- Atkal tu. Joprojām uz ielas?
- Vienu avīzi. Jaunajam burvim likās, ka zēns tā dīvaini uz viņu skatās. Viņš nepacietīgi pastiepa monētas. Man ir nauda.
- Es jau neteicu, ka nav, draudziņ. Tikai visas avīzes es esmu jau pārdevis. Viņš norādīja uz tukšajiem ratiņiem. Bet manam kolēģim gan vajadzētu būt palikušiem pāris eksemplāriem. Viņa kvartālā tik labi nepērk kā manējā.
- Nekas. Ja nav nav. Netenjels pagriezās uz promiešanu.
- Ak, viņš jau tepat ir. Tas neaizņems pat ne minūti. Mēs vienmēr dienas beigās satiekamies pie Klepera Galvas. Tepat ap stūri.
- Nu… Netenjels vilcinājās. Bartimajs varēja atgriezties kuru katru brīdi, un viņam taču bija pavēlēts neiet laukā. Bija pavēlēts? Kurš te bija saimnieks? Tas jau bija tikai ap stūri; viss būs kārtībā. Lai notiek, viņš teica.
- Tad ejam. Avīžu pārdevējs devās prom, rokas ratiņiem čīkstot un šūpojoties uz bruģa. Netenjels soļoja viņam blakus.
Sānieliņa bija klusāka nekā galvenā iela, un viņiem garām pagāja tikai pāris cilvēku, kamēr abi nokļuva līdz nākamajam stūrim. Nedaudz uz priekšu stāvēja krodziņš zema un neglīta celtne ar plakanu jumtu un pelēkām sienām. Tikpat neglīts zirgs bija uzgleznots uz nepievilcīgas izkārtnes, kas karājās virs krodziņa durvīm. Netālu no ieejas Netenjels ar bažām pamanīja mazu Modrības lodi.
Avīžzēns, šķiet, sajuta Netenjela vilcināšanos. Neuztraucies, mēs neiesim garām tam spiegam. Tas novēro tikai durvis, pārsvarā domāts iebiedēšanai. Varbūt pat nemaz kārtīgi nedarbojas. Turklāt Klepera Galvā visi viesi iet pa virtuves durvīm. Lūk, kur arī Freds!
Starp divu māju stūriem aizstiepās šaura sānieliņa, un tur bija novietoti vēl vieni rokas ratiņi. Aiz tiem sānieliņas ēnās, atspiedies pret nama sienu, stāvēja ādas jakā tērpies gara auguma jauneklis. Viņš ēda ābolu un vēroja abus zēnus ar puspiemiegtām acīm.
- Sveiks, Fred! avīžu puika sirsnīgi uzsauca. Es tev atvedu vienu puisi.
Freds neko neteica. Viņš nokoda lielu kumosu ābola, lēni sakošļāja to un norija. Un tad nopētīja Netenjelu no galvas līdz kājām.
- Viņš atnāca pēc vakara avīzes.
- Ak tā? Freds novilka.
- Jā, bet es jau esmu visas pārdevis. Tas ir tas pats puika, kuru es tev iepriekš pieminēju, zēns aši piebilda. Viņam tas ir līdzi.
To padzirdējis, Freds izslējās, izstaipījās, aizmeta ābola serdi un pagriezās pret abiem pienācējiem. Viņam kustoties, ādas jaka švīkstēja. Viņš bija galvas tiesu garāks par jauno burvi un divreiz plecīgāks; daudzās pūtītes, kas klāja viņa zodu un vaigus, nemazināja draudīgo skatu. Netenjels jutās nedaudz neērti, bet saņēmās un ierunājās tik pašpārliecināti, cik vien spēja. Vai tev ir avīze? Man nav laika.
Freds viņu nopētīja. Arī man avīzes beigušās, viņš teica.
- Tas nekas. Man jau nemaz tik ļoti nevajadzēja. Netenjels vēlējās ātrāk doties prom.
- Pagaidi, Freds izstiepa roku un sagrāba puišeli aiz piedurknes. Tev nav tik aši jāskrien prom. Vēl jau nav bijis vakara signāls.
- Liec mani mierā! Laid vaļā! Netenjels mēģināja atbrīvoties. Viņš juta, ka balss skan spiedzīgi un skaļi.
Avīžzēns draudzīgi uzsita viņam pa plecu. Neuztraucies. Mēs negribam nepatikšanas. Mēs taču neizskatāmies pēc burvjiem, vai ne? Tikai vēlamies uzdot tev pāris jautājumu. Tiesa, Fred?
- Tieši tā. Likās, ka viņa kolēģis pat pārāk nepiepūlas, bet Netenjels attapās, ka tiek vilkts uz sānieliņas pusi, prom no ielas. Viņš mēģināja apspiest bailes un jautāja:
- Ko jūs gribat? Man nav naudas.
Avīžzēns smējās. Mēs negribam tevi aplaupīt, sīkais. Tikai pāris jautājumu, kā jau es teicu. Kā tevi sauc? Uzrunātais norīstījās. Mmm… Džons Lutiēns.
- Lutjēns? Paklau, cik eleganti! Ko tu te dari, Džon? Kur ir tavas mājas?
- Mmm… Haigeitā. Tiklīdz Netenjels bija to pateicis, viņš saprata, ka tā bija kļūda.
Freds iesvilpās. Avīžzēna balss tonis bija pieklājīgs, bet neticīgs. Ļoti interesanti. Tā ir burvju apdzīvotā pilsētas daļa, Džon. Vai tu esi burvis? -Nē.
- Un tavs draugs?
Netenjels apmulsa. Mans… mans draugs?
- Tas izskatīgais tumsnējais zēns, kas šorīt bija kopā ar tevi.
- Viņš? Izskatīgs? Tas bija tikai kāds, ko es satiku uz ielas. Nezinu, kurp viņš devās.
- Kur tu dabūji jaunas drēbes?
Tas nu bija par daudz. Ko jums vajag? Netenjels uzšņāca. Man nav jums jāatskaitās! Lieciet mani mierā! Viņa balsī atkal ieskanējās pašpārliecinātība. Jaunais burvis netaisījās pieļaut, ka viņu iztaujā divi vienkārši puiši, šī situācija bija absurda.
- Nomierinies, avīžzēns teica. Mums tikai gribējās uzzināt kaut ko vairāk par tevi un to, kas tev paslēpts kabatā.
Netenjels samirkšķināja acis. Viņam kabatā bija tikai Novērošanas disks, bet neviens no abiem zēniem nevarēja būt redzējis, kā viņš to izmanto. Puisēns nebija gribējis atstāt disku bibliotēkā. Kabatā? Tur nav nekā.
- Ir gan, Freds teica. Stenlijs zina vai ne, Stenlij? Uzrunātais pamāja ar galvu. Jā.
- Viņš melo, ja saka, ka ir kaut ko redzējis.
- Nē, es nesaku, ka esmu to redzējis, Stenlijs atteica. Netenjels sarauca pieri. Jūs runājat muļķības. Ļaujiet man
iet. Tas bija neciešami! Ja vien Bartimajs te būtu, viņš iemācītu šiem vienkāršajiem ļautiņiem cieņu!
Freds palūkojās rokas pulkstenī. Drīz būs vakara signāls, Stenlij. Vai man viņam to atņemt?
Pirmais avīžzēns nopūtās. Paklau, Džon, viņš pacietīgi teica. Mēs tikai gribam redzēt, ko tu esi nozadzis, tas arī viss. Mēs neesam ne policisti, ne burvji, tā ka vari runāt skaidri. Un kas zina varbūt tev pašam tā būs izdevīgāk. Ko tu ar to iesāksi? Tu taču nezini, kā to lietot! Vienkārši parādi, kas tev ir kreisajā mēteļa kabatā. Ja ne, es ļaušu Fredam rīkoties.
Netenjels redzēja, ka viņam nav citas izejas. Viņš ielika roku kabatā, izvilka disku un pasniedza to pirmajam avīžzēnam. Stenlijs rūpīgi nopētīja Novērošanas disku sava kabatas lukturīša gaismā, grozīdams to rokās.
- Kā tu domā, Stenlij? Freds vaicāja.
- Jauns, viņa kolēģis beidzot atbildēja. Ļoti rupjš darbs. Mājās izgatavots. Nekas īpašs, bet var noderēt. Viņš to pasniedza Fredam.
Netenjels pēkšņi kļuva aizdomīgs. Maģisko priekšmetu zādzības pēdējā laikā sagādāja ministrijām lielas galvassāpes. Devro to bija pieminējis savā runā, un meistars bija saistījis šīs zādzības ar noslēpumaino Pretošanās kustību, kas pirms pāris dienām bija sarīkojusi uzbrukumu Parlamentam. Ministri domāja, ka šīs zādzības izdara vienkāršie ļaudis, kas pēc tam piegādā maģiskos priekšmetus valdības ienaidniekiem. Netenjels atcerējās tumšmataino zēnu ar mežonīgo skatienu acīs, kuru viņš bija redzējis uz Vestminsteras terases pirms pāris dienām, un Četru elementu lodi, ko viņš bija aizsviedis pa gaisu. Iespējams, ka šodien viņš sastapās ar pierādījumiem, kā Pretošanās kustība iegūst maģiskos priekšmetus. Netenjela sirds strauji sitās. Tagad tikai nekļūdīties!
- Vai tas ir vērtīgs? viņš jautāja.
- Jā, Stenlijs sacīja. Pareizās rokās. Kā tu to dabūji?
Netenjels ātri domāja. Tev taisnība, viņš teica. Es…
es to nozagu. Es biju Haigeitā (vispār jau es tur nedzīvoju) un gāju garām lielai mājai. Tajā bija atvērts logs, un es pamanīju kaut ko pa to spīdam. Tā es ierāpos pa logu un paņēmu šo priekšmetu. Mani neviens nepamanīja. Es domāju, ka varbūt vēlāk varēšu to pārdot. Tas arī viss.