Kamēr mēs tā stampājām uz priekšu, es ar savu nepielūdzamo loģiku apsvēru mūsu situāciju. Bija pagājušas jau sešas dienas, kopš šis puika bija mani izsaucis. Sešas dienas, kuru laikā manī brieda arvien pieaugošs nemiers. Un es tam neredzēju galu.
Tas sīkais! Kurā vietā lai viņu ierindo starp visiem man nepatīkamajiem cilvēkiem? Viņš nebija sliktākais saimnieks, kas man jebkad bija bijis, [78] bet viņam piemita pāris dīvainību. Visi saprātīgie burvji, būdami pietiekami lietpratīgi savā nežēlībā, zināja, kad ir īstais brīdis cīnīties. Viņi riskēja ar savu (un savu kalpu) dzīvību samērā reti. Bet šis knēvelis rīkojās pilnīgi pretēji. Viņu tā bija satriekusi nelaime, kas bija izcēlusies paša vainas dēļ, ka vienīgā reakcija bija mesties virsū ienaidniekam kā ievainotai čūskai. Lai kāds arī bija iemesls puišeļa nepatikai pret Siržulauzēju, sākotnējo apdomību bija nomainījis izmisums, kuru vadīja bēdas. Lepnums un dusmas bija pārmākušas tādu vienkāršu izjūtu kā pašsaglabāšanās instinkts. Puika soļoja tieši pretī savai nāvei. Pats par sevi tas nebūtu nekas slikts, ja vien viņš neaizrautu sev līdzi arī mani.
Te nu man trūka padoma. Es biju saistīts ar savu saimnieku. Varēju vienīgi mēģināt viņu uzturēt pie dzīvības pēc iespējas ilgāk.
Ap rītausmu mēs bijām nogājuši no Ziemeļlondonas gandrīz līdz pašai Temzai. Te Temzas pieteka ievērojami paplašinājās, pirms pāri vairākiem dambjiem iegāzās lielajā upē. Bija pienācis laiks atkal atgriezties uz ceļa. Mēs uzrāpāmies augšup pa krastu, izlīdām caur stiepļu žogu (kurā es izdedzināju nelielu caurumu) un nonācām uz bruģētas ielas. Pilsētas politiskais centrs atradās no mums pa labi, Tauers pa kreisi. Temza stiepās tieši priekšā. Nakts bija veiksmīgi aizvadīta, bet uz ielām vēl neviena nebija.
- Tad nu tā, es teicu, apstādamies uz ielas. Stacija ir pavisam tuvu. Pirms turp dodamies, mums jāatrisina viena problēma.
- Kāda?
- Kā panākt, lai tu vairs neizskatītos un nesmirdētu pēc cūkgana. Apkārtnes neskaitāmie smārdi bija pielipuši manam saimniekam kā mušas. Viņš izskatījās atbaidoši. Nudien, kaut vai ierāmē un pakar modes preču veikalā pie sienas!
Puika sarauca pieri. Tev taisnība. Tad vispirms notīri mani. Noteikti jābūt kādai iespējai…
- Tāda ir.
Iespējams, ka man nevajadzēja viņu tā vienkārši saķert un iemērkt upē. Temza nav daudz tīrāka par to purvu, caur kuru tikko bijām izgājuši. Tomēr ūdens noskaloja lielāko daļu dubļu. Pēc minūti ilgas enerģiskas mērcēšanas es izvilku zēnu virs ūdens. Viņš sprauslāja un izdvesa dīvainas skaņas, kuru jēgu bija grūti noteikt. Toties es jau biju iemēģinājis roku.
- Vēlreiz? Tu nu gan esi izsmalcināts.
Vēl viena skalošana lika Netenjelam izskatīties gluži kā jaunam. Noliku saimnieku pie krasta un ar nelielas uguns palīdzību ātri izžāvēju viņa drēbes. Lai cik dīvaini tas būtu, kaut gan smaka bija pazudusi, zēna garastāvoklis nebija ne par matu uzlabojies. Bet visu jau nevar gribēt.
Kad šī problēma beidzot bija atrisināta, mēs devāmies uz dzelzceļa staciju un ieradāmies tieši laikā, lai noķertu pirmo rīta vilcienu uz dienvidiem. Nozagu divas biļetes, un, kamēr sargi par šo pārkāpumu centīgi meklēja sarkansejainu mācītāju, jau biju ērti iekārtojies savā vietā. Vilciens devās ceļā. Netenjels bija apsēdies otrā vagona galā manuprāt, ar nodomu. Viņš laikam joprojām gremzās par improvizēto mazgāšanos.
Ceļojuma pirmā daļa, izbraucot ārā no pilsētas, bija pati klusākā un mierīgākā pusstunda, kādu varēju izbaudīt, kopš tiku izsaukts. Vilciens lēni dudināja caur nebeidzamām Londonas priekšpilsētām nomācošām, juceklīgām ķieģeļu kaudzēm, kas izskatījās kā iežu sakopojums pēc ledāju aiziešanas. Pabraucām garām vairākām jau slēgtām fabrikām un vēl citām, kas noteikti drīz vien tiks slēgtas. Tām blakus stiepās šauras ieliņas, šur tur no skursteņiem pacēlās dūmi. Tikai vienreiz kā bezkrāsains mākonis, kas aizsedz sauli, pa debesīm uz dienvidiem aiztraucās džinu bars. Pat no tāda attāluma varēja pamanīt, kā mirdz viņu krūšu bruņas.
Pāris cilvēku izkāpa, citi iekāpa. Es atpūtos. Džini nesnauž, bet atpūšas, aizceļojot pagājušajos gadsimtos un atceroties laimīgākos savas dzīves mirkļus burvju kļūdas, savu atriebību…
Šo sapņojumu pārtrauca zēns, apsēzdamies man pretī. Mums vajadzētu ieplānot turpmāko rīcību, viņš drūmi teica. Kā mēs varēsim tikt cauri aizsargbarjerām?
Muižā ar mainīgiem kupoliem un sargkareivjiem, es precizēju, būs grūti ielavīties nepamanītiem. Mums būs vajadzīgs kaut kas līdzīgs Trojas zirgam. Netenjels neizpratnē palūkojās uz mani. Nu, zini, kāds priekšmets, kas izskatītos pietiekami nevainīgs, lai viņi to ielaistu pa vārtiem. Un mēs varētu tajā paslēpties. Nudien ko viņi mūsdienās vispār māca burvjiem? [79] [1] Acīmredzot ne jau klasisko vēsturi. Šāda nezināšana būtu satriekusi Fakvarlu, kurš lielījās, ka tieši viņš esot ieteicis Odisejam domu par koka zirgu. Esmu pārliecināts, ka viņš melo, bet nevaru to pierādīt, jo Trojas karā nepiedalījos: es tolaik biju Ēģiptē.
- Tātad mums vajadzētu kaut kur paslēpties, zēns norūca.
- Vai tev ir kādi priekšlikumi?
- Ne-e.
Saraucis pieri, saimnieks domāja tālāk. Tik saspringti, ka gandrīz varēja dzirdēt, kā viņa smadzenēs griežas zobratiņi.
- Viesi ieradīsies rītdien, puika skaļi prātoja, un viņi taču būs jāielaiž iekšā, tā ka rītdien pa vārtiem noteikti plūdīs liela auto straume. Varbūt mēs varētu iekļūt aiz vārtiem ar kādu no šīm automašīnām.
- Varbūt, es teicu. Bet visi burvji noteikti būs līdz zobiem bruņojušies ar aizsargvairogiem, un viņus pavadīs acis izvalbījuši velnēni. Mums būs grūti ielavīties viņu automašīnās nepamanītiem.
- Un kā ar apkalpojošo personālu? Netenjels turpināja.
- Arī viņiem taču kaut kā jātiek iekšā.
Tā nebija slikta doma. Lielākā daļa kalpu jau būs muižā, es teicu, bet tev taisnība daži varētu ierasties arī svinību dienā. Noteikti tiks piegādāts arī svaigs ēdiens. Un, iespējams, ieradīsies izklaidētāji, mūziķi vai jokdari… Netenjels nicinoši savilka lūpas. Jokdari ?
- Kuram te ir lielāka pieredze ar burvjiem man vai tev? Burvju mākslinieki ierodas vienmēr. [80] [1] Burvjiem ir briesmīga gaume! Un tā ir bijis vienmēr. Ak jā, sabiedrībā viņi izliekas par izsmalcinātiem un atturīgiem estētiem, bet, tiklīdz viņi atpūšas savā lokā, kā tev šķiet, vai viņi klausās kamerorķestrus? Nē. Viņus uzjautrina rūķīši, kas staigā uz koka kājām, un bārdainas vēderdejotājas. Maz zināms fakts par Zālamanu Gudro: pa vidu spriedumu pasludināšanai viņu izklaidēja libāniešu jokdari.
- Bet svarīgi ir tas, ka muižā ieradīsies cilvēki, kas nav burvji. Tātad, ja mēs nokļūtu pie muižas pietiekami agri, mums varbūt rastos iespēja iebraukt aiz vārtiem kopā ar kādu no viņiem. Ir vērts mēģināt. Bet tagad tev vajadzētu pagulēt. Kad nokļūsim vajadzīgajā stacijā, mums vēl tāls gabals ejams.
Zēna plakstiņi bija svina smagi. Vismaz šoreiz viņš nestrīdējās.
Nudien, man jāsaka, ka esmu redzējis, kā ledāji apklāj zemi ātrāk, nekā kustējās šis vilciens, tā ka Netenjels dabūja pienācīgi pasnaust. Bet beidzot mēs ieradāmies stacijā, kas atradās vistuvāk Hedlhemas muižai. Uzmodināju savu saimnieku, un mēs izkāpām uz stacijas perona, kuru bija apsēduši dabas spēki. Pa betona plaisām spraucās dažādu pasugu zāle, bet pussagruvušās uzgaidāmās telpas sienas un jumtu bija pārņēmis uzņēmīgs tītenis. Zem sarūsējušām lampām ligzdoja putni. Te nebija ne biļešu kases, ne kādas citas zīmes par cilvēku klātesamību.