Jo sen jau biju gabalā.
Netenjels
.
5
Ir kāda atziņa, kas mums uz visiem laikiem jāiedzen tavā mazajā, samaitātajā galviņā, meistars stingri sacīja. Vai tu vari uzminēt, kāda tā ir?
- Nē, ser, zēns atbildēja.
- Nē? Sarainās uzacis pacēlās patiesā izbrīnā. Māceklis kā apburts vēroja, kā tās pazūd zem balto matu klājiena, kas sedza meistara pieri. Tur tās kautrīgi pakavējās tikai īsu brītiņu, lai pēc tam ar smagu nolemtību nolaistos atpakaļ. Nē. Nu tad… burvis paliecās uz priekšu savā krēslā, es tev pateikšu.
Ar lēnu, domīgu kustību viņš salika kopā plaukstas, tā ka pirkstu gali saskārās un izveidoja tādu kā arku, ar kuru viņš norādīja uz skolnieku.
- Atceries, viņš lēni un maigi teica, atceries uz visiem laikiem. Dēmoni ir ļauni. Ja vien spēs, viņi tev nodarīs pāri. Vai tu saproti?
Audzēknis joprojām nenolaida skatienu no meistara uzacīm. Viņš vienkārši nespēja atraut no tām acis. Tagad tās bija sarauktas un satikās pieres vidū gluži kā divas bultas. Uzacis kustējās ar apskaužamu veiklību augšup lejup, izliekdamās slaidos lokos gan abas kopā, gan katra atsevišķi. Tas, ka uzacis it kā dzīvoja pašas savu, neatkarīgu dzīvi, zēnu gluži vai hipnotizēja. Turklāt bija patīkamāk pētīt meistara uzacis nekā sastapties ar viņa skatienu.
Burvis zīmīgi noklepojās. Vai tu saproti?
- Ak jā, ser.
- Nu, tu saki jā un droši vien arī domā jā, tomēr… viena uzacs brīdinoši uzraucās augšup, tomēr man neliekas, ka tu to pilnībā saprastu.
- Jā, ser, es nudien saprotu. Dēmoni ir ļauni un dara ļaunu, un tie var nodarīt tev ļaunu, ja tu to pieļausi. Zēns saknosījās uz sava spilvena. Viņš alka pierādīt, ka ir ļoti uzmanīgi klausījies. Ārpusē saule sildīja zaļo zālīti un karsēja ietves, un pirms piecām minūtēm garām logam, jautri skandinot zvaniņu, bija pabraucis saldējuma pārdevējs. Bet cauri biezajiem, tumši sarkanajiem aizkariem istabā ielauzās tikai izkliedēti gaismas stariņi, gaiss te bija piesmacis un smags. Skolnieks vēlējās, kaut mācību stunda drīzāk būtu galā un viņam ļautu iet.
- Es klausījos ļoti uzmanīgi, ser, viņš teica.
Meistars pamāja. Vai tu kādreiz esi redzējis dēmonu? viņš pēc brīža vaicāja.
- Nē, ser. Tas ir, es to esmu redzējis tikai grāmatās.
- Piecelies.
Zēns pielēca kājās, gandrīz paklūpot pār spilvenu. Viņš stāvēja, neveikli nolaidis rokas gar sāniem. Meistars norādīja uz durvīm istabas galā. Vai tu zini, kas tur atrodas?
- Jūsu darbistaba, ser.
- Labi. Tu atvērsi durvis, nokāpsi pa pakāpieniem un šķērsosi istabu. Tās galā tu redzēsi manu galdu. Uz tā stāv kaste, kurā tu atradīsi brilles. Uzliec tās un nāc atpakaļ pie manis. Skaidrs?
- Jā, ser.
-Tad ej!
Meistara vērīgā skatiena pavadīts, audzēknis devās pie durvīm, kas bija darinātas no tumša, nekrāsota koka. Vajadzēja pielikt lielas pūles, lai pagrieztu smago misiņa durvju rokturi, bet beidzot tas pakļāvīgi un vēsi iegūlās saujā. Durvis bez skaņas atvērās, un puišelis atklāja, ka stāv uz paklājiem klātu kāpņu augšējā pakāpiena. Sienas bija iztapsētas ar elegantām, puķainām tapetēm. Un pa mazo lodziņu iespīdēja siltie saules stari.
Zēns uzmanīgi kāpa lejup, pakāpienu pēc pakāpiena. Klusums un saules gaisma nomierināja un nedaudz kliedēja bailes. Viņš nekad vēl nebija te bijis, un līdz šim viņa priekšstatu par to, kāda izskatās meistara darbistaba, bija veidojuši tikai lielāko bērnu stāstījumi. Prātā ienāca briesmīgi nostāsti par izbāztiem krokodiliem un pudelēm, kas pilnas ar acāboliem. Māceklis apņēmīgi atvairīja šos tēlus no savām domām. Viņš nebaidīsies.
Kāpņu galā atradās vēl vienas durvis, līdzīgas pirmajām, bet mazākas, un to vidū spīdēja uzkrāsota sarkana piecstaru zvaigzne. Zēns pagrieza durvju rokturi un pagrūda durvis vērās lēni un it kā negribīgi, ķeroties biezajā paklājā. Tiklīdz tās bija atvērušās pietiekami plaši, lai pa tām varētu iespraukties istabā, viņš devās iekšā.
Ienākot māceklis bija neapzināti aizturējis elpu; tagad viņš, juzdamies vīlies, beidzot izelpoja. Te viss izskatījās tik parasts. Taisnstūrveida istaba, un abās tās pusēs stāvēja grāmatplaukti, pilni ar grāmatām. Tālākajā istabas galā dižojās varens kokā galds un aiz tā ādas krēsls. Uz galda glīti sarindotas atradās papīra loksnes, pildspalvas, vecs dators un maza metāla kārbiņa. Aiz loga varēja redzēt kastaņkoku pilnā vasaras plaukumā. Istabu pildīja liegi zaļa gaisma.
Zēns tuvojās galdam.
Pusceļā viņš apstājās un pameta skatienu atpakaļ.
Nekā. Tomēr nepameta dīvaina sajūta… Neizskaidrojama iemesla dēļ pusatvērtās durvis, pa kurām viņš pirms brīža bija ienācis, darīja nemierīgu. Ak, kaut būtu iedomājies tās aizvērt!
Ienācējs pakratīja galvu, lai aizdzītu uzmācīgās domas. Viss būs kārtībā. Pēc brīža viņš jau dosies atpakaļ.
Ar četriem straujiem soļiem skolnieks jau bija pie rakstāmgalda un strauji palūkojās apkārt. Kaut kas nočabēja…
Istaba bija tukša. Zēns ausījās kā zaķēns slēpnī. Nē, te nebija nekādu citu skaņu kā vien attāla satiksmes murdoņa.
Plati ieplestām acīm un strauji elpodams, audzēknis pagriezās pret galdu. Metāla kastīte saulē iezalgojās. Viņš pastiepās pēc tās pāri galda ādas virsmai. Tas nebūt nebija nepieciešams varēja jau arī apiet apkārt un paņemt kastīti no galda otras puses tomēr kaut kas lika pēc iespējas ātrāk paķert to, pēc kā viņš bija nācis, un mesties prom. Puisēns noliecās pāri galdam un pastiepa roku, bet kastīte joprojām nebija pa tvērienam. Viņš strauji paliecās uz priekšu un grāba pēc kārotā priekšmeta; kastīti viņš nesatvēra, bet nejauši apgāza krūzi ar pildspalvām, kas aizripoja pa visu galdu.
Jaunais burvis juta, kā pār muguru nolīst auksti sviedri. Viņš gandrīz vai izmisīgi sāka tvarstīt ripojošās pildspalvas un stūķēt tās atpakaļ krūzītē.
Tobrīd aiz muguras atskanēja klusa ķiķināšana.
Zēns apcirtās riņķī, apslāpēdams kliedzienu. Tur neviena nebija.
Uz mirkli māceklis palika atspiedies ar muguru pret galdu un baiļu paralizēts. Tad ierunājās viņa iekšējā balss. Likās, ka tā saka: Lai paliek pildspalvas! Tev taču vajadzīga tikai kastīte! Sprīdi pa sprīdim jaunais burvis sāka lēnām virzīties apkārt galdam, ar muguru pret logu un acis cieši pievērsis istabai.
Pēkšņi kāds pieklauvēja pie loga. Trīs uzstājīgi klaudzieni. Zēns strauji pagriezās. Tur neviena nebija, tikai kastaņkoks, kas viegli lieca zarus vasaras vējā.
Nekā.
Tobrīd viena no pildspalvām nokrita uz grīdas bez skaņas, tomēr puišelis ar acs kaktiņu to pamanīja. Cita pildspalva sāka šūpoties uz priekšu un atpakaļ vispirms lēnāk un tad arvien ātrāk. Pēkšņi tā palēcās, atsitās pret datoru un novēlās uz grīdas. Tad arī nākamā. Un vēl viena. Tad visas pildspalvas sāka lēkāt un lidot dažādos virzienos, veldamās nost no galda.
Puika skatījās kā apburts. Nokrita pēdējā pildspalva.
Viņš nekustējās.
Kāds iesmējās viņam pie pašas auss.
Skaļi iekliegdamies, zēns atvēzējās ar kreiso roku un sita, bet trāpīja tukšā gaisā. Straujais rokas vēziens lika viņam pagriezties pret galdu. Kastīte atradās tieši priekšā. Māceklis to paķēra un tūlīt pat nometa atpakaļ metāls bija saulē sakarsis, un tagad tā pieskāriens dedzināja roku. Kastīte atsitās pret galda virsmu un pavērās. No tās izslīdēja brilles raga ietvaros. Pēc brīža zēns jau skrēja uz durvīm, cieši sažņaudzis brilles rokās.