Velnēns sarauca pieri. Tas pats Bartimajs? Tas, kurš sēdēja Tauerā? -Jā.
- Vai tad viņš nav pagalam? -Nē.
- Žēl gan.
- Šis gan ir nešpetns, džins izstaipījās un nožāvājās. Pasaki, lai piesargās. Es šitādus velnēnus izmantoju par zobu bakstāmajiem.
Mazulis saviebās. Ak šitā? Bet es tādus džinus kā tu uzkožu brokastīs, vecīt!
Netenjels piesita kāju pret grīdu. Vai jūs abi paklusēsiet un ļausiet man izteikt pavēli? Es te esmu galvenais. Velnēn, es gribu, lai tu man parādi Hedlhemas muižu, kur notiks konference! Tas ir kaut kur ārpus Londonas. Pieder kādai sievietei, vārdā Amanda Katkarta. Viss. Dodies izpildīt savu uzdevumu!
- Cerams, ka tas nav pārāk tālu. Mana astrālā saite taču nav bezgalīgi gara!
Disks apmācās. Netenjels nepacietīgi gaidīja, kad tas noskaidrosies.
- Tas nu gan ir viens lēns Novērošanas disks, Bartimajs aizrādīja. Vai tu esi pārliecināts, ka tas vispār darbojas?
- Protams, darbojas! Vienkārši uzdevums ir grūts, tāpēc tas paņem ilgāku laiku. Un neceri, ka tev nebūs darba! Kad būsim atraduši Hedlhemas muižu, es gribu, lai tu dodies to pārbaudīt. Paskatīsies, kas tur notiek. Varbūt Siržulauzējs jau izliek lamatas.
- Tad tām jābūt ļoti smalkām lamatām, lai apmuļķotu visus tos varenos burvjus, kas trešdien dosies turp. Kāpēc tu to disku nepakrati?
- Es jau tev teicu, ka tas darbojas! Skaties!
Diskā atkal parādījās velnēna seja, viņš pūta un elsa, it kā būtu galīgi bez elpas. Kas tev ir uznācis? tas burkšķēja. Lielākā daļa burvju izmanto Novērošanas diskus, lai izspiegotu, kā viņu simpātijas mazgājas dušā. Bet tu ne. Tev tas būtu pārāk neinteresanti. Es vēl nekad nebiju tuvojies tik labi apsargātai vietai. Šī muiža ir gandrīz tikpat briesmīga kā pats Tauers. Smalki sakaru un apsardzes tīkli, daudz sargu, nudien, ļoti daudz. Man bija jāpazūd drīz vien pēc parādīšanās. Šis ir labākais attēls, kādu es varēju sagādāt.
Diskā parādījās ļoti miglaina bilde. Tajā varēja saskatīt izplūdušu, brūnu ēku ar vairākiem tornīšiem, kurai apkārt bija mežs, bet uz muižu veda garš piebraucamais ceļš. Aiz mājas pēkšņi parādījās divi melni punkti, kas strauji tuvojās.
- Redzi? velnēns norādīja. Sargkareivji. Viņfmani sajuta, tiklīdz es materializējos. Un metās man pakaļ. Aši, vai ne? Nav nekāds brīnums, ka laidos lapās.
Attēls pazuda, un tā vietā atkal parādījās mazuļa seja. Nu, kā tas bija?
- Nekam nederīga bilde, Bartimajs norūca. Mēs tik un tā nezinām, kur tā muiža atrodas.
- Te nu tu maldies, mazuļa sejā parādījās ļoti pašapmierināta izteiksme. Tas ir piecdesmit jūdzes uz dienvidiem no Londonas un deviņas jūdzes uz rietumiem no Braitonas dzelzceļa līnijas. Milzīgs īpašums; garām pabraukt nav iespējams. Varbūt es esmu lēns, toties vērīgs.
- Vari atpūsties. Netenjels pārlaida plaukstu pār disku, un tas atkal bija tukšs. Un tagad sāksim. Stingrā apsardze nenoliedzami norāda, ka tieši tur notiks konference. Trešdien… Mums ir divas dienas laika, lai turp nokļūtu.
Džins piepūta vaigus. Tikai divas dienas, un mēs atkal būsim Siržulauzēja, Fakvarla un Džabora žēlastībā. Turklāt satiksimies ar simtiem burvju, kuri visi ir pārliecināti, ka tu esi dedzinātājs. Ak tu dieniņ! Nespēju vien sagaidīt.
Viņa saimnieka seja apmācās. Mums bija vienošanās, atceries? Mums vajadzīgs tikai labs plāns. Dodies uz Hedlhemas muižu, piekļūsti tik tuvu, cik vien vari, un noskaidro, kā mēs tur varam ielavīties. Es tevi gaidīšu tepat. Man jāpaguļ.
- Cilvēkiem nudien trūkst izturības. Ļoti labi: es dodos prom. Bartimajs piecēlās kājās.
- Cik ilgu laiku tas prasīs?
- Pāris stundu. Es būšu atpakaļ, pirms iestāsies tumsa. Atceries par vakara signālu un Izlūklodēm! Labāk vispār neblandies apkārt.
- Beidz mani mācīt! Vienkārši dodies prom! Pagaidi vai tu man neparādītu, kā sakurt ugunskuru?
Pēc pāris minūtēm džins jau bija prom. Netenjels gulēja uz grīdas blakus ugunskuram. Un viņam pāri kā ēnas gūlās bēdas un vainas apziņa, bet nogurums bija stiprāks par tām abām kopā. Tāpēc drīz vien zēns jau bija aizmidzis.
33
Netenjels sapņoja, ka ir vasara, viņš atrodas dārzā un viņam blakus sēž kāda sieviete. Zēns juta savādu mieru: sieviete runāja, viņš klausījās, un patīkamā balss saplūda ar putnu treļļiem un saules gaismas spožumu. Viņam klēpī gulēja neatvērta grāmata, bet viņš par to nelikās ne zinis: varbūt nebija to vēl izlasījis vai arī nemaz negribēja lasīt. Sievietes balss skanēja te skaļāk, te klusāk; Netenjels smējās un juta, kā maigā būtne apliek viņam ap pleciem roku. Tobrīd mākonis aizpeldēja priekšā saulei un gaiss kļuva vēss. Pēkšņa vēja brāzma atrāva vaļā grāmatu un sāka šķirstīt tās lapas. Sievietes balss kļuva zemāka, un viņš pirmo reizi palūkojās viņas sejā… Zem garo, gaišo matu viļņa pēkšņi parādījās džina glūnošās acis un pavērtā mute. Roku skāviens ap viņa pleciem kļuva ciešāks, un jaunais burvis juta, kā tiek vilkts tuvāk savam ienaidniekam. Viņš atvēra muti, lai kliegtu…
Un pamodās, sarāvies kamoliņā, vienu roku kā aizsargājoties izstiepis priekšā sejai.
Uguns bija izdegusi, un debesis jau sāka krēslot. Bibliotēkas istabā biezēja ēnas. Katrā ziņā bija pagājušas vairākas stundas, kopš viņš bija aizmidzis, bet Netenjels nejutās atspirdzis, drīzāk sastindzis un nosalis. Viņam gribējās ēst; ceļoties kājās, zēns juta, cik novārdzis patiesībā ir. Acis sūrstēja.
Piegājis pie loga, viņš palūkojās pulkstenī. Bez divdesmit četri: diena jau sliecās uz otru pusi. Bartimajs vēl nebija atgriezies.
Kad pār pilsētu nolaidās krēsla, viri ar gariem āķiem iznāca no veikaliem un aizvilka logiem priekšā nakts žalūzijas. Pāris minūšu abās ielas pusēs atbalsojās žalūziju rīboņa un graboņa, kas aizskanēja, it kā simtiem cietokšņu vārtu tiktu nolaisti priekšā metāla režģi. Cita pēc citas iedegās laternas, un Netenjels redzēja, ka arī istabās virs veikaliem tiek aizvilkti aizkari. Garām patraucās autobusi ar gaišiem logiem; cilvēki steidzās pa ietvi, kārodami ātrāk nokļūt mājās.
Bartimajs vēl nerādījās. Netenjels nepacietīgi soļoja pa auksto, tumšo istabu. Šī kavēšanās viņu kaitināja. Un lika justies bezspēcīgam sakritību un apstākļu upurim. Un tā tas ir bijis vienmēr. Kopš Siržulauzēja uzbrukuma pagājušajā gadā līdz pat Martas kundzes nāvei Netenjels nebija spējis dot atbildes triecienu un paša vājums viņam vienmēr bija dārgi maksājis. Bet tagad viss mainīsies. Zēnu nekas vairs neaizturēs, viņam nav nekā, ko zaudēt. Kad džins atgriezīsies, viņš…
- Vakara izdevums! Jaunākās ziņas!
No pustumšās ielas atlidoja balss. Piespiedis pieri pie loga, Netenjels redzēja, kā pa ielu šūpojas maza, vāja gaismiņa. Tā karājās no garas kārts, kas bija piesieta pie rokas ratiņiem. Avīžzēns bija atpakaļ.
Pāris minūšu Netenjels vēroja, kā viņš tuvojas, un saspringti domāja. Patiesībā jau it kā nebija iemesla pirkt vakara izdevumu: kopš rīta maz kas varēja būt mainījies. Tomēr laikraksti bija viņa vienīgā saikne ar ārpasauli; varbūt vēl viena avīze varētu sniegt vairāk informācijas par policijas sekmēm viņa meklēšanā, par konferenci. Turklāt, tā sēžot un neko nedarot, viņš vienkārši sajuks prātā. Netenjels parakņājās bikšu kabatā un saskaitīja atlikušo naudu. Pietiekami. Uzmanīgi virzīdamies pa pustumšo telpu, viņš nokāpa lejup pa kāpnēm uz pirmo stāvu un pa kādu vaļēju dēli izlīda ārā.
- Vienu avīzi, lūdzu. Netenjels notvēra avīžzēnu, kad tas jau grasījās griezties ap stūri. Rūtainā cepure bija atstumta pakausī, un uz pieres tirgonim krita baltu matu šķipsnas. Uzrunātais palūkojās apkārt un it kā negribīgi pasmīnēja.