Netenjelam kabatā joprojām šķindēja atlikums no tās naudas, ko viņš bija paņēmis no Martas kundzes burkas tajā dienā, kad brauca uz pilsētu. Viņš palūkojās uz ratiņiem: pilni ar Times valdības oficiālo avīzi. Avīžzēnam galvā bija rūtaina žokejcepure, rokās bezpirkstu cimdi un mugurā garš, melns mētelis, kas sniedzās viņam gandrīz līdz potītēm, pirkstu gali zili no aukstuma. Ik pa laikam avīžu pārdevējs izbļāva to pašu aizsmakušo kliedzienu: Times! Rīta izdevums!
Netenjelam nebija daudz pieredzes saskarsmē ar vienkāršajiem ļaudīm. Viņš uzrunāja zēnu visuzstājīgākajā balss tonī. Times. Cik tas maksās?
- Četrdesmit pensi, sīkais. Netenjels pasniedza naudu un pretī saņēma avīzi. Avīžzēns paskatījās uz viņu sākotnēji vienaldzīgi, pēc tam jau ar pieaugošu interesi. Netenjels devās tālāk, bet puika vērsās pie viņa.
- Tu izskaties briesmīgi, draudziņ, viņš jautri bilda. Visu nakti pavadīji uz ielas?
- Nē. Netenjels savilka seju noraidošā grimasē. Viņš cerēja, ka tā liks svešajam turēties tālāk.
Nekā. Protams, ne, protams, ne, avīžzēns bilda. Un, pat ja tā būtu, es tevi nevainotu, ja tu to neatzītu. Bet pēc vakara signāla tev jābūt uzmanīgam. Policija okšķerē apkārt vēl vairāk nekā parasti.
- Pēc kāda vakara signāla? džins pavaicāja.
Avīžu pārdevējs pārsteigumā iepleta acis. Tu esi galīgi atpalicis, vecīt! Pēc tā briesmīgā uzbrukuma Parlamentam no šīs nedēļas ieviests vakara signāls precīzi astoņos vakarā. Tas gan neko nekaitē, bet no astoņiem tiek palaistas Izlūklodes un arī Nakts policija dodas apgaitā, un tad ir labāk paslēpties kādā kaktā, pirms viņi tevi atraduši. Liekas, ka jums līdz šim ir veicies. Zināt ko es varētu ieteikt labu vietu, kur pārlaist šo nakti, ja jums tas gadījumā būtu nepieciešams. Tur ir droši, tā ir pati labākā vieta… viņš ieturēja pauzi un palūkojās apkārt, … ja jums ir kaut kas pārdodams.
Netenjels palūkojās uz viņu neko neizsakošām acīm. Paldies. Mums nav, ko pārdot.
Zeperis pakasīja pakausi. Dariet, kā jums labpatīk. Nu, es arī nevaru te ilgi pļāpāt. Dažiem no mums jāstrādā. Es nu dodos prom. Viņš satvēra savu ratiņu rokturus un lēnām brauca prom, bet Netenjels ievēroja, ka avīžzēns vairākas reizes atskatās pār plecu.
- Dīvaini, Bartimajs noteica. Par ko viņš īsti runāja?
Viņa saimnieks paraustīja plecus. Viņš jau bija to aizmirsis.
Atnes man ēdienu un kādas siltākas drēbes. Es došos atpakaļ uz bibliotēku un izlasīšu avīzi.
- Lai notiek! Pamēģini neiekulties nepatikšanās, kamēr esmu prom. Džins pagriezās un iejuka pūlī.
Trīs slejas garais raksts bija iespiests otrajā lappusē starp Nodarbinātības ministrijas ikmēneša paziņojumu par jaunu mācekļu uzņemšanu un korespondenci par Itālijas kampaņu. Tas ar nožēlu vēstīja, ka pagājušonakt postošā ugunsgrēkā savā mājā gājis bojā iekšlietu ministrs Artūrs Krūmložņa un viņa sieva Marta. Ugunsgrēks sācies apmēram piecpadsmit minūtes pāri desmitiem vakarā un pilnībā ticis apdzēsts tikai pēc trim stundām, sadarbojoties ugunsdzēsēju komandām un ārkārtas vienības burvjiem. Līdz tam laikam nams bija nodedzis līdz pamatiem. Arī divas blakus ēkas tikušas pamatīgi sabojātas, bet to iemītnieki laikus evakuēti. Rakstā bija teikts, ka ugunsgrēka cēloņi vēl nav noskaidroti, tomēr policija uz aizdomu pamata vēlas nopratināt Krūmložņas kunga mācekli Džonu Mandrāku, divpadsmit gadus vecu zēnu, kura ķermeni sadegušajā namā tā arī neatrada. Ir liecinieki, kas redzējuši, kā viņš bēg no notikuma vietas. Tika izteikti minējumi, ka šim Mandrākam bijusi nestabila psihe; jau pirms gada viņš bija uzbrucis vairākiem ievērojamiem burvjiem, un sabiedrībai tiek izteikts brīdinājums no viņa uzmanīties. Raksta nobeigumā bija piebilsts, ka Krūmložņas kunga nāve ir liels zaudējums valdībai, kam viņš bija uzticīgi kalpojis visu savu dzīvi un veicis daudzus nozīmīgus ieguldījumus, kurus šeit diemžēl nebija vietas uzskaitīt.
Netenjels, kas sēdēja pie loga, ļāva avīzei nokrist zemē, nolieca zodu uz krūtīm un aizvēra acis. Izlasīt par notikušo bezkaislīgā avīžrakstā bija par daudz; tas trāpīja zēnam kā zibens spēriens. Viņš šūpojās uz priekšu un atpakaļ, aptvēris ar rokām ceļus; vēlējās, kaut varētu raudāt, bet nespēja. Tas nebija labi… Bet viņš jutās pārāk noguris. Vienīgā vēlēšanās gulēt, gulēt…
Zēnu kāds pabukņīja ar zābaku; tas nebija pārāk maigs pieskāriens. Netenjels satrūkās un atvēra acis.
Blakus stāvēja džins ar savu pierasto smaidiņu lūpās. Viņš rokās turēja papīra maisiņu, no kura plūda kārdinoša ēdiena smarža. Bads pārvarēja Netenjela pašcieņu viņš paķēra papīra maisiņu no Bartimaja rokām, gandrīz izliedams sev klēpī karsto kafiju no polistirola krūzītes. Zem krūzītes bija divi rūpīgi ietīti papīra sainīši, un katrā no tiem atradās silta gaļas un salātu sviestmaize. Jaunajam burvim šķita, ka nekad dzīvē nav ēdis neko tik garšīgu. Pāris minūšu laikā viņš bija notiesājis abas sviestmaizes un tagad sildīja apsaldētos pirkstus pie karstās kafijas krūzes.
- Tā nu gan bija izrāde, džins novilka.
Viņa saimnieks iestrēba kafiju. Kā tu to visu dabūji?
- Nozagu. Liku kioskā sagatavot paciņu līdznešanai un tad, paņēmis maisiņu, aizbēgu, kamēr viņš sita čeku uz kases aparāta. Nekas īpašs. Protams, tika izsaukta policija.
Netenjels noelsās. Tikai policijas mums vēl trūka!
- Neuztraucies. Viņi meklēs garu, gaišmatainu dāmu zvērādas kažokā. Runājot par kažokiem… viņš norādīja uz nelielu drēbju kaudzīti, kas gulēja uz grīdas, te tu atradīsi labākas drēbes. Mēteli, bikses, cepuri un cimdus. Ceru, ka tev derēs. Ņēmu pašus mazākos, kādus vien varēju atrast.
Pēc kāda laiciņa Netenjels jau bija puslīdz labi paēdis, labāk ģērbies un jau nedaudz atguvies. Viņš apsēdās pie ugunskura, lai sasildītos. Džins apmetās blakus, vērdamies uguns liesmās.
- Viņi domā, ka to izdarīju es, zēns teica, norādot uz avīzi.
- Un ko tad tu gaidīji? Siržulauzējs taču neies visā atzīties, vai ne? Kurš burvis gan tik muļķīgi rīkotos? Bartimajs zīmīgi piemiedza Netenjelam ar aci. Ugunsgrēks taču tika sarīkots ar mērķi noslēpt Siržulauzēja ielaušanos jūsu mājā. Un, tā kā neizdevās tevi novākt, viņš mēģinās visu vainu uzgrūst tev.
- Mani meklē policija…
- Jā. Policija no vienas puses un Siržulauzējs no otras. Viņa spiegi jau noteikti pilsētā dzen tev pēdas. Jauka, maza spiegu kustība. Viņš vēlas, lai tu pastāvīgi bēguļotu, slēptos un pat nedomātu viņam tuvoties.
Sarunas biedrs grieza zobus. To mēs vēl redzēsim. Ja nu es pats aizietu uz policiju? Es visu izstāstītu, un viņi varētu pārmeklēt Siržulauzēja māju un atrast amuletu…
- Un tu iedomājies, ka viņi tevī klausīsies? Tu tagad esi aizdomās turamais… Un, pat ja tā nebūtu, es tavā vietā tik un tā uzmanītos no varas iestādēm. Siržulauzējs nedarbojas viens pats. Viņa meistars Sīlers…
- Sīlers? Nu, protams, krunkainais, sarkansejainais večuks. Sīlers ir viņa meistars? Jā, es viņu zinu. Es noklausījos, kā viņi runā Parlamenta ēkā… Viņi runāja par amuletu! Ar viņiem kopā bija vēl viens, vārdā Laims.
Džins pamāja. Un tā var būt tikai aisberga redzamā daļa. Tonakt, kad es nozagu amuletu, man dzinās pakaļ neskaitāmas Izlūklodes tas bija daudzu burvju darbs. Un, ja tā ir plaša sazvērestība, tu nevari droši doties uz varas iestādi, jo nekad nevar zināt, vai šis cilvēks tevi nenodos un pēc tam nenogalinās. Piemēram, arī maģisko priekšmetu tirgotājs Solto Pinns varētu būt viņu sabiedrotais. Tas ir viens no Siržulauzēja tuvākajiem draugiem, viņi vakar kopā ēda pusdienas. To es uzzināju, kad biju aizkavējies Pinna veikalā.