- Es jau tā kavējos…
- Nu lūdzu!
Kaut ko norūcis, knēvelis pagriezās un aizveda Netenjelu pa blakus gaiteni, iedams tik ātri, ka paplāte uz galvas sāka drebēt. Viņš apstājās, sakārtoja paplāti un devās tālāk. Netenjels sekoja tam pa pēdām, apstādamies, tikai lai izņemtu no augšējā groza smagu miklas rulli, ko bija nočiepis virtuvē. Zeperis apstājas pie ceturtajām durvīm.
- Šeit.
-Vai šīs patiešām ir īstās? Es negribētu kādam uzskriet virsū.
- Kad es tev saku. Skaties! Un puika ar kāju atspēra durvis vaļā. Netenjels atvēzēja mīklas rulli. Zēns un sudraba paplāte ar šķīvjiem nogāzās uz grīdas ar tādu troksni, it kā atskanētu šāviens, un visapkārt izbira krējuma, siera un garneļu kanapē maizītes. Netenjels uzmanīgi iegāja vannasistabā, aizvēra durvis un aizslēdza tās.
Upuris bija atslēdzies, tāpēc nevarēja pretoties, kad Netenjels paņēma viņa drēbes. Lielākas grūtības sagādāja savākt kanapē, kas bija izkaisītas un izsmērētas pa visu telpu. Siers bija gana mīksts, un to diezgan labi varēja uzlikt atpakaļ uz biskvīta pamata, bet atrast garneles ne vienmēr izdevās.
Kad Netenjels bija sakārtojis maizītes atpakaļ uz paplātes, cik labi vien spēja, viņš saplēsa savu zaļo kreklu strēmelēs un aizsēja zēnam muti, kā arī sasēja pašu. Tad viņš ievilka puiku vienā no dušas kabīnēm, aizbultēja durvis no iekšpuses un izkāpa ārā pa augšu, balansēdams uz ūdenstvertnes.
Paslēpis visus lietišķos pierādījumus, Netenjels iemeta skatienu spogulī, nogludināja savu uniformu, uzlika uz galvas paplāti un devās ārā. Nospriedis, ka kalpotāju galā neko vērtīgu neatradīs, viņš mainīja virzienu un devās augšup pa kāpnēm.
Dažādi kalpotāji steidzās augšup un lejup, nesot paplātes un skalu grozus ar pudelēm, bet neviens viņu neuzrunāja.
Kāpņu galā bija durvis uz zāli, kuru izgaismoja rinda augstu arkveida logu. Uz marmora grīdas gulēja grezni paklāji no Persijas un Tālajiem Austrumiem. Pie balti nomazgātajām sienām īpašās nišās bija izvietoti pagātnes dižo vadoņu alabastra krūšutēli. Tas viss kopā pat blāvajā ziemas gaismā radīja neaizmirstami spožu iespaidu.
Netenjels devās uz priekšu pa zāli, turēdams acis plati vaļā.
Priekšā viņš dzirdēja skaļas balsis; tur cilvēki sasveicinājās. Viņš nolēma, ka prātīgāk būtu no viņiem izvairīties. Atvērtajās sānu durvīs pazibēja grāmatplaukti. Zēns devās turp…
…un attapās skaistā, apaļā bibliotēkā, kas bija veidota divos stāvos un noslēdzās ar stikla kupolu jumtā. Augšup vijās spirālveida kāpnes, kas veda uz metāla terasi bibliotēkas otrajā stāvā augstu virs Netenjela galvas. Vienā pusē plašas stikla durvis ar logiem virs tām atklāja skatienam zālienu un attālu gleznainu ezeru. Sienas klāja grāmatplaukti, kas bija pilni ar grāmatām: lielas, dārgas un senas, savāktas no daudzām pilsētām visā pasaulē. Netenjela sirds aiz brīnumiem salēcās. Kādu dienu arī viņam piederēs tāda bibliotēka…
- Ko tad tu šeit meklē? Viens no grāmatplauktiem bija pavēries, atklājot aiz tā paslēptās durvis. Uz sliekšņa, pieri saraukusi, stāvēja jauna, tumšmataina sieviete. Nezin kāpēc Netenjelam viņa atgādināja Lutiēnas jaunkundzi. Zēns atvēra muti, lai kaut ko teiktu, bet skaņas nenāca pār lūpām.
Dāma panāca uz priekšu. Viņai mugurā bija eleganta kleita, uz slaidā kakla vizēja dārgakmeņu kaklarota. Netenjels sakopoja domas. Mmm… vai jūs nevēlētos maizīti?
- Kas tu tāds esi? Es tevi agrāk neesmu redzējusi. Viņas balss bija cieta kā krams.
Netenjels izmisīgi lauzīja galvu. Es esmu Džons Skvalls, cienītā. Šorīt palīdzēju savam tēvam atvest pārtikas produktus. Bet atklājās, ka viens no izsūtāmajiem zēniem saslimis, tāpēc mani palūdza, lai stājos viņa vietā. Viņi negribēja, lai jums tik svarīgā dienā trūktu kalpu. Liekas, ka es, nepazīdams šo ēku, būšu nepareizi nogriezies…
- Tas nekas. Viņa joprojām nebija sevišķi laipna; samiegusi acis, sieviete pārskatīja paplāti. Paskaties, kā šis ēdiens izskatās! Kā tu uzdrīksties kaut ko tādu atnest…
- Amanda! Viņai pa pēdām bibliotēkā ienāca jauns vīrietis. Tad, lūk, kur tu esi… Ak, paldies Dievam, ēdiens! Palaid mani! Viņš pavirzījās kundzei garām un paķēra trīs vai četras no briesmīgākajām kanapē maizītēm no Netenjela šķīvja.
- Tās man izglābs dzīvību! Es esmu tā izbadējies, braucot šurp no Londonas. Mmm, uz šīs ir arī garneles. Ienācējs aizgūtnēm gremoja. Interesants pildījums. Ļoti svaigs. Saki man, Amanda… vai tā ir taisnība par tevi un Siržulauzēju? Visi runā, ka…
Amanda Katkarta smalki iesmējās, bet tad aprauti pamāja ar roku Netenjela virzienā. Tu pazūdi no šejienes un pasniedz maizītes pie parādes durvīm! Un nākamās sagatavo labāk!
- Klausos, cienītā. Netenjels viegli palocījās, kā bija redzējis darām kalpus Parlamenta ēkā, un devās ārā pa durvīm.
Zēns bija izglābies tikai par mata tiesu, un viņa sirds sitās neprātīgi strauji, bet pamazām nomierinājās. Vainas apziņa, kas viņu bija vajājusi kopš ugunsgrēka, tagad bija apsīkusi un pārvērtusies aukstā apņēmībā. Martas kundze bija gājusi bojā tāpēc, ka viņš bija nozadzis amuletu. Viņa bija mirusi, bet Netenjels izdzīvojis. Tad lai tā arī būtu! Tagad pienākusi viņa kārta iznīcināt Siržulauzēju. Zēns zināja: pastāv liela varbūtība, ka viņš šodien neizdzīvos. Bet tas viņu neuztrauca. Ienaidniekam bija lielākas priekšrocības, bet tā jau tam jābūt. Viņam izdosies, vai arī viņš mirs, mēģinādams to izdarīt.
Zēnu pārņēma sajūta, ka viņš rīkojas kā varonis. Šāda viegla un vienkārša nostāja palīdzēja tikt galā ar visu to sajukumu, kas pēdējo dienu laikā bija valdījis viņa galvā.
Netenjels ieklausījās un sekoja kņadai, kas nāca no priekšnama. Viesi ieradās bariem vien; marmora kolonnas atbalsoja viņu čalošanu. Ministri nāca iekšā pa atvērtajām durvīm, novilkdami cimdus un atritinādami garās zīda šalles, un no viņu elpas vēsajā priekšnamā vēlās garaiņi. Vīriešiem mugurā bija smokingi, sievietēm elegantas kleitas. Kalpotāji stāvēja gar sienām, saņemdami mēteļus un piedāvādami šampanieti. Zēns brīdi pastāvēja un tad ienira pūlī, augstu pacēlis paplāti.
- Ser, kundze, vai jūs nevēlētos…
- Siera un garneļu uzkodas, cienītā…
- Vai jums labpatiktu…
Viltus apkalpotājs riņķoja pa priekšnamu, spraukdamies starp izstieptajām rokām, kas uzklupa viņa maizīšu šķīvim kā kaiju bars. Neviens Netenjelu neuzrunāja un pat nelikās redzam: pāris reižu viņam kāds trāpīja pa galvu, akli stiepjoties pēc maizītes vai paceļot roku pie mutes. Pāris sekundēs augšējais šķīvis bija tukšs, un uz apakšējā atradās tikai pāris kumosu ēdiena. Zēns izmuka no pūļa gluži bez elpas un ar sašķiebušos apkakli.
Viņam blakus stāvēja garš, sērīga izskata vīrs, kas pildīja glāzes. Gluži kā dzīvnieki, vai ne? viņš norūca bārdā. Nolādētie burvji!
- Jā. Netenjels nemaz neklausījās. Viņš vēroja ministru pulku, un lēcas ļāva viņam saskatīt visu, kas notika zālē. Gandrīz visiem vīriešiem un sievietēm līdzi bija pa velnēnam, kas uzturējās viņiem blakus. Kamēr saimnieki smaidot saviesīgi pļāpāja, runādami cits caur citu un izrādīdami savus dārgakmeņus, arī viņu velnēni negarlaikojās. Katrs no tiem ieņēma interesantāko pozu, uzposās un plātījās, kā vien mācēdams, un bieži vien mēģināja pārsteigt savus sāncenšus, slepeni piebikstot tiem ar dzeloņaino asti. Daži velnēni mainīja krāsu, izmantodami visu varavīksnes gammu un beigās kļūdami spilgti sarkani vai koši dzelteni. Citi uzjautrinājās, šķobīdami ģīmjus un atdarinādami sava saimnieka sāncenša žestus un vaibstus. Ja arī burvji to pamanīja, tad viņiem lieliski izdevās izlikties, ka neko neredz. Bet visa šī jezga ar viesu neīstajiem smaidiem un velnēnu ķēmošanos lika Netenjela galvai griezties.