Pat doma par to, kas tagad būs jādara, lika jaunajam burvim justies slikti. Tomēr viņš gāja, liekot soli aiz soļa. Ārā no istabas, pāri kāpņu laukumiņam, uz darbistabas kāpņu pusi… vēlreiz lejup pa kāpnēm…
Ar katru brīdi Netenjela veselais saprāts arvien uzstājīgāk lika viņam pagriezties un bēgt, bet zēns tam pretojās. Bēgdams viņš pieviltu Martas kundzi. Viņš ieies iekšā un pateiks taisnību, un tad lai notiek, kas notikdams.
Durvis bija atvērtas, draudīgā Uguns zvaigzne pazudusi. No istabas spīdēja dzeltena gaisma.
Pie sliekšņa Netenjels apstājās. Likās, ka smadzenes ir atteikušās darboties. Viņš vairs nesaprata, ko gatavojas darīt.
Viņš atvēra durvis un iegāja telpā tieši īstajā brīdī, lai redzētu, kā tiek atrasts amulets.
Siržulauzējs un Krūmložņa stāvēja pie bufetes, uzgriezuši zēnam muguru. Bufetes durvis bija plaši atvērtas. Saimons alkatīgi izvirzīja uz priekšu galvu, gluži kā kaķis, kas izgājis medībās, tad aši pastiepa roku un, kaut ko nogāzis malā, triumfējoši iekliedzās. Burvis lēni pagriezās un pietuvināja roku Krūmložņas kunga līķa bālajai sejai.
Netenjela pleci saguma.
Cik mazs gan izskatījās Samarkandas amulets, cik nenozīmīgs tas likās, kad atradās Siržulauzēja rokā smalkajā zelta ķēdītē! Tas lēni šūpojās, mirdzot darbistabas lampu gaismā.
Burvis pasmaidīja. Kas tad mums te ir, ko?
Krūmložņa neticīgi šūpoja galvu. Šo pāris sekunžu laikā viņa seja bija novecojusi. Nē, vecais vīrs čukstēja, tā ir kāda viltība… tu mani gribi iegāzt…
Siržulauzējs pat neskatījās uz kolēģi. Viņš nespēja atraut acis no sava atgūtā amuleta. Nespēju iedomāties, ko tu gribēji ar to iesākt, viņš teica. Jau izsaukt Bartimaju vien noteikti bija pāri taviem spēkiem.
- Bet es tev saku, Krūmložņa čukstēja, ka es neko nezinu par šo Bartimaju, tāpat kā par tavu maģisko priekšmetu un to, kā tas šeit nokļuvis.
Te Netenjels izdzirdēja, ka ierunājas kāda balss, spalga un dreboša. Tas bija viņš pats, kas runāja.
- Viņš saka taisnību, zēns teica. Es to paņēmu. Cilvēks, ar kuru tu gribi runāt, esmu es.
Pēc šī paziņojuma klusums ilga apmēram piecas sekundes. Abi burvji strauji apgriezās, atvērtām mutēm blenzdami uz zēnu. Krūmložņas kunga uzacis pacēlās līdz pieres vidum, tad atkal nolaidās un atkal pacēlās, attēlojot galējo apjukumu. Siržulauzējs izbrīnīts sarauca pieri.
Netenjels izmantoja šo apjukumu un ienāca istabā. Tas biju es, Krūmložņas audzēknis teica, juzdamies nu jau nedaudz drošāk, kad pats svarīgākais bija pateikts. Viņam ar to nav nekāda sakara. Liec viņu mierā.
Krūmložņa mirkšķināja acis un purināja galvu. Likās, ka viņš šaubās, vai ir pie pilna prāta. Siržulauzējs palika mierīgs, vērīgi lūkojoties Netenjelā. Samarkandas amulets šūpojās viņa mierīgajos pirkstos.
Netenjels noklepojās. Mute bija izkaltusi. Viņam bija pat bail domāt, kas tagad notiks. Tomēr kaut kur šajā istabā bija paslēpies viņa kalps, tātad zēns nebija pilnībā neaizsargāts. Ja būs nepieciešams, gan jau Bartimajs nāks palīgā.
Beidzot meistars ierunājās. Ko tu tur murmini, muļķa puika? Tev nav ne jausmas, par ko mēs runājam. Tūlīt pat pamet šo istabu! Pēkšņi viņam kaut kas iešāvās prātā. Pagaidi kā tu tiki ārā no savas istabas?
Siržulauzēja sarauktā piere izlīdzinājās, un viņš iesmējās. Mirklīti, Artūr! Nepārsteidzies.
Pēkšņi Krūmložņas kunga sejā atkal parādījās niknums.
- Nemuļķojies! Šis zeņķis nevar būt pastrādājis šādu noziegumu! Pirmām kārtām viņam būtu jātiek garām manai Uguns zvaigznei, nemaz nerunājot par tavas mājas aizsardzību.
- Un jāizsauc četrpadsmitā līmeņa džins, Siržulauzējs nomurmināja. Jā, tas arī.
- Tieši tā. Šāds pieņēmums ir ab… Iekšlietu ministrs pēkšņi noelsās. Viņa acīs atmirdzēja nojausma. Pagaidi… tomēr… Vai tas varētu būt iespējams? Šodien pat es notvēru šo knēveli ar visu Izsaukšanas aprīkojumu un Adelbranda pentaklu, uzzīmētu uz grīdas. Un viņa istabā atradās sarežģītas grāmatas tādas kā Ptolemaja vārds. Es domāju, ka viņam nav izdevies izsaukt džinu… Un ja nu man nebija taisnība?
Saimons Siržulauzējs neteica ne vārda, bet nenovērsa acis no Netenjela.
- Vēl pirms stundas, Krūmložņa turpināja, es pieķēru šo zeņķi izspiegojam mani mana paša darbistabā. Viņam bija Novērošanas disks, bet es neko tādu viņam nekad neesmu devis. Ja viņš ir spējīgs uz kaut ko tādu, tad kas zina, kādus noziegumus vēl spēj pastrādāt?
- Pat tad, ja tā būtu taisnība, Siržulauzējs mierīgi teica,
- kāpēc lai viņš gribētu mani apzagt?
Netenjels no sava skolotāja uzvedības varēja pateikt, ka viņš joprojām nav pazinis amuletu, un saprata, ka šī nezināšana vēl varēja viņus glābt. Vai Siržulauzējs noticēs, ka arī Netenjels nav zinājis, ko nozog? Viņš ātri ierunājās, cenzdamies izklausīties pēc iespējas bērnišķīgāks. Tā bija tikai palaidnība, viņš teica. Slikts joks. Gribēju atspēlēties par to, ka jūs mani toreiz nopērāt. Liku dēmonam nozagt no jūsu mājas, vienalga, ko. Gribēju to paglabāt līdz laikam, kad paaugšos un… mmm, sapratīšu, ko ar to iesākt. Ceru, ka tas nebija nekas vērtīgs, ser. Man ļoti žēl, ka sagādāju jums nepatikšanas…
Viņš apklusa, pats apzinādamies, cik nepārliecinošs bija šis stāsts. Siržulauzējs joprojām skatījās uz viņu, bet no viņa sejas izteiksmes neko nevarēja noprast.
Toties meistars tūlīt pat noticēja. Un sāka trakot. Tas bija pēdējais piliens, Mandrāk! viņš kliedza. Es tevi vedīšu tiesas priekšā! Pat tad, ja tev izdosies izvairīties no cietuma, tev atņems mācekļa statusu un izsviedīs uz ielas! Tu nedabūsi nekādu darbu! Tu būsi pēdējais starp vienkāršajiem ļaudīm!
- Jā, ser. Netenjels bija ar mieru uz visu, lai tikai Siržulauzējs ietu prom.
-Man jāatvainojas, Siržulauzēj, Krūmložņa saņēma sevi rokās un izrieza krūtis. Mēs abi esam piekrāpti. Viņš ir nodevis mani un nozadzis tev šo vērtīgo dārgumu, šo amuletu… Viņš palūkojās uz mazo, zeltīto, ovālo priekšmetu, kas karājās zelta ķēdītē Siržulauzēja rokā, un pēkšņi saprata, kas tas tāds bija. Krūmložņa strauji ievilka elpu. Lai gan tas notika klusi, Netenjels to sadzirdēja pietiekami skaidri. Siržulauzējs nepakustējās.
No Krūmložņas kunga vaigiem aizplūda visa krāsa. Viņa acis urbās Siržulauzēja sejā, lai saprastu, vai viesis ir to pamanījis. Netenjels darīja tāpat. Sirdij strauji sitoties, viņš tomēr dzirdēja, kā Krūmložņa mēģina turpināt teikumu, it kā nekas nebūtu noticis: … un mēs abi ar prieku redzēsim, kā viņš tiks sodīts; viņš nožēlos to dienu, kad tikai iedomājās…
Siržulauzējs pacēla gaisā roku. Viņa kolēģis apklusa.
- Tad nu tā, Džon Mandrāk, Saimons Siržulauzējs teica. Es esmu pārsteigts. Jā, man ir sagādātas neērtības; pēdējās pāris dienas man nav bijušas vieglas. Bet tagad esmu atguvis savu dārgumu un viss būs labi. Lūdzu, neatvainojies. Tavā vecumā izsaukt tādu džinu kā Bartimajs ir nozīmīgs sasniegums; un tas, ka tev izdevies vairākas dienas saglabāt kontroli pār viņu, ir vēl apbrīnojamāk. Turklāt tava rīcība mani pilnībā satrieca, un tas notiek ļoti reti, turklāt tu to visu esi paveicis, Krūmložņam nezinot, kas gan notiek krietni biežāk. Ļoti gudri. Tikai beigās tu izgāzies. Kas tev lika uzņemties atbildību par savu rīcību? Es būtu mierīgi izrēķinājies ar Krūmložņu un licis tevi mierā. Viņa balss bija klusa un prātīga.