Выбрать главу

-     Tad skaties! Siržulauzējs atglauda savus jau tā pielaizītos matus un klusi izrunāja pāris vārdu. Gaiss ēdamistabā ievibrējās, visapkārt mirgoja un zibeņoja. Tālākā istabas siena pazuda. Tās vietā parādījās neskaidrs gaitenis. Krūmložņa skatījās, kā pa šo gaiteni viņam tuvojas kāds tēls. Tas tuvojās, kļūdams arvien lielāks, taču nevis nāca, bet it kā peldēja tā kājas palika nekustīgas.

Mājastēvs noelsās un pakāpās atpakaļ. Viņš uzdūrās vienam no krēsliem.

Viņa vietā es arī būtu noelsies. Pazinu šo tēlu muskuļoto augumu un šakāļa galvu.

-    Apstājies! Krūmložņa iekliedzās. Netenjela meistara seja bija līķa bālumā. Viņš bija pieķēries pie krēsla, kā atbalstu mek­lēdams.

-    Ko tu teici? Siržulauzējs pārvaicāja, pielicis roku pie auss. Nevaru sadzirdēt. [70] [1] Cik nevajadzīgs žests. Kādi gan tie burvji ir aktieri!

-    Pietiek! Lai notiek, tu esi uzvarējis! Es tevi tūlīt pat vedīšu uz savu darbistabu! Tikai sūti prom to briesmoni!

Tēls kļuva arvien lielāks. Krūmložņa bailēs drebēja. Goblins savilka nožēlas pilnu grimasi un pazuda aiz kamīna flīzēm. Es neomulīgi sarosījos savā stūrī, prātojot, ko gan es iesākšu, kad Džabors beidzot būs ienācis istabā. [71] [1] Fakvarlam tomēr bija taisnība! Neliela horlu un utuku armija nespēja Džaboru aizkavēt. Tas neizklausījās labi.

Un tad Siržulauzējs deva kādu zīmi. Bezgalīgais gaitenis kopā ar Džabora tēlu pazuda. Siena atkal bija tāda pati kā agrāk, un pie tās karājās nodzeltējusi Krūmložņas vecmāmiņas fotogrāfija.

Vecais vīrs bija noslīdzis uz ceļiem pie savas tējas servīzes lauskām. Viņš tik ļoti trīcēja, ka tikko spēja nostāties kājās.

Kā mēs varam nokļūt tavā darbistabā, Artūr? Saimons Siržulauzējs vaicāja.

Netenjels

Netenjels stāvēja kāpņu laukumiņā, cieši pieķēries pie kāpņu margām, it kā baidītos nokrist. No lejasstāva ēdamista­bas nāca balsis; tās kļuva skaļākas un klusākas, bet zēns to tik tikko pamanīja. Panikas vilnis aizskaloja visas pārējās skaņas. Nekompetents burvis ir slikts burvis. Un kas tad bija nekompe­tence? Kontroles zaudēšana. Pēdējo pāris dienu laikā notikumi lēni, bet neatlaidīgi bija norisinājušies neatkarīgi no Netenjela gribas. Vispirms Bartimajs bija uzzinājis zēna vārdu. Viņš gan šo lietu bija nokārtojis ar tabakdozes palīdzību, tomēr ilgstoša atelpa nesekoja. Veiksmes vietā cita pēc citas nāca jaunas nelai­mes. Bartimaju bija notvērusi valdība, Krūmložņa bija atklājis, ar ko viņa māceklis nodarbojas, un nu jaunā burvja karjera bija sagrauta, pirms vēl sākusies. Tagad dēmons atsacījās izpildīt viņa pavēles un viņu mājā bija ieradies Siržulauzējs. Turklāt viss, ko Netenjels varēja darīt, bija stāvēt un bezpalīdzīgi nolū­koties notiekošajā. Zēns attapās, ka ir ierauts to notikumu straumē, kurus pats bija izraisījis, un bezpalīdzīgi peldēja pa straumi…

Pēkšņi Netenjela pašnožēlas pilnajā apcerē ielauzās kāda skaņa, kas lika viņam parauties nostāk no kāpņu margām. Tā bija Martas kundzes dungošana, kas atskanēja, viņai nākot no virtuves uz ēdamistabu. Krūmložņas sieva nesa tēju: Netenjels dzirdēja, kā uz paplātes šķind porcelāns. Pēc tam atskanēja klauvējiens pie durvīm; vēl neilgi varēja sadzirdēt porcelāna šķindoņu, un tad iestājās klusums.

Tobrīd Netenjels gandrīz aizmirsa pats savu sarežģīto stā­vokli. Martas kundzei draudēja briesmas. Mājā bija ienaidnieks. Drīz vien viņš piespiedīs meistaru atvērt darbistabas durvis, lai to pārmeklētu, un atradīs amuletu. Un tad… kas zina, ko Siržu­lauzējs izdarīs ar Krūmložņas kungu un viņa sievu?

Bartimajs bija pieteicis gaidīt augšstāvā un sagatavoties uz ļaunāko. Bet šī bezpalīdzīgā gaidīšana Netenjelam jau bija līdz kaklam. Viņš vēl nejutās sakauts. Jā, situācija bija sarežģīta, tomēr zēns vēl varēja kaut ko iesākt. Burvji sēdēja ēdamistabā. Krūmložņas kunga darbistaba bija tukša. Ja varētu ielavīties iekšā un paņemt amuletu, varbūt to vēl izdotos noslēpt citur, lai arī ko sacītu Bartimajs.

Netenjels ātri un klusi nolavījās lejā uz stāvu, kur atradās meistara darbistaba un citas darba telpas. Tagad viņš varēja skaidrāk sadzirdēt balsis no pirmā stāva: viņam likās, ka dzird, kā Krūmložņa kliedz. Laika bija maz. Netenjels izzagās cauri citām istabām un nonāca pie meistara darbistabas durvīm. Zēns brīdi vilcinājās. Šeit viņš nebija spēris kāju kopš sešu gadu vecuma. Tālas, baigas atmiņas lika nodrebēt, bet viņš tās apņē­mīgi atvairīja. Puisēns devās lejup pa kāpnēm…

Un apstājās kā sastindzis.

Uz Krūmložņas darbistabas durvīm bija uzzīmēta sarkana piecstaru zvaigzne. Netenjels skaļi novaidējās. Viņš zināja pie­tiekami, lai pazītu Uguns burvestību. Tiklīdz jaunais burvis pie­skartos durvīm, viņš pārvērstos pelnos. Bez aizsardzības viņš nevarēja pa tām ieiet, bet, lai izsauktu Aizsardzību, bija vaja­dzīgs pentakls, Izsaukšana, rūpīga sagatavošanās…

Un tam nebija laika. Viņš bija bezpalīdzīgs! Nederīgs! Zēns dusmās sita ar dūri pa sienu. Kaut kur atskanēja dīvaina skaņa, līdzīga baiļu kliedzienam.

Netenjels uzskrēja atpakaļ pa kāpnēm un cauri istabām uz kāpņu laukumiņu un tūlīt izdzirdēja, kā atveras ēdamistabas durvis un atskan soļi.

Viņi nāca šurp.

Atskanēja jautājošā un izbaiļu pilnā Martas kundzes balss, kas lika Netenjelam sāpēs nodrebēt. Vai viss kārtībā, Artūr?

Atbilde skanēja klusi, pavisam svešā balsī: Es tikai parādīšu Siržulauzēja kungam savu darbistabu. Paldies, mums nekas nav vajadzīgs.

Tagad viņi kāpa augšup pa kāpnēm. Netenjels mocījās neziņā. Ko tagad darīt? Tiklīdz abi gatavojās nogriezties ap stūri, zēns iemuka tuvākajā istabā un pievēra durvis. Smagi elpodams, viņš piespieda seju pie durvju šķirbas un paskatījās laukā. Garām lēni pagāja Krūmložņas kungs. Viņa mati bija izspūruši un drē­bes nekārtīgas, acīs neprātīgs skatiens un mugura saliekta it kā zem liela smaguma. Meistaram aiz muguras nāca Saimons Siržulauzējs, viņa acis slēpa briļļu stikli, bet lūpas bija saknieb­tas šaurā svītriņā. Un aiz viņa nāca zirneklis, tas steidzās pa sienu, slēpdamies ēnās.

Visi trīs pazuda darbistabas virzienā. Netenjels atliecās, viņam reiba galva. Smacēja bailes un vainas apziņa. Krūm­ložņas seja… Par spīti antipātijām pret meistaru, redzēt viņu šādā stāvoklī Netenjels nepavisam nebija vēlējies. Jā, meistars bija vājš; jā, viņš bija nožēlojams; un, jā, viņš bija izturējies pret Netenjelu ar nerimstošu nepatiku. Tomēr šis cilvēks bija ministrs, viens no trīssimt valdības pārstāvjiem. Un nejau viņš bija paņēmis amuletu, bet gan Netenjels.

Zēns iekoda lūpā. Siržulauzējs bija noziedznieks. Kas zina, uz ko viņš spējīgs? Lai Krūmložņa uzņemas vainu! Viņš to bija pelnījis, jo nekad nebija savu skolnieku aizstāvējis un bija atlai­dis Lutiēnas jaunkundzi… lai tad cieš! Kāpēc gan Netenjels bija nolicis amuletu Krūmložņas darbistabā? Vai ne tāpēc, lai pasar­gātu sevi dienā, kad pēc tā ieradīsies Siržulauzējs? Viņš neie­jauksies, kā jau džins bija mācījis. Jāsagatavojas bēgt, ja tas būs nepieciešams…

Netenjels satvēra galvu rokās.

Nē, viņš nevarēja nedz bēgt, nedz slēpties. To taču bija ietei­cis dēmons, nodevīgais viltnieks. Bēgšana un slēpšanās nebija godājama burvja cienīga. Ja viņš ļaus meistaram vienam cīnīties ar Siržulauzēju, kā viņš pēc tam varēs skatīties pats sev acīs? Ja cietīs meistars, cietīs arī Martas kundze, un tas būs nepanesami. Nē, te neko nevarēja līdzēt. Tagad, kad bija pienācis izšķirīgais brīdis, Netenjels sev par pārsteigumu un šausmām atklāja, ka tieši šis ir īstais laiks, lai rīkotos. Neatkarīgi no sekām viņam vajadzēja iejaukties.