— Kuģis!
Lai gan Deins nebija nekāds kosmosa vilks, tomēr šī griezīgā skaņa, kas it kā pāršķēla debesis virs viņiem, liecināja, ka ar kuģi, ja tas tuvojas, kaut kas nav kārtībā. Viņš saķēra Tau aiz rokas.
— Kas par lietu?
Ārsta seja zem tumšā kosmiskā iedeguma nobāla. Viņš sakoda apakšlūpu, un viņa skatiens joprojām bija kā piekalts debess velvei. Atbildot viņam bija jākliedz, lai Deins šajā dārdoņā viņu sadzirdētu.
— Tas nosēžas pārāk ātri — acīmredzot nespēj nobremzēti
Tagad jau viņi ne vien dzirdēja, bet arī redzēja — rīta debesīs pazibēja tumša ēna un tajā pašā acumirklī nozuda kaut kur aiz Limbo ziemeļu kontinenta kalnu robainajām virsotnēm.
Skaņa bija mitējusies, iestājās nospiedošs klusums. Tau lēni nogrozīja galvu.
— Tam jābūt sadauzītam. Nav iespējams, ka kuģis būtu no šādas situācijas izkļuvis sveikā.
— Bet kas tas par kuģi? — Deins bija neizpratnē. Ena bija pazibējusi garām tik ātri, ka viņš nepaspēja izšķirt tās apveidus.
— Paldies dievam, tas bija pārāk mazs, lai būtu laineris. Vismaz es ceru, ka tas nav laineris…
Jā, pasažieru kuģa katastrofa būtu bijusi visšausmīgākā traģēdija. Deins to ļoti labi saprata.
— Varbūt kravas kuģis, — Tau apsēdās un atkal ķērās pie atslēgas. — Ieejot atmosfērā, tas droši vien bija zaudējis vadību. — Viņš sāka pārraidīt uz «Karalieni» informāciju par šo pēdējo notikumu.
Uz atbildi ilgi nebija jāgaida. Viņi saņēma norādījumu palikt turpat, līdz ieradīsies otrs fliters ar Tau medikamentu somu. Pēc tam šim lidaparātam bija jāuzņem kurss uz kalniem, lai mēģinātu atrast katastrofas vietu un sniegtu palīdzību tiem, kas varbūt palikuši dzīvi. Mazākajai grupai savukārt jāpaliek un jācenšas sameklēt Kamilu.
Otrs fliters ieradās jau pēc pāris minūtēm. Tas vēl nebija paspējis kā nākas nosēsties, kad no tā jau izlēca Kosti un Mura, bet Tau steigšus ieņēma viņu vietu. Fliters uzvijās saules pielietajā rīta gaisā un uzņēma kursu tieši uz robaino grēdu, sekodams virzienam, kādā Deins un Tau bija redzējuši nozūdam kuģa ēnu.
— Vai jūs no «Karalienes» to redzējāt? — Deins vaicāja abiem pārējiem.
Mura pakratīja galvu.
— Redzēt neredzējām, bet dzirdējām gan. Tas bija zaudējis vadību.
Kosti platā seja bažīgi saviebās.
— Tas noteikti ir stipri sadauzīts. Pamatīgs trieciens… droši vien neviens nav palicis dzīvs. Es reiz redzēju lādu nosēšanos uz Junonas… Tas bija šausmīgi — visi pagalam. Sis kuģis… tas droši vien bija zaudējis vadību, vēl pirms uzsāka nolaisties. Tas pat necentās bremzēt, bet nāca zemē kā bez dzīvības.
Mura klusi iesvilpās.
— Varbūt mēra kuģis…
Deins nodrebēja. Mēra kuģi kā drausmīgi rēgi klīda kosmosa trasēs. Pamesti klejojoši kapi ar mirušām apkalpēm, kuras kādā nezināmā pasaulē inficējušās ar kādu nepazīstamu nāvējošu slimību un aizgājušas bojā izplatījuma dzīlēs — varbūt aiz brīvas gribas — lai neievazātu infekciju uz apdzīvotajām planētām. Saules sistēmas apsardzes dienestam bija jāpilda neapskaužams pienākums — jāgūsta šādas klejojošas nāves un jānogādā tās dezinficējošajā zvaigžņu vidē vai kaut kā citādi jāpadara nekaitīgas.
Bet te, aiz civilizācijas robežām, šādi pamesti kuģi varēja klīst gadiem, pat simtiem gadu, līdz tie nejauši iekļuva kādas planētas gravitācijas laukā un nogāzās nepiesardzīgajā pasaulē.
Taču «Karalienes» 'ļaudis to visu labi zināja, un viņiem ne prātā nenāca tūlīt pārmeklēt kuģi, ja viņi to atradīs. Turklāt katastrofa varēja būt notikusi tūkstošiem jūdžu no šejienes, kas krietni pārsniedza fliterā darbības rādiusu. Te bija arī Tau, un kā ārsts viņš jau nu saprata, ka ar mēri nav joki.
— Ali… vai viņš pazudis? — Kosti pārtrauca šīs pārdomas.
Deins sīki izstāstīja, kas nolicis ielejā, nenoklusēdams arī savu nolaidību. Viņam par lielu atvieglojumu ne Mura, ne Kosti nesāka neko pārmest, bet tūlīt ķērās pie lietas. Mura izstāstīja savu plānu.
— Lai Kosti fliterā lido virs mums. Mēs abi iesim kājām. Varbūt ir kādas pēdas, ko jūs no gaisa nepamanījāt.
Tā viņi ari izdarīja. Fliters ar vismazāko ātrumu riņķoja viņiem virs galvām, bet Deins un Mura devās pa draudīgo ieleju kājām, ar nažiem cirzdami ceļu biezajā saaudzē. Drīz viņi atrada vietu, kur apvidus mašīnas kāpurķēdes bija noslīdējušas no apsvilinātās klints un pirmo reizi iegriezušās auglīgās joslas irdenajā zemē.
Te Mura apstājās un pārlaida skatienu līdzenumam. No šejienes raibās drupas nebija redzamas, taču nebija šaubu, ka mašīna braukusi no tās puses, pēc tam kādā neizprotamā nolūkā devusies pa ieleju uz kalniem un … tur pazudusi, izbraucot cauri masīvajai klints sienai.
— No Riča nometnes? … — minēja Deins.
— Varbūt jā, varbūt nē, — izvairīgi atbildēja Mura. — Jūs teicāt, ka, pēc Ali domām, tā bijusi nestandarta mašīna?
Bet… — Deins iepleta muti. — Tie taču nevar but paši Priekšteči…
Mura iesmējās.
— Runā, ka kosmosā esot viss iespējams, vai ne? Nē, es nedomāju, ka senie kosmosa valdnieki atstājuši te savus pēctečus. Bet viņi var būt atstājuši kaut ko citu — un to kāds izmanto. Es gribētu uzzināt kaut ko vairāk par drupām…
Nu ko, varbūt Rips nebija bijis tālu no patiesības, pirms pāris dienām apgalvodams, ka uz kādas planētas var būt saglabājusies leģendāro Priekšteču iekārta. Un varbūt te, uz Limbo, kāds uzdūries šādai noliktavai? Bet tādā gadījumā bija spēkā Ali drūmais brīdinājums, ka Priekšteču iekārta Zemes iedzīvotāju rokās var apdraudēt visu cilvēci.