Viņi rūpīgi pārmeklēja ielejas sākumu, fliteram joprojām riņķojot virs galvām. Deins iedams atvēra paciņu ar lauka pārtikas devu un sāka gremot bezgaršīgo kaučuka masu, kurai bija jānodrošina viņa jaunais organisms ar visām nepieciešamajām kalorijām un vitamīniem, bet kura nepavisam nelīdzinājās īstam ēdienam.
Viņš izlauzās caur ērkšķainajiem krūmiem, izspraucās caur zaru mudžekli un pēkšņi atradās niecīgā klajumiņā, ko no visām pusēm ieskāva dzeloņaini augi. Zem kājām biezā slānī gulēja kritušas lapas.
Deins sastinga. Netīrais brūnais paklājs vietām bija saārdīts. Zem savandītajām lapām rēgojās pretīgas zaļas gļotas, no kurām pacēlās neveselīgi puvuma izgarojumi.
Deins nometās četrrāpus. Viņš gan nebija pēddzinis, taču pat viņam bija skaidrs, ka te norisinājies kautiņš, turklāt pavisam nesen, jo dubļi vēl nebija paspējuši nožūt. Deins atskatījās. Jā, te bija ideāla vieta slēpnim. Un, ja Kamils ienācis 110 šejienes… un devies turp…
Cenzdamies neuzkāpt pēdām, Deins šķērsoja klajumu. Tā arī bija. Daudzi zari bija apcirsti. Te bija gājis ar parastu lauka nazi bruņojies cilvēks.
Bija gājis… bet te viņu bija gaidījis kāds… vai kaut kas.
Limbieši? Vai varbūt savādās apvidus mašīnas īpašnieki, kuri bija dedzinājuši limbiešus ar blasteru?
Viens Deinam bija skaidrs: Kamilam uzbrukuši tieši šeit — uzbrukuši, sasējuši un aizveduši. Uz kurieni? Viņš rūpīgi nopētīja krūmus, bet vairāk nekādu pēdu nemanīja. Šķita, ka mednieks ar visu laupījumu burtiski izkūpējis gaisā.
Deinu iztraucēja brīkšķis krūmos. Viņš apsviedās, turēdams gatavībā hipnoizstarotāju. Bet saplēsto lapu ielokā parādījās Muras patīkamā, iedegusi seja. Uz Deina mājienu viņš iznāca klajumiņā. Nebija nekādas vajadzības norādīt uz cīņas pēdām — stjuarts tās jau bija pamanījis.
— Viņi tam uzklupuši te, — pārliecināti noteica Deins.
— Bet kas ir šie «viņi»? — Mura atjautāja. Brīdi vēlāk viņš uzdeva citu jautājumu, uz kuru nebija iespējams atbildēt: — Un kā viņi šo vietu atstājuši?
— Apvidus mašīnas sliedes veda tieši cauri klints sienai…
Mura piesardzīgi paspēra soli pa dubļaino paklāju.
— Ne miņas no kāda slazda, — viņš drūmi konstatēja, it kā būtu cerējis kaut ko tamlīdzīgu atrast. — Atliek vienīgi… — viņš izslēja pirkstu gaisā, no kurienes atskanēja arvien pieaugoša motora rūkoņa — pie viņiem atgriezās Kosti.
— Bet tad taču mēs būtu dzirdējuši… būtu redzējuši… — iebilda Deins, joprojām pats lāgā tam neticēdams. Kad Tau bija uztvēris pārtraukto saucienu pēc palīdzības, viņš bija atradies otrā ielejas galā. Un šo vietu no ārsta šķīra vismaz divas jūdzes nelīdzena apvidus.
— Kaut kas mazāks par mūsu fliteriem, — balsī domāja Mura. — Tas varētu gan būt. Par vienu mēs varam būt droši — viņi to sagūstījuši, un, lai varētu Ali atbrīvot, mums vispirms jāuzzina, kas viņi ir un kur viņi atrodas.
Viņš sāka lauzt ceļu atpakaļ, un Deins sekoja, līdz viņi sasniedza klajumu, no kurienes varēja dot zīmi fliteram.
— Atrādāt viņu? — sauca Kosti, laizdamies lejup.
— Atradām vietu, kur kāds viņu sagūstījis, — atteica Mura, pieiedams pie raidītāja.
Deins pagriezās un pēdējo reizi pārlaida skatienu draudīgajai ielejai. Bet tūlīt arī viņa uzmanību saistīja kāda jauna parādība augstāk par ieleju un klintīm. Kamēr viņi pārmeklēja krūmus, viņš nebija pamanījis, ka saule pazudusi. Tagad pamalē biezēja mākoņi — un ne tikai mākoņi.
Kailās, sniegiem klātās kalnu grēdas virsotnes, kuras bija tik asi izdalījušās uz Limbo bālgano debesu fona, kad virs viņiem bija aizdrāzies svešais kuģis no izplatījuma, bija izgaisušas! Šķita, ka pie- nainās, bezkrāsainās debesis nolaidušās līdzīgi aizkaram, lai tās apklātu. Tur, kur bija slējušās virsotnes, tagad mutuļoja migla, tik bieza, ka tā aizklāja pusi apvāršņa — it kā mākslinieks ar treknu triepienu būtu pārklājis neizdevušos ainavu. Deins nekad nebija redzējis kaut ko tamlīdzīgu. Un tā virzījās tik ātri! Tajās nedaudzajās minūtēs, kopš viņš to vēroja, migla acīm redzami pārvarēja jūdzi pēc jūdzes. Apmaldīties tajā — tā tikai vēl trūka!..
— Skatieties! —viņš pieskrēja pie fliterā un parāva Muru aiz rokas, rādīdams uz ātri izzūdošajiem kalniem. — Paskatieties, kas tur notiek!
Kosti izgrūda lāstu nesakarīgajā Venēras žargona. Mura tikai paklausīgi palūkojās norādītajā virzienā. Tieši tobrīd miglā ātri pazuda liela teritorija ziemeļu pusē. Drīz vien viņi pamanīja vēl kaut ko. No kraujām ielejā cēlās pelēcīgi dzeltenu dūmu vāli, kas ieķērās klintīs un padarīja neskaidrus to apveidus. Viņi nezināja, vai tā ir tā pati migla, bet instinktīvi saspiedās ciešāk kopā, drebēdami gan redzēta iespaidā, gan arī no aukstuma, kas bija iestājies pēc saulrieta.
Viņi atģidās, noklikšķot raidītājam, — viņus aicināja atpakaļ uz kuģi. Ari no turienes bija pamanījuši pārmaiņas kalnos, tāpēc abiem fliteriem, arī tam, kurš bija devies meklēt avarējušo kuģi, tika dots norādījums nekavējoties atgriezties. Pārmaiņas atmosfērā turpinājās — migla tuvojās pieaugošā ātrumā… Mutuļi virs ielejas klinšu sienām saplūda vienkop un veselām grēdām laidās lejā, aizsedzot skatienam apkārtni.
Kosti bažīgi vēroja notiekošo.
— Mums jātaisās projām… ārā 110 ielejām. Tas draņķis tuvojas pārāk ātri. Protams, mēs varam lidot pēc radara, bet es labak iztiktu bez tā, ja vien iespējams…