Te viņi uz brīdi jutās drošībā. Te bija laiks padomāt, ko darīt tālāk.
Bet Martas kundze bija…
- Auksts, vai ne? atskanēja pazīstama balss.
Netenjels novērsās no loga. Nedaudz tālāk izpostītajā istabā stāvēja zēns, kurš patiesībā nebija zēns, un vēroja viņu ar mirdzošām acīm. Puika bija uzbūris sev mugurā biezu ziemas apģērbu platu jaku, jaunus, zilus džinsus, izturīgus, brūnus zābakus, pūkainu cepuri. Izskatījās, ka viņam ir silti.
- Tu trīci, džins sacīja. Bet tu jau arī neesi kārtīgi saģērbies šādai ziemas pastaigai. Ko tu esi pavilcis zem tā džersijas džempera? Tikai kreklu, ja? Un paskaties uz savām plānajām kurpēm! Tās noteikti ir cauri slapjas.
Netenjels tik tikko dzirdēja, ko viņam teica. Domas klīda kaut kur tālu prom.
- Šī nav vieta, kur ziemas laikā sēdēt pusplikam, Bartimajs turpināja. Paskat! Sienās spraugas, griestos caurums… Mēs šeit esam pakļauti visiem četriem elementiem. Brr! Vēsi.
Viņi bija apmetušies kādas ēkas augšējā stāvā, kur istabas bija plašas un tukšas, ar kaļķi balsinātās sienas pārklājušās ar zaļu un dzeltenu pelējumu. Gar sienām stiepās tukši plaukti, pilni ar putekļiem, netīrumiem un putnu mēsliem. Nenosakāmas izcelsmes koka mēbeļu kaudzes, kas varēja būt gan galdi, gan krēsli, bija nevērīgi sakrautas stūros. Uz ielas pusi bija izbūvēts plats logs, un lejup veda marmora pakāpieni. Visa telpa smaržoja pēc mitruma un puvuma.
- Vai negribi, lai palīdzu tev sasildīties? džins vaicāja, piešķiebis galvu. Tev tikai jāpasaka.
Netenjels neatbildēja. Viņš izpūta gaisā elpu.
Ēģiptiešu zēns panāca soli tuvāk. Es varētu sakurt uguni, viņš teica. Jauku, siltu uguni. Pār uguns elementu man ir pietiekami liela vara. Paskaties! viņa plaukstā uzmirdzēja liesmiņa. Re, cik te daudz koka… tāpat aizies postā. Kā tev šķiet, kas šī ir bijusi par vietu? Bibliotēka? Jā, laikam gan. Man šķiet, ka pēdējā laikā vienkāršajiem ļautiņiem nav ļauts daudz lasīt. Tā jau parasti notiek. Liesmiņa kļuva mazāka. Tev tikai jāpalūdz, ak, pavēlniek. Un es tev izdarīšu šo pakalpojumu. Tam jau draugi ir domāti.
Pavēlniekam klabēja zobi. Vairāk par visu pat vairāk par ēdienu, lai gan bads grauza vēderu kā nikns suns, viņam bija nepieciešams sasildīties. Mazā liesmiņa dejoja un lēkāja.
- Jā, viņš aizsmakušā balsī teica. Iekur uguni.
Liesmiņa nodzisa. Bartimajs sarauca uzacis. Tas nu gan
nebija pārāk laipni.
Viņa saimnieks aizvēra acis un smagi nopūtās. Lūdzu.
- Tā jau ir labāk. Liesmiņa atkal parādījās un aizdedzināja tuvāko galdu un krēslu grēdu. Netenjels piesteidzās tuvāk un apsēdās pie uguns, izstiepis pret to rokas.
Kādu laiciņu džins klusēja, klīzdams pa istabu. Netenjels juta, ka pirkstos atkal ieplūst dzīvība, bet seja palika nejūtīga. Zēns pamanīja, ka viņa kalps bija pienācis klāt, apsēdies pie uguns un tagad laiski bakstīja ugunskuru ar koka pagali.
- Kā tu jūties? Bartimajs jautāja. Cerams, ka sāc palēnām atkust. Viņš pieklājīgi gaidīja atbildi, bet Netenjels neko neteica. Es tev kaut ko pateikšu, džins turpināja, it kā viņi tāpat vien pļāpātu par dzīvi, tu esi interesants eksemplārs. Es savulaik esmu pazinis daudzus burvjus, bet reti kurš no viņiem ir bijis tik pašnāvnieciski noskaņots kā tu. Lielākā daļa burvju domātu, ka uzrasties pie varena ienaidnieka, lai paziņotu, ka tu esi nozadzis viņa vērtīgāko maģisko priekšmetu, nebūt nav spoža doma. īpaši, ja tu esi pilnībā neaizsargāts. Bet tu? Nūjā, to jau no tevis varēja gaidīt.
- Man tas bija jādara, Netenjels atbildēja. Viņam nebija vēlēšanās runāt.
- Mhm. Tev pilnīgi noteikti bija lielisks plāns, kas man un arī Siržulauzējam, starp citu, palika nepamanīts. Varbūt tu man pateiktu, kāds tas bija?
- Paklusē taču!
Džins sarauca degunu. Ak tad tāds bija tavs plāns? Ļoti vienkāršs, ja drīkstu izteikties. Tikai neaizmirsti, ka tu riskēji ne vien ar savu, bet arī ar manu dzīvību, netīrās sirdsapziņas vadīts, rīkodamies tik neapdomīgi. Viņš pastiepa roku un izvilka no uguns gailošu ogli, domīgi grozot to pirkstos. Man reiz bija viens saimnieks, kas ļoti atgādināja tevi. Viņš bija tikpat ietiepīgs kā tu un reti rīkojās savās interesēs. Ilgi nenodzīvoja. Ēģiptiešu zēns nopūtās un iemeta ogli atpakaļ ugunskurā. Lai nu kā viss ir labs, kas labi beidzas.
Viņa pavēlnieks pirmo reizi paskatījās uz savu kalpu. Labi beidzas?
- Tu esi dzīvs. Vai tad tas nav labi?
Kā no liela attāluma Netenjels pēkšņi ieraudzīja vīziju liesmu ieskautu Martas kundzes seju nolūkojamies uz viņu. Viņš izberzēja acis.
- Man diemžēl jāsaka, džins turpināja, ka Siržulauzējam bija taisnība. Tu vakarnakt rīkojies pilnīgi neatbilstoši. Burvji tā neuzvedas. Par laimi, es biju tur un varēju tevi izglābt. Tātad kurp tu tagad dosies? Uz Prāgu?
-Ko?
- Nu, Siržulauzējs zina, ka tu esi aizbēdzis. Viņš tevi meklēs un tu jau zini, uz ko viņš ir spējīgs, lai tevi apklusinātu. Tava vienīgā iespēja ir pazust un cerēt, ka Siržulauzējs nomierināsies. Visdrošāk būtu doties uz ārzemēm. Uz Prāgu.
- Kāpēc man būtu jādodas uz Prāgu?
- Turienes burvji varētu tev palīdzēt. Turklāt esmu dzirdējis, ka tur esot garšīgs alus.
Netenjels uzmeta lūpu. Es neesmu nodevējs.
Ēģiptiešu zēns paraustīja plecus. Ja ne, tad ne. Tādā gadījumā tu vari uzsākt jaunu dzīvi tepat Londonā. Te ir tik daudz iespēju! Padomāsim… laikam neko smagu tu nevarētu celt, tu esi pārāk izstīdzējis. Tātad par strādnieku tu nederi.
Jaunais burvis sašutumā saviebās. Prātā nenāk!…
Bet Bartimajs nelikās dzirdam. Tu tomēr varētu izmantot savu sīko augumu kā priekšrocību… Jā! Tu varētu kļūt par skursteņslauķa mācekli. Viņiem allaž vajadzīgi jauni puikas, kas varētu līst dūmeņos.
- Pagaidi! Es ne…
- Vai arī tu varētu iet mācīties amatu pie kanalizācijas attīrītājiem. Tev iedotu suku, metāla āķi un ļautu lavīties pa pašiem šaurākajiem tuneļiem, lai atrastu nosprostojumus.
- Es nekad…
- Nudien, pasaule ir iespēju pilna! Un jebkura iespēja ir labāka nekā būt par beigtu burvi.
- Apklusti! Piepūle, paceļot balsi, Netenjelam lika justies tā, it kā galva plīstu pušu. Man nav vajadzīgi tavi padomi. Viņš pieslējās kājās, acīm dusmās zibot. Džina izsmiekls bija salauzis viņa nogurumu un pašpārmetumus un iesvēlis vēl nepiedzīvotu niknumu. Tas cēlās no vainas apziņas, šoka un nāves mokām un barojās no tā visa. Siržulauzējs bija teicis, ka gods nepastāv, ka katrs burvis rīkojas tikai sava labuma dēļ. Ļoti labi. Netenjels turēs viņu pie vārda un otrreiz vairs nepieļaus šādu kļūdu.
Bet arī Siržulauzējs bija pieļāvis kļūdu: novērtējis savu ienaidnieku par zemu, nosaucis Netenjelu par vāju un mēģinājis nogalināt. Bet zēns bija izdzīvojis.
- Tu gribi, lai es bēgu prom? jaunais burvis kliedza. Es nevaru! Siržulauzējs ir nogalinājis vienīgo cilvēku, kas jebkad bija par mani rūpējies… Viņš apklusa; balss ķērās, bet acis palika sausas.
- Krūmložņu? Tu joko! Viņš tevi ienīda! Viņš bija auksts, lietišķs cilvēks.
- Viņa sievu. Es gribu, lai taisnīgums uzvar. Es gribu viņu atriebt.
Šo vārdu diženumu zināmā mērā izbojāja džina skaļā sprauslošana. Bartimajs lēnām piecēlās, skumji šūpojot galvu, it kā to liektu lejup visa pasaules gudrība. Tu nemeklē taisnīgumu, puika. Tu tikai gribi aizmirsties. Viss, kas tev piederēja, pagājušonakt sadega tajā mājā. Es spēju lasīt tavas domas, it kā tās būtu manis paša: tu gribi iegūt mūžīgu slavu, pārmācot Siržulauzēju.