— Apvidus mašīna! Bet mūsējās taču …
— …atrodas tieši tur, kur tām jābūt, — novietotas zem «Karalienes» vai arī tām paredzētajās telpās, — viņa vietā nobeidza Ali. — Un, tā kā Ričs nevarēja atvest šādu mašīnu savā instrumentu somā, mums jāsecina, ka Limbo nebūt nav tik neapdzīvota, kā to apgalvo Inspicēšanas dienests. — Viņš apstājās strautmalā un notupās, lai aplūkotu žūstošos dubļus. — Bet šīs sliedes ir savādas…
Lai gan viņa domas neviens neprasīja, Deins piekrita inženiera palīgam. Kāpurķēdes bija atstājušas apmēram četras collas dziļus skaidrus nospiedumus. Deinam nebija sveša apvidus mašīnas vadīšana, ciktāl tas bija saistīts ar viņa tiešajiem pienākumiem. Vajadzības gadījumā viņš pat varēja izdarīt nelielu remontu. Bet viņš nekad nebūtu spējis atšķirt šīs mašīnas pēc to kāpurķēžu nospiedumiem. Te viņš bija gatavs atzīt Ali pārākumu.
Kamila turpmākā rīcība Deinam bija augstākā mērā neizprotama. Joprojām tupēdams uz ce|iem, viņš izņēma no savas jostas instrumentu somas nelielu mērlenti un sāka mērīt atstatumu starp abām kāpurķēžu atstātajām grambām.
— Kas par lietu? — Deins beidzot uzdrošinājās
pavaicāt.
Bridi viņam šķita, ka Ali nemaz netaisās atbildēt. Bet tad viņš piecēlās pussēdus, notīrīja putek|us no mērlentes un pacēla galvu.
— Standarta apvidus mašīnai ir četri—divi—astoņi, — viņš pamācoši iesāka. — Kravas mašīnai — trīs—septiņi—astoņi. Liesmumetēja šasijai — pieci— septiņi—divpadsmit.
Sie skaitļi Deinam neko neizteica, bet viņš saprata, ka tie ir svarīgi. Federācijā visas mašīnas bija stingri standartizētas. Tas bija nepieciešams, lai atvieglotu to remontu uz jebkuras planētas. Ali bija uzskaitījis izmērus trim sauszemes mašīnu tipiem, ko ikdienā lietoja uz lielākās daļas Federācijas planētu. Tiesa, liesmumetējs bija kara mašīna, kas ietilpa vienīgi armijas un policijas arsenālā, izņemot jaunatklātās pasaules, kur tā platais karstuma stars palīdzēja izlauzt ceļu biezos mežos vai džungļos.
— Un šis te nav neviens no tiem, — minēja Deins.
— Pareizi. Tas ir trīs—divi—četri, bet ir arī smags. Vai arī tas vedis pārāk lielu kravu. Šādas sliedes nekad neatstāj normāla svara kravas vai transporta apvidus mašīna.
Deins klusībā piekrita, ka Ali, kā jau inženierim, tas jāzina.
— Bet kas tādā gadījumā tas ir bijis?
Ali paraustīja plecus.
— Kaut kāda nestandarta mašīna. Zema, šaura — citādi tā nebūtu spējusi te izlauzties — un tajā pašā laikā ar lielu kravnesību. Bet mums tāda nav zināma.
Tagad Deins savukārt nopētīja klintis, kas slējās virs viņiem.
— Tā varēja braukt tikai vienā virzienā — vai nu augšup vai lejup gar strautu …
Ali piecēlās.
— Es iešu lejup, — viņš palūkojās uz Tau, kas joprojām bija iegrimis savā atbaidošajā nodarbībā. — Neviens viņu nedabūs projām, līdz viņš nebūs uzzinājis visu, kas vien iespējams. — Viņš nodrebinā- jās, vai nu izlikdamies, vai arī visā nopietnībā. — Man ir tāda nojauta, ka nav gudri palikt šeit pārāk ilgi. Izlūkam savs darbs jādara ātri…
Deins pagriezās uz otru pusi.
— Es iešu gar strautu uz augšu, — viņš stingri noteica. Te nebija īstā vieta, kur Ali varēja pavēlēt, te viņi bija līdzīgi. Viņš neatskatīdamies sāka iet starp sliedēm uz priekšu.
Deins tā bija aizrāvies ar savu apņemšanos pierādīt, ka pats prot pareizi domāt, ka pieļāva liktenīgu kjūdu, kas tirgonim izlūkam nebija piedodama. Lai gan ķivere viņam joprojām bija galvā un līdzi bija arī viss pārējais nepieciešamais ekipējums, viņš pilnīgi aizmirsa ieslēgt radiotelefonu un akli gāja pretī nezināmajam bez jebkāda kontakta ar pārējiem.
Bet tobrīd viņa uzmanību saistīja tikai šīs sliedes, kas vilināja uz priekšu, augšup pa ieleju, kura pakāpeniski kļuva šaurāka, pretī kalnu sienām.
Saule cēlās arvien augstāk, liedama pār Deinu žilbinošos starus, bet klinšu ēnās joprojām gulēja purpurvioleta krēsla.
Apvidus mašīnas atstātās sliedes veda tik taisni, cik to atļāva pats apvidus reljefs. Divi kukaiņi ar mežģīņveida spārniem, kādus viņi jau bija redzējuši otrajā ielejā, gandrīz skardami ūdens virsmu, pārlidoja strautu un pazuda vēsajā gaisā.
Augu valsts kļuva nabadzīgāka. Labu brīdi viņam ceļā nebija pagadījies neviens lauciņš. Ielejas dibens zem kājām sāka kļūt tikko manāmi slīpāks uz augšu. Klinšu sienas veidoja ieloces, tāpēc Deins sāka iet piesardzīgāk — viņam nebija nekādas vēlēšanās aiz kāda stūra sastapties vaigu vaigā ar blastera īpašnieku.
Viņš klusībā bija pārliecināts, ka doktoram Ričam ir kaut kāds sakars ar visu šo lietu. Bet no kurienes te radusies šī apvidus mašīna? Vai doktors jau kādreiz būtu bijis uz Limbo? Varbūt viņš ir aplaupījis kādu Inspicēšanas dienesta noliktavu? Bet Ali taču bija kategoriski paziņojis, ka mašīna nav standarta izlaiduma!
Pēkšņi sliedes izbeidzās, turklāt tādā veidā, ka Deins acumirklī apstājās un neticīgi blenza sev priekšā. Tās veda tieši masīvā klints sienā, izzūdot zem tās, it kā mašīna, kas tās atstājusi, būtu izbraukusi taisni cauri!
Deins pasteidzās atgādināt sev, ka pat visneiespējamākajam vienmēr var atrast kādu loģisku izskaidrojumu, turklāt ne jau pārdabisku. Ja pēdas veda klintī, tad vai nu tie bija redzes maldi, vai arī tur bija kāda atvere. Tuvāk tas bija jānoskaidro viņam pašam.
Smiltīm un grantij čirkstot zem apaviem, Deins virzījās tālāk, līdz varēja aizsniegt klinti ar roku. Un tad viņš sajuta kaut ko jaunu — vibrāciju. Te, šaurās1 ielejas galā, bija ļoti klusu, nejuta ne mazāko vēja pūsmiņu un neiečabējās ne lapiņa. Un tomēr gaisa jautās kaut kāds nemiers, kaut kas tāds, kas atradās uz viņa skaņu un kustību uztveres spējas pašas robežas.