Attēls stipri nodrebēja: likās, ka velnēns dubultoja savus pūliņus aizbēgt, bet tas neizdevās. Jaunais burvis panikā raidīja pret disku pāris Šoka burvestību velti. Velnēns palika kā sasalis, nespēdams ne pakustēties, ne parunāt.
Krūmložņa piegāja pie skapja darbistabas galā, parakņājās pa to un atgriezās, nesdams rokās metāla cilindru. Viņš to pakratīja, un no caurumiem tā virspusē izbira balts pūderis, kas nolaidās pār istabu. Lai nu kas tas arī bija, efekts bija tūlītējs. Krūmložņa palūkojās augšup tieši uz audzēkni. It kā disks būtu kļuvis par logu un burvis lūkotos tajā. Uz brīdi Netenjelam šķita, ka meistars patiešām var viņu redzēt, bet tad puisēns saprata, ka bija atklāta tikai nabaga velnēna atrašanās vieta.
Šausmu pārņemts, Netenjels vēroja, kā meistars noliecas pie paklāja un parauj kādu lenti. Liela daļa paklāja pacēlās un atritinājās līdz sienai. Zem tā parādījās divi ar krāsu uzzīmēti pentakli. Krūmložņa iekāpa mazākajā, nenovērsdams acis no sastingušā velnēna, sāka runāt, un pēc brīža lielākajā aplī parādījās dūmakains tēls. Krūmložņa deva tam pavēli, un migla pagaisa. Netenjelam par pārsteigumu, izskatījās, ka Krūmložņas ķermenis sašūpojas un slīd no viņa prom. Meistars joprojām it kā stāvēja pentaklā, bet viņam blakus nostājās vēl viena viņa tēla kopija spokaina un caurspīdīga.
Spokainā forma pacēlās gaisā, sasita papēžus un sāka slīdēt uz priekšu tieši pie bezpalīdzīgā velnēna. Netenjels izkliedza pavēles un nikni purināja disku, bet nespēja neko līdzēt pret meistara tuvošanos. Tuvāk un tuvāk… Uzacis bija sarauktas, spīdošās acis ne uz mirkli nenovērsās. Tagad Krūmložņas apveidi jau bija aizpildījuši visu disku likās, ka viņš izlauzīsies tam cauri.
Pēc tam atkal nenotika nekas. Disks atkal parādīja studiju, kur Krūmložņas fiziskais ķermenis joprojām nekustīgi stāvēja mazākajā pentaklā.
Par spīti panikai, Netenjels ļoti labi saprata, kas te notiek. Atklājis spiegu un sastindzinājis to, Krūmložņa bija izlēmis sekot velnēna astrālajai saiknei un tādējādi noskaidrot, kurš viņu izspiego. Šāds ienaidnieks varēja būt jūdzēm tālu; iespējams, ka meistars bija sagatavojies uz tālu ceļojumu savā džinapaveida formā. Ja tā, viņam nāksies vilties.
Netenjels pārāk vēlu saprata, ko vajadzēja iesākt. Pie loga! Ja viņš varētu aizsviest disku uz ielas, iespējams, meistars neuzminētu…
Zēns bija paspēris tikai divus soļus loga virzienā, kad cauri grīdas dēļiem parādījās Artūra Krūmložņas galva. Tā bija pavisam caurspīdīga un fosforescējoši zaļgana; uz grīdas izpletās apsvilusi, sašķeltā bārda. Pavisam lēnām galva pagriezās par deviņdesmit grādiem, līdz beidzot pamanīja Netenjelu stāvam turpat netālu un turam rokā Novērošanas disku.
Meistara sejā parādījās tāda izteiksme, kādu Netenjels vēl nekad agrāk nebija redzējis. Nejau nepacietīgā, nicinošā vīpsnā, kas līdz šim bija tik raksturīga Krūmložņam. Pat ne niknums, kādu Netenjels šorīt bija pieredzējis, kad meistars bija atradis Izsaukšanas palīgrīkus viņa istabā. Sākotnēji sejā atspoguļojās šoks, bet pēc tam tik milzīgs ļaunums, ka puisēna ceļi saļodzījās. Disks izslīdēja viņam no rokām; viņš atspiedās pret sienu. Netenjels mēģināja kaut ko teikt, bet nespēja.
Spokainā galva vēroja mācekli no istabas centra. Netenjels lūkojās pretī, nespējot novērst acis. Tad ļoti apslāpēti un neskaidri iespējams, tāpēc, ka runāja fiziskais ķermenis no
Krūmložņas kunga darbistabas atskanēja viņa meistara pazīstamā balss; tā plūda no apgāztā diska.
- Nodevējs…
Netenjels atvēra muti, bet spēja izdvest tikai aizsmakušu sēcienu.
Balss atkal ierunājās. Nodevējs! Tu esi mani nodevis! Es atklāšu, kurš tev licis mani izspiegot…
- Neviens te neviena cita nav… Netenjels spēja tikai čukstēt.
- Gatavojies! Es nākšu tev pakaļ.
Balss apklusa. Krūmložņas galva pazuda, ievirpinoties grīdā kā skrūve. Līdz ar to pazuda arī fosforescējoši zaļā gaisma. Trīcošām rokām Netenjels pacēla disku un ieskatījās tajā. Pēc brīža darbistabas attēls apmiglojās, kad meistara spokainais ķermenis atgriezās atpakaļ cauri velnēnam un aizpeldēja pie sava fiziskā ķermeņa. Tas pieņēma tieši tādu pašu pozu kā fiziskais ķermenis un iekļāvās tajā. Pēc brīža Krūmložņa atkal veidoja vienu veselu, un otrā aplī bija parādījusies miglainā būtne. Sasitis plaukstas, Krūmložņa atlaida džinu; tas pieklājīgi palocījās un nozuda. Meistars izkāpa no pentakla, acīm niknumā spīdot, un devās uz aizslēgtajām darbistabas durvīm.
Tobrīd burvestība, kas saistīja velnēnu, beidzās, un mazuļa seja atkal parādījās diskā. Tā atviegloti nopūtās. Fū! Tas nu gan bija traki! velnēns novilka. Kā tas vecais dīvainis izpeldēja man cauri un tad tālāk pa manu astrālo saikni… Mani jau drebuļi pārņem, iedomājoties par to vien!
- Apklusti! Apklusti! Netenjels, par spīti bailēm, mēģināja sakopot domas.
- Paklau, izdari mums pakalpojumu, velnēns turpināja. Tev vairs nav atlicis daudz, ko dzīvot. Vai tu nevarētu mani atbrīvot, pirms mirsti? Ir tik skumji vienam pašam dzīvot diskā; tu nezini, cik tur ir vientuļi. Nu taču, priekšniek! Es to patiešām novērtētu. Mazuļa pieglaimīgo smaidu pārtrauca trieciens, ar kādu disks lidoja pret sienu. Ai! Nu, es ceru, ka tu izbaudīsi savu sodu!
Zēns pieskrēja pie bēniņu durvīm un bezpalīdzīgi paraustīja durvju kliņķi. Viņš dzirdēja, kā skolotāja soļi tuvojas pa kāpnēm.
- Viņš ir patiešām nikns, velnēns brēca. Pat viņa astrālā forma gandrīz saēda manu būtību, kad viņš atgriezās pa astrālo saikni. Kaut nu es vismaz neskatītos uz grīdu es labprāt redzētu, kas te tagad notiks.