- Viss ir iespējams, Džon, pirmais avīžzēns teica. Viss ir iespējams. Vai tu zini, ko ar to dara?
-Nē.
- Tas ir burvju disks, Novērošanas disks vai kaut kas tamlīdzīgs.
Netenjels jutās nedaudz drošāks. Šos puišus nebūs grūti piemuļķot. Viņš atvēra muti kā izbrīnīts vienkāršo ļaužu bērns. Tu gribi teikt, ka ar to var redzēt nākotni?
- Varbūt.
- Vai tu māki to iedarbināt?
Stenlijs nospļāvās. Bezkaunīgais knēveli! Par šito man tevi vajadzētu kārtīgi iedunkāt.
Netenjels apjukumā atsprāga atpakaļ. Atvaino es negribēju… Nu, ja jau tas ir vērtīgs, vai jūs nezināt kādu, kas to gribētu pirkt? Man ļoti vajag naudu.
Stenlijs uzmeta skatienu Fredam, kurš klusēdams pamāja ar galvu. Tev šodien veicas! Stenlijs teica. Freds ar to nodarbojas, un es vienmēr turos kopā ar savu draugu. Mēs zinām kādu, kas būtu ar mieru tev samaksāt par šo labu summiņu un varbūt vēl palīdzēt, ja tev vajadzēs. Nāc mums līdzi, un mēs norunāsim tikšanos.
Tas bija aizraujoši, bet bīstami. Netenjels taču nevarēja valsēt pa Londonu uz nezināmu tikšanos viņš jau tā pārāk ilgi bija prom no bibliotēkas. Nokļūt uz Siržulauzēja konferenci bija svarīgāk. Turklāt, ja viņš grasītos iesaistīties jebkādās darīšanās ar šiem noziedzniekiem, viņam bija vajadzīgs Bartimajs. Netenjels pašūpoja galvu. Tagad es nevaru nākt, viņš teica. Pasakiet, kas tas ir par cilvēku un kurp man jāiet, un mēs sarunāsim tikšanos vēlāk.
Abi jaunieši ar sejas izteiksmi, kas neko neizteica, lūkojās uz Netenjelu. Atvaino, Stenlijs teica, bet tā nav tāda sanākšana, un arī tas cilvēks nav tāds. Kas tad tev tik svarīgs jādara?
- Man… mmm, jāsatiekas ar savu draugu. Sasodīts! Tā bija kļūda.
Freds sakustējās, un viņa ādas jaka nošvīkstēja. Tu taču teici, ka nemaz nezini, kur viņš ir.
- Mmmm… jā, bet man viņš jāsameklē.
Stenlijs palūkojās pulkstenī. Atvaino, Džon, bet tagad vai nekad. Tavs draugs var pagaidīt. Man likās, ka tu to mantiņu gribi pārdot.
- Gribu, bet ne šovakar. Jūsu priekšlikums mani ļoti interesē. Tikai es nevaru jums doties līdzi tagad. Paklau mēs varētu satikties rīt. Tajā pašā laikā un vietā. Tagad viņš jau bija izmisis un runāja pārāk ātri. Netenjels juta abu puišu augošo neticību un aizdomīgumu. Tagad svarīgākais bija pēc iespējas ātrāk tikt prom.
- Nekā nebija. Stenlijs sakārtoja cepuri. Man neliekas, ka mēs te kaut ko varēsim sarunāt, Fred. Varbūt labāk ejam prom?
Viņa biedrs pamāja. Netenjels platām acīm noskatījās, kā Freds ieliek bronzas disku savā kabatā, un sašutumā iebrēcās: Ei! Tas ir mans! Atdod!
- Tu palaidi garām savu iespēju, Džon, ja vien tas ir tavs īstais vārds. Pazūdi! Stenlijs noliecās, lai satvertu rokas ratiņu rokturus. Freds pagrūda Netenjelu malā, tā ka viņš triecās ar muguru pret slapjo nama sienu.
Jaunais burvis juta, kā dusmas izlaužas uz āru; viņš metās virsū Fredam, dauzot viņu ar dūrēm un spārdot ar kājām. Atdod man disku!
Netenjela zābaka purngals saskārās ar Freda apakšstilbu, un zēns sāpēs saviebās. Freds atvēzējās un trieca ar dūri Netenjelam pa vaigu. Netenjels attapās guļam uz sānieliņas dubļainā bruģa; galva viņam griezās. Freds un Stenlijs jau pazuda ap stūri, velkot aiz sevis grabošos rokas ratiņus.
Dusmas guva virsroku pār nelabumu un piesardzību. Netenjels pieslējās kājās un metās saviem ienaidniekiem pakaļ.
Bartimaja saimnieks nespēja paiet ātri. Gandrīz jau bija iestājusies nakts; namu sienu pelēkais mūris bija tikai nedaudz gaišāks par tintes melno tumsu priekšā. Netenjels taustījās uz priekšu soli pa solim, ar vienu roku turēdamies pie namu sienām, ieklausoties, kā priekšā nodevīgi švīkst ādas jaka un grab rokas ratiņi. Likās, ka kaut kas ir licis arī Fredam un Stenlijam palēnināt gaitu soļu troksnis pārāk strauji neattālinājās, un varēja noteikt, kur katrā krustojumā puiši nogriežas.
Neteljenu kaitināja paša bezspēcība. Sasodītais džins! Nekad nebija pa rokai, kad vajadzēja! Ja izdosies notvert šos zagļus, viņš tiem tā parādīs… Kurp tagad? Zēns apstājās pie plata, netīrumiem noķepuša loga. Tālumā varēja dzirdēt ratiņu riteņu būkšķēšanu pret akmeņiem. Pa kreisi. Netenjels devās puišiem pa pēdām.
Nedaudz vēlāk viņš pamanīja, ka skaņa, kas skanēja priekšā, bija mainījusies. Apslāpētās balsis bija nomainījis darbības troksnis. Netenjels zagās vēl uzmanīgāk, cieši piespiedies pie sienas, uzmanīgi liekot kājas, lai zem kājām nešļakstētu peļķes.
Iela kļuva arvien šaurāka, pāraugot bruģētā sānieliņā, kam abās pusēs stiepās nelielas darbnīcas, kuras jau sen bija pamestas un kuru logi bija aiznagloti ar dēļiem. Durvju ailēs stiepās ēnas kā lieli zirnekļa tīkli. Gaisā bija jūtama zāģu skaidu smarža.
Netenjels pamanīja, ka rateļi atstāti ieliņas vidū. Koka kārts ar lukturi galā, kas pirms tam bija piestiprināta pie Stenlija ratiņiem, tagad bija noņemta nost un lukturis dūmakaini spīdēja kādā no durvju ailēm. Tur klusi sarunājās trīs cilvēki Freds, Stenlijs un vēl kāda sīka, melnā tērpta būtne. Nebija iespējams saskatīt tās seju.
Netenjels smagi elpoja un ieklausījās, lai sadzirdētu, par ko visi trīs runā. Nekā. Viņi atradās pārāk tālu. Tagad gan nebija iespējams tos pieveikt, bet jebkura informācija vēlāk varēja izrādīties noderīga. Bija vērts riskēt. Viņš pietuvojās vēl mazliet.
Joprojām nekā. Viņš spēja noteikt tikai to, ka Freds un Stenlijs pārsvarā klusēja un runāja trešais ar skaļu un asu balsi.
Vēl mazliet tuvāk…
Sperot nākamo soli, viņa zābaks atdūrās pret tukšu vīna pudeli, kas bija atslieta pret sienu. Tā salīgojās, atsitās pret mūri un atkal nostājās atpakaļ, jo nenokrita. Bet ar šo troksni bija pieticis. Gaisma no durvju ailes pārvietojās uz ielu; pret viņu pagriezās trīs sejas Stenlijs, Freds un…
Lai arī tas bija tikai īss brīdis, šī seja palika Netenjela atmiņā kā iegravēta. Tā bija meitenes seja, jauna un bāla, un visapkārt sejai taisni, melni mati. Viņas acis raudzījās plati un izbrīnīti, bet ne izbiedēti; jā, arī caururbjoši. Varēja dzirdēt, kā meitene izsaka pavēli, redzēt, kā Freds paliecas uz priekšu, un viņam virsū lidoja kaut kas gaišs un mirdzošs. Netenjels metās sāņus un sāpīgi apdauzīja galvu pret sienu. Viņam kaklā sakāpa žults, gar acīm dejoja zvaigznītes. Zēns iegāzās peļķē pie nama sienas.
Nebūdams īsti ne bezsamaņā, ne pie pilnas apziņas, viņš nekustīgi gulēja, acis aizvēris, miglaini apjauzdams, kas apkārt notiek. Tuvojās soļi, atskanēja skrapstoša skaņa, iešvīkstējās āda. Bija jūtams, ka kāds noliecas pār viņu un paspīdina sejā gaismu.
- Tu nopūdelēji. Viņš ir atslēdzies, bet dzīvs. Sievietes balss.
- Ja vēlies, Kitij, es viņam pārgriezīšu rīkli. Tas bija Freds.
Klusums, kas sekoja, varēja turpināties nezin cik ilgi; Netenjelam bija zudusi laika izjūta. Nē… Tas ir tikai muļķa bērns. Iesim.
Tumšajā ieliņā iestājās klusums. Vēl ilgi pēc tam, kad galva vairs nereiba, ilgi pēc tam, kad slapjums bija izsūcies cauri mētelim un saldēja miesu, Netenjels palika nekustīgi guļam. Viņš neuzdrošinājās pakustēties.
Bartimajs 34
Biju jau atgriezies pirms vairāk nekā piecām stundām, kad skumji iečīkstējās vaļējais durvju dēlis un bibliotēkā ievilkās mans noskumušais, notašķītais un nelāgi smakojošais saimnieks. Atstājot aiz sevis dubļu (vismaz es cerēju, ka tie bija dubļi) sliedi, viņš kā tāds milzu gliemezis rāpās augšup uz otro stāvu, kur bezspēkā atkrita pret sienu. Tīri zinātniskas intereses dēļ es iededzu mazu liesmiņu un apskatīju viņu tuvāk. Par laimi, man jau iepriekš bija bijušas darīšanas ar nagainajiem velnēniem un tiem līdzīgām būtnēm, jo skats, kas pavērās, nebija no skaistajiem. Likās, ka knēvelis ir tiešā nozīmē izvārtīts pa īpaši smirdīgu dumbrāju vai kūts pagalmu, pirms tam iebāžot galvu mēslu mucā un tikko nopļautā zālē. Viņa mati slējās stāvus kā dzeloņcūkas sari. Džinsa bikses bija saplēstas un asiņainas no ceļgala uz leju. Uz vaiga vīdēja liels nobrāzums un virs auss nejauka brūce. Bet vislabākais bija viņa acis gluži neprātīgas.