Netenjels piesteidzās pie skapja un izmisīgi to pagrūda; jaunais burvis gribēja to aizstumt priekšā durvīm, lai neļautu meistaram ienākt. Pārāk smags viņam nebija tik daudz spēka. Zēns izmisīgi tvēra pēc elpas.
- Kas tad nu? velnēns atkal ierunājās. Tu taču tagad esi liels burvis! Izsauc kādu dēmonu, lai tas glābj tavu ādu. Varbūt ifrītu tas tev palīdzēs. Un kā būtu ar tavu draugu Bartimaju? Kur viņš ir, kad tev viņu vajag?
Skaļi elsodams, Netenjels apsēdās uz grīdas un pagriezās ar seju pret durvīm.
- Nepatīkama sajūta, vai ne? velnēna balss skanēja sajūsmināti. Būt kāda cita žēlastībā. Tagad tu arī zini, kā tas ir. Samierinies, sīkais, tu esi palicis viens. Neviens tev nepalīdzēs.
Pie loga atskanēja klauvējiens.
Pēc mirkļa, kura laikā Netenjela sirds gandrīz apstājās, viņš palūkojās uz logu: aiz stikla sēdēja izspūris balodis, kas satraukti vicināja abus spārnus. Zēns šaubīdamies piegāja tuvāk.
- Bartimaj?
Balodis vēl vairākas reizes pieklauvēja ar knābi pie loga. Netenjels pacēla roku, lai atvērtu logu…
Istabas durvju atslēga pagriezās. Durvis ar skaļu blīkšķi atsprāga vaļā. Tajās stāvēja Krūmložņa ar niknumā piesarkušu seju un baltu matu mākoni ap galvu. Audzēknis nolaida roku un devās pie sava skolotāja. Balodis bija pazudis.
Brīdi Krūmložņa nevarēja atvilkt elpu. Nožēlojamais zeņķi! Kas tevi kontrolē? Kurš no maniem ienaidniekiem?
- Neviens, ser. Es…
- Vai tas ir Divāls? Vai Mortensens? Vai varbūt Siržulauzējs?
Netenjels saviebās, izdzirdot pēdējo vārdu. Neviens no
viņiem, ser.
- Kurš tev iemācīja izveidot Novērošanas disku? Kurš lika mani izspiegot?
Par spīti bailēm, zēna sirdī iesvēlās niknums. Viņa balss skanēja nicinoši. Vai jūs vienreiz nesapratīsiet? Es jau jums teicu. Neviens man to nelika darīt.
-Pat tagad tu melo! Lai notiek! Palūkojies vēlreiz uz savu istabu. Tu šeit nekad vairs neatgriezīsies. Iesim uz manu darbistabu, kur tu varēsi izbaudīt velnēnu sabiedrību, līdz tava mēle atraisīsies. Nāc nu!
Netenjels vilcinājās, bet te nu meistars nāca palīgā. Viņa roka nolaidās uz mācekļa pleca un sagrāba to kā spīlēs. Viņu izrāva no istabas un gandrīz vai nogrūda pa kāpnēm.
Pirmajā kāpņu laukumiņā viņi sastapa Martas kundzi, kura bija gluži bez elpas. Ieraudzījusi Netenjela nožēlojamo stāvokli un sava vīra dusmas, viņa bailēs iepleta acis, bet neko nevaicāja.
- Artūr, Krūmložņas sieva nočukstēja, pie tevis ieradies ciemiņš.
- Man nav laika. Šis puika…
- Viņš saka, ka tas esot steidzami.
- Kas? Kas to saka?
- Saimons Siržulauzējs. Viņš burtiski ielauzās mūsu mājā.
27
Krūmložņas uzacis saraucās. Siržulauzējs? viņš norūca. Kas tad viņam te meklējams? Cik raksturīgi šim cilvēkam uzrodas pašā nepiemērotākajā brīdī. Lai notiek, es viņu pieņemšu. Un tu beidz te ķepuroties! Tas bija domāts Netenjelam, kurš pēkšņi izdarīja straujas kustības, it kā vēlētos izrauties. Tu, knauķi, pagaidīsi noliktavā, līdz man būs laiks tikt galā ar tevi!
- Ser…
- Vairāk ne vārda! Krūmložņa sāka bīdīt Netenjelu uz priekšu. Marta, uzliec ūdeni un pacienā mūsu viesi ar tēju! Es nokāpšu lejā pēc pāris minūtēm. Man jāsaved sevi kārtībā.
- Jā, Artūr.
- Ser lūdzu, uzklausiet! Tas ir svarīgi! Jūsu darbistabā…
- Klusē! Krūmložņa atvēra šauras durvis un iegrūda Netenjelu mazā, aukstā istabā, kur glabājās kaudzēm vecu valdības papīru. Neatskatoties meistars aizcirta durvis un pagrieza atslēgu. Zēns dauzīja durvis un izmisīgi sauca skolotāju.
- Ser! Ser! Viņam neviens neatbildēja. Ser!
- Tu šoreiz esi pārāk laipns. Liela vabole ar iespaidīgiem žokļiem ielīda istabā pa durvju apakšējo spraugu. Patiesību sakot, "sers" manai gaumei ir nedaudz par formālu, tomēr skan labāk nekā "nodevīgais dēmon".
- Bartimaj! Netenjels šokā pakāpās atpakaļ. Viņa acu priekšā vabole sāka augt lielāka, pārvērsties… Un te jau viņa priekšā stāvēja tumšādainais zēns, rokas uz gurniem salicis, galvu piešķiebis. Kā jau allaž, arī šis bija precīzs atveids: svešiniekam kustoties, mati sajaucās, gaisma atspīdēja uz ādas
porām; viņš izskatījās gluži kā īsts. Tikai kaut kas nenosakāms iespējams, maigās, tumšās acis, kas vērās viņā, pauda, ka viesis nav no šīs pasaules. Netenjels samirkšķināja acis; viņš mēģināja saņemties. Jaunais burvis jutās tikpat pārsteigts un apjucis kā iepriekšējā reizē, kad abi tikās.
Ēģiptiešu zēns aplūkoja plikos grīdas dēļus un papīru kalnus. Kurš te ir bijis nerātns, mazs burvis, ko? viņš ķircinoši sacīja. Tātad beidzot Krūmložņa tevi pieķēra. Viņam nu gan bija vajadzīgs ilgs laiciņš…
Netenjels nelikās par zēna teikto ne zinis. Tātad tas biji tu pie tā loga, viņš iesāka. Un kā tu…
- Protams, lejup pa skursteni, kā tad tu domāji? Un, pirms tu ko saki, es zinu, ka tu vēl neesi mani izsaucis, bet šeit viss notiek tik strauji, ka es nedrīkstēju gaidīt. Amulets…
Netenjels pēkšņi kaut ko aptvēra. Tu tu atvedi šurp Siržulauzēju!
Zēns izskatījās pārsteigts. Es?
- Nemelo man, dēmon! Tu esi mani nodevis! Tu esi viņu atvedis šurp.
- Siržulauzēju? Dēmons izskatījās vēl pārsteigtāks nekā iepriekš. Kur viņš ir?
- Lejasstāvā. Viņš tikko ieradās.
- Tam nav nekāda sakara ar mani. Vai tikai tu pats neesi izpļāpājies?
- Es? Tas noteikti biji tu…
-Es neesmu neko teicis. Man bija jādomā par tabakdozi… Bartimajs sarauca pieri un kaut ko pārdomāja. Lai gan varu atzīt, ka tā ir dīvaina sakritība.
- Sakritība? Netenjels no dusmām gandrīz lēkāja augšup lejup. Tu viņu esi šurp atvedis, tu, muļķi! Un tagad ātri paņem amuletu no darbistabas, pirms Siržulauzējs ir tur iegājis.
Džins iesmējās. Nekādā ziņā. Ja Siržulauzējs ir šeit, viņš noteikti izvietojis ārā dučiem Izlūkložu. Tās tūlīt pat uztvers amuleta auru un metīsies man virsū mirklī, kad izlidošu no mājas.
Netenjels sakopoja visus spēkus. Tagad, kad viņa kalps bija atgriezies, viņš vairs nejutās tik bezpalīdzīgs kā pirms tam. Joprojām pastāvēja iespēja novērst nelaimi, ja vien dēmons rīkotos tā, kā viņam teikts… Es tev pavēlu paklausīt! viņš iesāka.
- Dodies uz darbistabu…
- Ak, liecies nu mierā, Netij, Bartimajs atmeta ar roku.
- Tu neatrodies pentaklā un nevari mani piespiest pildīt jaunas pavēles. Saproti, ka pašlaik bēgt ar amuletu būtu nāvējošs pasākums. Cik stiprs ir šis Krūmložņa?
- Ko? Netenjels bija pavisam apmulsis.
- Cik stiprs? Kāda ir viņa pakāpe? Spriežot pēc bārdas garuma, varētu domāt, ka nekāds dižais burvis viņš nav, bet es varu arī kļūdīties. Cik gudrs viņš ir? Vai var uzvarēt Siržulauzēju? Tas šobrīd būtu pats svarīgākais.
- Ak nē, man neliekas vis. Netenjelam gan nebija nekādu pierādījumu, bet meistara iepriekš izrādītā dedzīgā pakalpība Siržulauzēja kungam liecināja, ka tā varētu būt taisnība. Tu domā…
- Tava vienīgā iespēja ir: ja Siržulauzējs atrod amuletu, viņš varētu vēlēties visu šo lietu noklusēt. Viņš varētu mēģināt vienoties ar Krūmložņu. Ja ne…
Netenjelam pār muguru nolija auksti sviedri. Tu taču nedomā, ka viņš…
- Ak, šausmas! Ar visiem šiem uztraukumiem es gandrīz aizmirsu, kāpēc vispār pie tevis ierados. Dēmons iesāka runāt zemā un žēlīgā balsī: Lai tu zini, ka es esmu uzticīgi pildījis man uzticēto uzdevumu. Esmu izspiegojis Siržulauzēju. Es esmu mēģinājis izpētīt amuleta noslēpumus. Tevis dēļ esmu riskējis ar visu, ak, mans saimniek. Un tagad… te viņa balss atkal pieņēma sardonisko toni, … es varu paziņot, ka tu esi muļķis. Tev nav ne jausmas, ko tu esi izdarījis. Amulets ir tik varens, ka tas ir bijis valdības īpašumā vairākus desmitus gadu līdz Siržulauzējs to nozaga. Viņa nolīgts slepkava nonāvēja kādu vecāku burvi, kas to glabāja. Ņemot vērā šos apstākļus, manuprāt, viņš diez vai kavēsies nogalināt Krūmložņu, ja sāksies runas par amuleta atgūšanu.