Džaboram nekad nebija raksturīgi pārāk daudz runāt. Vēl viena Uguns lode aizšāvās man gar ausīm. Es aplidoju viņam apkārt, cik ātri vien varēju, noturēdams viņu pēc iespējas tajā pašā vietā. Katrreiz, kad džins raidīja sprādzienu, tā spēks arvien vairāk satricināja jumta daļu, uz kuras viņš stāvēja. Un ar katru reizi jumts nodrebēja spēcīgāk. Bet man jau sāka trūkt spēka manas māņu kustības kļuva arvien lēnākas. Nākamā Uguns lode aizķēra manu spārnu, un es nogāzos uz jumta.
Džabors paspēra soli uz priekšu.
Pacēlu roku un raidīju atbildes sprādzienu. Tas bija vājš un lidoja zemu, pārāk zemu, lai uztrauktu Džaboru. Tas skāra jumta dakstiņus tieši viņam pie kājām. Mans ienaidnieks skaļi, triumfējoši iesmējās…
… un šos smieklus pārtrauca krakšķis, ar kuru iebruka vesels gabals jumta. Koka sija, kas bija balstījusi jumta kori, sašķēlās divās daļās: šķērssijas sabruka, koks, ģipsis un dakstiņi gāzās lejup, aizraujot Džaboru līdzi. Džins katrā ziņā krita labu gabalu lejup cauri četriem degošiem stāviem līdz pat pazemes pagrabam. Un daļa mājas bija uzgāzusies viņam uz galvas.
Pa caurumu jumtā izlauzās liesmas. Man šī skaņa izklausījās kā aplausi. Aši metos aiz skursteņa.
Zēns joprojām gulēja turpat, tukšām acīm vērdamies tumsā.
Mums ir pāris minūšu laika, es sacīju. Mēs nedrīkstam kavēties. Ejam.
Varbūt to panāca mans laipnais balss tonis, bet mans saimnieks diezgan ātri pietrausās kājās. Bet tad atkal viņu sagrāba bailes, un Netenjels sāka šļūkāt kājas, virzoties pa jumtu eleganti, bet ļoti lēni. Šādā tempā būs vajadzīga nedēļa laika, lai nokļūtu līdz kokam. Viņu varētu panākt pat vecs vīrs ar brillēm, kur nu vēl saniknots džins. Es palūkojos atpakaļ. Vēl nekas neliecināja, ka mums dzītos pakaļ, pa iebrukušā jumta caurumu kaukdamas pacēlās liesmas. Sakopojis pēdējos spēkus, es pārmetu puišeli pār plecu un skrēju, cik ātri vien jaudāju, pa jumtu uz priekšu.
Četras mājas tālāk mēs sasniedzām koku. Tā izrādījās mūžzaļa egle, un tās tuvākie zari bija tikai četrus metrus no jumta malas. Tik tālu varēja aizlēkt. Bet vispirms man vajadzēja nedaudz atpūsties. Nometu zēnu uz jumta un atkal palūkojos atpakaļ. Nekā. Džaboram laikam bija nelielas problēmas. Iedomājos, kā džins cīnās pa tvaikiem pilno pagrabu, pāri viņam sabrukuši tonnām gruvešu un viņš pūlas tikt ārā…
Pēkšņi liesmās nozibēja kustība. Bija laiks.
Es nedevu puišelim iespēju pārbīties. Satvēris viņu ap vidukli, es ieskrējos pa jumtu un lēcu. Kamēr mēs lidojām pa gaisu, jaunais burvis neizdvesa ne skaņas, viņa seja bija oranža no liesmu atspīduma. Es izmisīgi vēcināju spārnus, lai noturētos gaisā vismaz tik ilgi, kamēr līdz ar skaļu brīkšķi, zariem lūstot un durstot, mēs ielēcām eglē.
Apķēros ap koka stumbru, neļaudams mums krist. Zēns atspiedās pret zaru. Es paskatījos pār plecu. Uz uguns fona kustējās melns siluets.
Atlaidis tvērienu vaļīgāk, ļāvu mums slīdēt. Zem maniem nagiem lobījās koka miza, kamēr mēs palēnām šļūcām lejup un piezemējāmies slapjajā zālē koka pakājē.
Noliku Netenjelu atkal uz kājām. Tagad pilnīgu klusumu! es nočukstēju. Un turies tuvāk kokiem.
Un tā nu mēs ar saimnieku lavījāmies dziļāk mitrajā, tumšajā dārzā. Mums aiz muguras atskanēja ugunsdzēsēju automašīnas sirēnas, un spožs gaismas kūlis apspīdēja joprojām liesmojošās Krūmložņu mājas drupas.
Trešā dala
..
Netenjels 31
Aiz saplēstajam loga rūtīm iegaismojās debesis. Neatlaidīgais lietus, kas bija lijis jau kopš rītausmas, pārvērtās smalkā smigucī un drīz vien norima pavisam. Netenjels nošķaudījās.
Londona modās. Uz ielas parādījās satiksme: noputējuši, sarkani autobusi ar pukšķošiem motoriem veda pirmos piepilsētu darboņus uz centru; dažas automašīnas aiztraucās pa ceļu, skaļi taurēdamas uz visiem, kas uzdrošinājās parādīties tām ceļā; bija manāmi arī velosipēdi, ar kuriem brauca smagos mēteļos satuntulējušies noguruši cilvēki.
Pamazām vērās arī veikali ielas pretējā pusē. Parādījās veikalu īpašnieki un pacēla smagās žalūzijas, kas pa nakti bija aizvērtas priekšā logiem. Tika pielabotas logu vitrīnas: miesnieks emaljētajos plauktos uzmeta pāris rozā gaļas šķēles, tabakas izstrādājumu tirgotājs pakāra virs letes statīvu ar jaunākajām avīzēm. Bet maiznieka krāsnis jau stundām bija karstas; siltā svaigi ceptas maizes un cukuroto apaļmaizīšu smarža aizplūda pāri ielai un sasniedza Netenjelu, kas nemierīgs un izsalcis sagrozījās tukšajā istabā.
Blakus ielā savu darbu sāka tirgus. Atskanēja klaigas citas jautras, citas aizsmakušas un rīkles skaņām piesātinātas. Garām aizsteidzās zēni, ripinādami mucas vai ķerras, pilnas ar dārzeņiem. Pa ielu uz ziemeļiem aizbrauca policijas automašīna, piebremzējot pie tirgus, tad atkal paātrinot gaitu un attālinoties.
Saule pacēlās virs jumtiem blāvi dzeltens, miglas tīts disks.
Citkārt ap šādu laiku Martas kundze jau gatavotu brokastis.
Netenjels varēja iztēloties viņu acu priekšā: mazu, vienmēr jautru, aizrautīgi darbojoties pa virtuvi, šķindinot pannas, griežot tomātus, liekot grauzdēties maizītes… gaidot, kamēr viņš nokāps lejā.
Citu rītu viņš tieši tā arī būtu darījis. Bet tagad šīs virtuves vairs nebija. Arī mājas ne. Un Martas kundze, Martas kundze bija…
Izmisušajam zēnam gribējās raudāt; visi sejas muskuļi bija savilkti. Netenjels jutās tā, it kā visas emocijas būtu sagūlušas tur, gatavas līt pāri karstās asarās. Tomēr viņa acis palika sausas. Viņš neraudās. Zēns skatījās uz ielu, neko no tā visa neredzēdams, neievērodams aukstumu, kas koda kaulos. Kad vien jaunais burvis aizvēra acis, tumsā dejoja baltas liesmas kā atgādinājums par ugunsgrēku.
Martas kundze bija…
Netenjels dziļi ievilka elpu, iebāza roku bikšu kabatā un sajuta plaukstu pieskārāmies vēsajam bronzas diskam. Tas lika sarauties un atvilkt roku. Ķermenis no aukstuma drebēja. Smadzenes šķita kā paralizētas.
Meistars viņa labā audzēknis bija darījis visu iespējamo. Bet Martas kundze… Netenjelam vajadzēja viņu pabrīdināt, izdabūt ārā no mājas, pirms tas notika. Taču viņš…
Viņam vajadzēja padomāt. Tagad nebija laika… Jāizdomā, ko darīt, vai arī viņš būs pagalam.
Gandrīz visu nakti Netenjels bija kā vājprātīgs joņojis pa dārziem un Londonas ziemeļpuses ceļiem, neko neredzošās acis iepletis, muti atvēris. Viņš to atcerējās tikai kā neprātīgu skrējienu naktī, rāpšanos pār sienām un traukšanos zem laternām, visu laiku ausīs skanot čukstus izteiktām pavēlēm, kurām viņš akli paklausīja. Netenjels miglaini atminējās, ka viņš tika piespiests pie aukstas ķieģeļu sienas, izgrūsts cauri dzīvžogam, saskrāpēts, savainots un izmircis. Nepaspējis attapties, zēns tika iegrūsts komposta kaudzē un, šķiet, nogulēja tur veselu mūžību, seju iespiedis jau sadalīties sākušās gļotās. Tas likās tik nereāli kā sapnī.
Un visa šī neprātīgā skrējiena laikā viņam acu priekšā bija stāvējusi Krūmložņas kunga baiļu izķēmotā seja, kad meistars bija ieraudzījis šakāļa galvu paceļamies no liesmām. Tikpat nereāli. Kā sapnis sapnī.
Netenjels neatcerējās, kā bija notikusi pakaļdzīšanās, vienīgi saprata, ka brīžam vajātājs bija nonācis pavisam tuvu. Izlūklodes zumēšana, dīvains, vēja nests ķīmisks aromāts: tas bija pēdējais, kas bija palicis atmiņā, līdz īsi pirms rītausmas viņi bija patvērušies šaurā ieliņā starp sarkanu ķieģeļu mājām un atraduši pamestu, ar dēļiem aiznaglotu namu.