Viņš instinktīvi pielika plaukstas klints sienai. Un tūlīt sajuta vibrāciju cauri rokām pārņemam visu ķermeni, līdz viņa miesa un kauli vairs tikai atbalsoja šo šausmīgo ritmu, kas šķita nākam no pašām Limbo dzīlēm. Taču, ar pirkstiem pārmeklējot raupjo akmens virsmu, rūpīgi iztaustot katru collu, viņam neizdevās atrast nevienu spraugu, nekādas pazīmes, kas liecinātu par durvju esamību, un viņš nekādi nevarēja saprast, kāds cēlonis ir šai dobjajai dunoņai, kas plosīja nervus. Vibrācija bija nepatīkama, gandrīz draudīga. Deins atrāva plaukstas no klints, pēkšņi izbijies, ka nonāks šī trulā ritma varā. Toties tagad viņš bija pārliecināts, ka Limbo nav tāda, kā šķiet, — neapdzīvota, mirusi pasaule.
Tagad viņam pirmo reizi ienāca prātā, ka viņš nedrīkstējis pārtraukt sakarus ar pārējiem, un viņš steidzīgi pagrieza videotelefona slēdzi. Ausīs tikko dzirdami atskanēja Tau balss:
— Izsaucu Ali… izsaucu Torsonu… atbildiet… atbildiet!
Ārsta balsī bija dzirdama tāda uzstājība, ka Deins metās projām no sienas un steidzās atpakaļ pa iebrauktajām sliedēm, pa ceļam atsaukdamies:
— Seit Torsons. Esmu ielejas galā. Ziņoju…
Bet Tau viņu nepacietīgi pārtrauca.
— Atgriezieties pie fliterā! Ali, Torson, atgriezieties pie fliterā!
— Torsons atgriežas! — Deins, cik ātri vien spēdams, sāka skriet lejup pa ieleju. Kamēr viņš rikšoja, klupdams un slīdēdams pa vaļējiem akmeņiem un granti, Tau turpināja saukt Ali. Bet inženiera palīgs neatbildēja.
Smagi elsdams, Deins sasniedza vietu, kur viņi bija atstājuši ārstu. Tau sauca viņu pie fliterā.
— Kur Ali?
— Kur Kamils?
Abi jautājumi atskanēja vienlaikus, un viņi vērās viens otrā.
Deins atbildēja pirmais.
— Viņš teica, ka iešot lejup gar strautu, lai sekotu apvidus mašīnas sliedēm, kuras mēs uzgājām. Es devos augšup…
— Tad tas ir bijis viņš, kurš… — Tau sarauca uzacis. Viņš pagriezās un nopētīja ieleju, kura veda uz līdzenumu. Ūdens klātbūtnē krūmi te bija biezāki un veidoja sienu, caur kuru bija izlauzis ceļu strauts.
— Bet kas īsti ir noticis? — gribēja zināt Deins.
— Mani kāds izsauca … bet balss gandrīz tai pašā acumirklī aprāvās…
— Es tas nebiju, mans radiotelefons bija izslēgts, — Deins nepadomājis izgrūda. Tikai pēc tam viņš atskārta, ko izdarījis. Izlūkgājiena laikā nevienam nav tiesību izslēgt radiotelefonu — Birojā to no galvas zināja katrs iesācējs. Un viņš bija to izdarījis jau pirmajā reizē! Viņš juta, ka nosarkst. Bet viņam nebija vajadzīgi ne paskaidrojumi, ne attaisnojumi. Viņš bija vainīgs, un viņam pašam arī vajadzēja atbildēt par sekām.
— Ali droši vien nokļuvis nepatikšanās, — noteica Tau, nosēzdamies pie fliterā vadības pults. Deins, nebilzdams ne vārda, sekoja viņam.
Viņi pacēlās ar rāvienu, nepavisam ne tik līgani, kā to bija pratis Ali. Tad Tau uzņēma kursu lejup pa ieleju, samazinādams ātrumu tieši tik daudz, lai turētos gaisā. Viņi vēroja apakšā garām slīdošo apkārtni, bet redzēja tikai blastera uguns pēdas un nedaudz tālāk neskartu zaļumu, kurā vietām vīdēja kaili grants laukumi un klints izciļņi.
Bija redzamas arī apvidus mašīnas iebrauktās sliedes, un Deins pastāstīja, ko redzējis. Tau bija sadrū- mis.
— Ja mēs neatradīsim Ali, būs jāpaziņo uz «Karalieni»…
Deins saprata, ka tas ir tikai loģisks secinājums, bet ar izbailēm atskārta, kādu nolaidību pieļāvis. Varbūt viņa rīcība, neieslēdzot radiotelefonu, bija kaut kas ļaunāks par vienkāršu bezrūpību — varbūt viņam vajadzēja pastāvēt uz to, lai turētos kopā, lai cik tuksnesīga arī nešķita ieleja.
— Kaut kas te nav tā, kā vajaga, — turpināja Tau. — Lai arī kas būtu tie, kas lietojuši blasterus, tas bija nelikumīgi…
Federācijas likumi par attiecībām ar ārpuszemes civilizācijām bija bargi — to Deins zināja ļoti labi. Jau Birojā viņiem bija vajadzējis iekalt atsevišķas koda nodaļas, izlaižot juridisko terminoloģiju. Bija atļauts aizstāvēties pret svešu rasu uzbrukumiem, bet tirgotājs drīkstēja lietot blasteru vai citu ieroci pret svešas planētas iedzīvotāju tikai tad, ja viņa dzīvībai draudēja briesmas. Nebija ieteicams lietot pat hipnoizstarotāju, lai gan lielākā daļa tirgotāju, dodoties uz nepazīstamu pasauli, ko apdzīvoja primitīvas ciltis, ņēma to līdzi.
«Karalienes» apkalpe bija ieradusies uz Limbo neapbruņota un arī turpmāk nelietos ieročus, ja vien situācija nesarežģīsies tiktāl, ka būs apdraudētas vai nu viņu dzīvības, vai kuģis. Bet šajā ielejā kāds bija lietojis blasteru tikai sava prieka pēc, aiz sadistiska naida pret lodveida būtnēm.
— Viņi taču neuzbruka — es domāju šos lodveida radījumus!
Tau iedegusi seja bija drūma. Viņš pakratīja galvu.
— Viņiem vispār nav ieroču. Pēc visa spriežot, viņiem uzbrukts bez brīdinājuma un viņi vienkārši tikuši nopļauti. Tāpat vien — joka pēc!
Tas uzbūra iztēlē tik drausmīgu ainu, ka Tau, būdams audzināts Tirdzniecības ilotes tradīciju garā, pēkšņi apklusa.
Ieleja zem viņiem kļuva platāka, vēdekļveidīgi iespiezdamās līdzenumā. No Ali nekur nebija ne miņas. Viņš bija pazudis, it kā izgājis caur klints sienu. Klints! Deins, atcerējies, kā bija izbeigušās apvidus mašīnas iebrauktās sliedes, pieplaka pie vējstikla, lai nopētītu šīs sienas. Bet to priekšā nebija redzamas nekādas pēdas.
Fliters samazināja augstumu — Tau gatavojās nosēsties.
— Jāpaziņo uz «Karalieni», — viņš sacīja, lidaparātam piezemējoties. Nepieceldamies no savas vietas, viņš pasniedzās pēc tāljaudas raidītāja mikrofona.
7. KUĢIS NO IZPLATĪJUMA
Tau pirksti darbojās ar raidītāja atslēgu, kad šo skaņu pēkšņi noslāpēja rēkoņa, dīvaini pazīstama un tajā pašā laikā savādi draudīga. Te, izdegušā klajuma malā, nedzirdēja vēja šalkoņu, nekas netraucēja izpostītās zemes mūžīgo klusumu, bet šis ārprātīgais troksnis augšā uzrāva abus kājās. Tau, kā jau vairāk pieredzējis, pirmais saprata, kas notiek.