Izbolīju acis, metos lejup pa pēdējo kāpņu posmu un, nonācis priekštelpā, secināju, ka tā jau ir pilna ar dūmiem. Pa sienām dejoja liesmu mēles. Zēns jau bija man priekšā es redzēju, kā viņš skrien tieši ugunī.
- Martas kundze!
Kaut kas dūmos sakustējās. Kāds tēls, kas bija sarāvies stūrī zem sagāztajām kāpņu margām. Arī puišelis to pamanīja. Viņš steberēja turp. Es lidoju vēl ātrāk un izstiepu uz priekšu nagus.
- Martas kundze? Vai ar jums viss…?
Tēls izstiepās visā augumā. Tam bija dzīvnieka galva.
Mans saimnieks atvēra muti, lai kliegtu. Tieši tobrīd es viņu sakampu ap vidu. Zēns nelāgi iebrēcās.
- Tas esmu es, muļķi, uzšņācu, velkot viņu uz kāpņu pusi. Tas grib tevi nogalināt! Vai gribi mirt kopā ar savu meistaru?
Jaunā burvja seja bija bāla. Šie vārdi bija viņu satriekuši. Man šķiet, ka tikai tagad Netenjels tā īsti bija sapratis, kas notiek, lai gan visu bija redzējis savām acīm. Bet es to pateicu labprāt; dažiem beidzot pienācis laiks saprast, ka katrai rīcībai ir savas sekas.
Cauri uguns sienai mums tuvojās Džabors. Viņa āda spīdēja kā ieeļļota, un uz tās atmirdzēja dejojošās liesmiņas.
Mēs atkal devāmies augšup pa kāpnēm. Mani locekļi smeldza no saimnieka svara. Viņš šķita sašļucis un nespējīgs pats kustēties.
-Augšup, es šņācu. Mēģināsim bēgt no jumta.
Netenjels izdvesa neskaidru skaņu. Mans meistars…
- Ir pagalam, es sacīju. Visticamāk, aprīts vesels. Dažkārt bija labāk būt precīzam līdz sīkumiem.
- Bet Martas kundze…
- Kopā ar savu vīru.
Un te, tici vai netici, šis muļķis sāka spārdīties un dauzīt mani ar savām mazajām dūrītēm. Nē! viņš kliedza. Tā ir mana vaina! Man viņa jāatrod… Knauķis locījās kā zutis, mēģinādams izslīdēt no mana tvēriena. Pēc brīža viņš jau būtu pārkritis pāri margām tieši Džaboram rokās. Es skaļi nolamājos [73] [1] Neuztraucies, tas bija senbabiloniešu valodā. Puika neko nesaprata. un, sagrābis viņu aiz auss, stiepu augšup.
- Beidz pretoties, es teicu. Vai tu šodien jau neesi izdarījis pietiekami daudz muļķību?
- Martas kundze…
- Negribētu, lai tu esi miris, es uzšņācu. [74] [1] Tiesa, diezgan nepārliecinoši. Man tā likās pilnīgi loģiska vēlēšanās. Jā, tā ir tava vaina, bet, mmm, nevaino sevi. Dzīve ir domāta, lai to dzīvotu… un, mmm… Ak, lai nu paliek. Man jau sāka pietrūkt spēka. [75] [1] Psiholoģija nav mana stiprā puse. Man nav ne jausmas, kas motivē cilvēkus rīkoties tā vai citādi, turklāt man arī ir vienalga. Ar burvjiem parasti ir pagalam vienkārši: viņus var iedalīt trīs kategorijās, un viņus motivē godkāre, alkatība vai bailes. Krūmložņa, piemēram, cik nu man iznāca viņu redzēt, bija baiļu pārņemtais tips. Siržulauzējs? Vienkārši godkārīgais, godkāre plūda no viņa ķermeņa kā slikta smaka. Arī puika bija no godkārīgajiem, bet vēl ļoti jauns, nenobriedis. No turienes arī tie nesakarīgie altruisma jūtu uzplūdi.
Vai nu to panāca mani gudrie vārdi, vai ne, bet puika vairs nepretojās. Biju aplicis roku viņam ap kaklu un rāvu viņu augšup un ap stūriem, pa pusei lidodams, pa pusei skriedams, cik vien ātri varēju. Mēs sasniedzām otro stāvu un jau bijām ceļā uz bēniņiem, kad tieši zem mums kāpnes iekrakšķējās un ieliecās zem Džabora soļiem.
Līdzko sasniedzām bēniņus, mans saimnieks jau bija tiktāl attapies, ka gāja pats savām kājām, gandrīz bez pieturēšanas. Un tā, gluži kā maratonskriešanā ar sasietām kājām, mēs beidzot nokļuvām bēniņu istabā, kur gan mūs neviens nesagaidīja ar aplausiem. Bet arī tas jau bija sasniegums.
Pie loga! es saucu. Mums jātiek uz jumta! Aizstūmu Netenjelu līdz logam un atvēru to vaļā. Istabā iebrāzās auksts vējš. Uzlidoju uz jumta un, ieķēries tajā ar nagiem, pastiepu roku. Nāc taču! es saucu.
Bet, man par dusmām, tas neaprēķināmais puika vēl kavējās. Viņš metās uz istabas stūri, noliecās un pacēla kaut ko. Novērošanas disks. Nu, dieva dēļ! Mums pakaļ dzenas briesmonis ar šakāļa galvu, bet viņš vēl meklē kaut ko tādu! Tikai tad saimnieks piesteidzās pie loga, bet viņa sejā joprojām nebija lasāma nekāda izteiksme.
Džaboram ir viena laba īpašība: viņš ir lēns. Džinam bija vajadzīgs zināms laika sprīdis, lai saprastu, kā uzkāpt pa līkumotajām kāpnēm. Ja mums pakaļ dzītos Fakvarls, viņš jau būtu paspējis mūs apdzīt, aizvērt un noslēgt logu un varbūt pat piekārt logam priekšā jaukas žalūzijas, pirms mēs būtu ieradušies. Bet mans saimnieks bija tik apātisks, ka, tikko biju paspējis viņu satvert, kad Džabors jau bija sasniedzis bēniņstāvu, dzirkstelēm lecot no viņa ķermeņa un aizdedzinot mājas sienas. Džins beidzot pamanīja zēnu, pacēla roku un paspēra soli uz priekšu.
Un atsita galvu pret zemajām bēniņu durvīm.
Tieši tas man bija vajadzīgs. Es noliecos, turoties pie jumta ar kājām kā pērtiķis, sagrābu savu saimnieku zem padusēm un atkal biju atpakaļ uz jumta. Kad mēs nogāzāmies uz jumta dakstiņiem, pa logu izšāvās Uguns lode. Māja nodrebēja.
Netenjels būtu te nogulējis visu nakti, stiklainām acīm vērdamies zvaigznēs, ja es to būtu pieļāvis. Man liekas, viņš bija šokā.
Varbūt nekad agrāk neviens viņu nebija mēģinājis nogalināt. Turpretī man jau bija izstrādājusies aizsargreakcija: acumirklī pielēcu kājās, uzrāvis augšā arī zēnu, un metos prom pajumtu, cieši turēdamies pie dakstiņiem ar nagiem.
Nokļuvu līdz tuvākajam skurstenim un, paslēpis zēnu aiz tā, palūkojos atpakaļ. Karstums darīja savu: uz jumta dejoja liesmas, dakstiņi vairs neturējās vietā, un kaut kur jau ieliecās sijas.
Pie loga bija samanāma kustība: no liesmu apņemtās mājas izlidoja liels, melns putns. Tas nolaidās uz jumta kores un mainīja formu. Džabors palūkojās visapkārt. Es paslēpos aiz skursteņa un pašķielēju uz ielas pusi.
Nekur neredzēja nevienu citu no Siržulauzēja kalpiem: ne džinus, ne Izlūklodes. Droši vien, atkal dabūjis savās rokās amuletu, Siržulauzējs vairs neuzskatīja, ka māja būtu jāaplenc. Viņš paļāvās uz Džaboru.
Palūkojos apkārt: mēs varējām aizbēgt pa māju jumtiem, kas bija savienoti savā starpā. Pa kreisi tumšais jumtu masīvs aizstiepās gar laternu apgaismoto ielu. Pa labi pletās ēnaini dārzi, pilni ar mūžveciem kokiem un bieziem krūmiem. Nedaudz tālāk ļoti tuvu pie mājas auga liels koks. Tā bija mūsu iespēja.
Bet zēns joprojām bija diezgan gauss. No viņa nevarēja gaidīt strauju skrējienu. Džabors mums trāpīs ar nākamo Uguns lodi, pirms vēl būsim nogājuši piecus metrus.
Riskēju un pabāzu galvu ap skursteni. Džabors jau tuvojās, nedaudz noliecis galvu, ošņājot mūsu pēdas. Drīz vien viņš uzminēja, kur mēs slēpjamies, un uzpūta skurstenim karstu dvašu. Bija pēdējais laiks izdomāt ģeniālu plānu.
Nekas uzreiz nenāca prātā. Es improvizēju.
Atstājis Netenjelu guļam uz jumta, pacēlos gaisā savā gargoilas izskatā. Džabors mani pamanīja; kad viņš atvēzēja roku, lai mestu Uguns lodi, es uz brīdi sakļāvu spārnus, ļaujot sev krist lejup. Uguns lode aizlidoja man pāri galvai un, nekādu ļaunumu nenodarot [76] [1] Tas ir, nenodarot nekādu ļaunumu man. Tas šobrid bija galvenais., nokrita uz ielas. Atkal savicināju spārnus un pielidoju tuvāk Džaboram, nenolaižot acis no mazajām liesmu mēlītēm, kas dejoja pie mana pretinieka kājām, plēšot nost dakstiņus un laizot koka sijas, kuras turēja jumtu.
Draudzīgi izstiepu vienu nagaino ķetnu. Vai mēs nevarētu parunāties? Varbūt tavs saimnieks tomēr vēlētos dabūt puiku dzīvu?