— Paraugu vācējs ziņo, ka apstākļi piemēroti dzīvošanai, — pēkšņi no vadības sekcijas ziņoja bezpersoniska balss.
Van Raiks atkal paņēma mikrofonu.
— Kravas uzraugs — kapteinim. Vai sagatavot izlūkgrupas?
Bet viņš nesagaidīja atbildi, jo atkal iedrāzās doktors Ričs. Šoreiz viņš pagrūda Van Raiku sāņus un iebļāva mikrofonā:
— Kapteini Dželiko, te Salzars Ričs. Es prasu, lai rnūsu mantas izkrauj nekavējoties, ser, nekavējoties!
Brīdi valdīja pilnīgs klusums. Deins godbijīgās bailēs nodomāja, ka kapteinis gluži vienkārši tā pārskaities, ka nespēj sakarīgi atbildēt. Nevienam nebija tiesību pavēlēt zvaigžņu kuģa kapteinim kaut ko darīt — pat policijai bija «jālūdz».
— Kāda iemesla dēļ, doktor Rič? — Deinam par pārsteigumu, balss bija mierīga, tajā nejuta ne mazākā satraukuma.
— Iemesla! — sprausloja Ričs, noliecies pār Van Raika galdu. — Gluži vienkārši tāpēc, lai mēs varētu līdz tumsai ierīkot nometni!
— Rietumos drupas… — doktora pacelto balsi pārtrauca Tana rāmais paziņojums.
Visi trīs palūkojās uz ekrānu. Kalni ziemeļu pusē bija pazuduši, to vietā bija redzama rietumu ainava — inženieris sakarnieks bija pārslēdzis uztvērēju uz nākamo debess pusi.
Viņu priekšā pletās izdedzis līdzenums, kurā Priekšteču nepazīstamie ieroči bija vispirms pāršķēluši zemes virskārtu līdz klintij un pēc tam arī pašā klintī atstājuši dziļas vagas, kuras pildīja stiklainu izdedžu masa, kas spilgtiem zibšņiem atstaroja saules gaismu. Bet aiz šīs pamestības bija kaut kas cits, vesela gūzma ēku, kas iesniedzās neskartajā augu valsts joslā.
Drupas bija gaišs plankums vispārējā drūmajā ainavā. Tās laistījās spilgti sarkanos, dzeltenos, griezīgi zaļos un zilos toņos. Drupas atradās, šķita, jūdzes divdesmit no «Karalienes» un bija pietiekami iespaidīgas, lai pārsteigtu trīs skatītājus kravas uzrauga kabīnē. Droši vien tāpēc, ka doktors Ričs tagad atradās uz pazīstamas planētas, viņš pirmais atguva valodu.
— Tur… — viņš nepacietīgi iebadīja ar pirkstu ekrānā, — tur mēs ierīkosim nometni! — Viņš atkal pieklupa pie mikrofona un sacīja:
— Kapteini Dželiko, es vēlos ierīkot nometni pie šīm drupām. Tiklīdz jūsu kravas uzraugam labpatiks izkraut mūsu mantas…
Viņa dedzība galu galā guva virsroku, jo brīdi vēlāk Van Raiks noņēma plombas no kravas lūkas. Doktors nepacietīgi mīņājās viņam aiz muguras, bet pārējie trīs ekspedīcijas locekļi bija sastājušies gaitenī.
— Tagad mēs paši tiksim galā, Van Raik…
Bet kravas uzraugs pacēla roku, aizšķērsodams
doktoram ceļu.
— Nē, paldies, doktor. Jebkura krava no «Karalienes» tiek izkrauta tikai manu ļaužu uzraudzībā.
Un ar to Ričam bija jāsamierinās, kaut gan viņš vārījās dusmās, kamēr Deins ar ceļamkrānu izcēla un nolaida zemē pa radaru vadāmo kuģa apvidus mašīnu. Kravas uzrauga palīgs vadīja ari izkraušanu. Rīgelietis iekāpa apvidus mašīnā, lai noregulētu tās rokas vadības sistēmu virzienā uz drupām. Pirmo reizi tur izkrauta, tā pēc nākamās kravas atgriezīsies pati, kuģa radara vadīta.
Ričs kopā ar diviem saviem ļaudīm aizbrauca otrajā reizē, un Deins palika gaidām mašīnu divatā ar klusējošo ceturto ekspedīcijas dalībnieku. Pēdējai reizei bija atlikusi neliela, dažāda satura krava, galvenokārt arheologu personiskās mantas.
Lai gan svešinieks izrādīja acīm redzamu neapmierinātību, kravas uzrauga palīgs salika somas vienkop, lai varētu tās ātrāk iekraut. Bet tā nebija Deina vaina, ka arheologs nejauši nosvieda kādu apdriskātu instrumentu somu. Tā smagi nokrita, aizķērās aiz kāda klints izciļņa un atsprāga vaļā.
Ar klusu lāstu svešais ņēmās stūķēt atpakaļ somas saturu, taču viņš nebija pietiekami veikls, lai noslēptu Deina skatienam kādu grāmatu, kas bija bijusi ievīstīta apakškreklā.
Šī grāmata! Spilgtajā saulē Deins piemiedza acis. Bet pamatīgāk to aplūkot viņš vairs nepaguva — svešais jau savilka ap somu siksnas. Deins vienīgi bija pārliecināts, ka redzējis lādu pašu uz Vilkoksa dienesta galda. Kāpēc gan arheologs vadāja līdzi astrogatora skaitļošanas kodu?
5. PIRMAIS IZLŪKGĀJIENS
Krēsla uz Limbo bija savāda, bieza, it kā ēnas būtu taustāmas. Deins sekoja, lai tiktu aizvērta ārējā kravas lūka, un apvidus mašīna, kas bija tukšā atgriezusies no pēdējā reisa, tiklu novietota uz apsvilušās zemes zem «Karalienes» stabilizatoriem. Viņi bija veikuši arī citus piesardzības pasākumus, kādi bija nepieciešami, kuģim atrodoties uz nepazīstamas planētas. Traps tika ievilkts un gaisa aizvari noslēgti. Pret Limbo tagad bija vērsti vienīgi «Karalienes» spīdīgie gludie sāni, ko varēja sadragāt tikai kāds sevišķi moderns un tehniski pilnīgs ierocis. Starpzvaigžņu tirgoņi devās kosmosā tikai tādos kuģos, ko vajadzības gadījumā varēja pārvērst par cietokšņiem.
Iegrimis savās domās, Deins kāpa no stāva uz stāvu, līdz sasniedza Ripa šauro mitekli vadības sekcijas malā, Astrogatora palīgs bija saritinājies sēdeklī ar kinokameru rokās.
— Es esmu uzņēmis drupas veselā filmā, — viņš satraukti sacīja Deinam, kurš bija apstājies durvīs. — Bet šis Ričs… viņš ir visīstākais gangsteris, kādu es jebkad esmu redzējis. Es brīnos, kā gan Sinbads nav viņu nomedījis kopā ar visiem pārējiem grauzējiem un rīkojies ar viņu tāpat kā ar jebkuru likumīgu laupījumu…
— Ko tad viņš atkal izdarījis?
— Tas taču ir lielākais ar Priekštečiem saistītais atradums, — Rips bakstīja ar pirkstu sienā, — un viņš to sagrābis, it kā tas būtu viņa personisks īpašums. Viņš pateicis kapteinim Dželiko, ka nevēloties, lai kāds no mums dodas uz turieni aplūkot drupas… ka neprašas ekskursanti pārāk bieži sabojājot neparastus atradumus! Neprašas ekskursanti! — Rips dobji atkārtoja, un Deins pirmo reizi pa visu viņu pazīšanās laiku redzēja biedru patiesi sašutušu.