Kad viņi bija pacēlušies gaisā, migla bija piepildījusi ieleju līdz dibenam, un tās draudīgie taustekļi jau stiepās uz nelīdzenā, izdegušā tuksneša pusi. Kalni bija izgaisuši, un migla pa pusei jau bija aprijusi arī to piekāji.
Tā bija savā ziņā pretīga, šausminoša sajūta — it kā cietzeme zem kājām izzustu, dodot vietu netīrai, mutuļojošai miglai, kas vijās un vērpās kaut kādā savādā, svešā, draudīgā kustībā.
Kosti ieslēdza pilnu ātrumu, taču viņi bija nolidojuši tikai nedaudz vairāk par jūdzi, kad viņš bija spiests piebremzēt. Tagad migla ne vien plūda ārā no ielejām, bet vijās augšup arī no zemes zem viņiem, atsevišķām vērpetēm savienojoties un sabiezējot.
Tiešām, viņiem nedraudēja briesmas apmaldīties. Vājais signāls, kas zuzēja ausīs, bija nemaldīgs ceļvedis, lai varētu nogādāt fliteru atpakaļ uz kuģi. Taču, lidojot virs mutuļojošās miglas jūras, šī apziņa viņu garastāvokli neuzlaboja ne par matu.
Migla jau bija pacēlusies virs viņiem, lipīgos pilienos sabiezēdama uz vējstikla. Tikai radara zuzoņa vienoja viņus ar reālo pasauli.
— Ceru, ka mūsu puiši paspējuši atstāt kalnus, iekams noticis ļaunākais, — sasprindzināto klusumu pārtrauca Kosti.
— Ja nē, viņiem būs jānosēžas un jāpagaida, līdz noskaidrojas, — atteica Mura.
Kosti vēlreiz samazināja ātrumu, jo radara signāls bija pastiprinājies.
— Nebūtu prātīgi ietriekties mūsu vecenītē…
Miglā bija zudusi jebkāda virziena un attāluma
izjūta. Viņi varēja atrasties desmittūkstoš pēdu augstumā, bet tikpat labi varēja arī slīdēt pāris pēdas virs klinšainā klajuma nelīdzenās virsmas. Kosti bija noliecies pār vadības pulti, viņa parasti labsirdīgā seja bija saspringusi un skatiens šaudījās no miglas uz mēraparātu skalām un atkal atpakaļ.
Un tad viņi ieraudzīja aiz miglas priekškara kā tumšu ēnu iznirstam kuģi. Ar meistara precizitāti Kosti vadīja fliteru lejup, līdz tas ar griezīgu dārdoņu nosēdās. Taču viņš nesteidzās izkāpt, bet ar plaukstas virspusi noslaucīja pieri. Mura paliecās uz priekšu un uzsita milzim pa plecu.
— Tīrs darbiņš!
Kosti pasmaidīja.
— Tā tam arī jābūt!
Viņi izkāpa no fliterā un instinktīvi sadevās rokās, pirms virzīties uz «Karalieni», kas kā neskaidru apveidu kolonna vīdēja priekšā. Šis kontakts, plaukstām saskaroties, ne tikai nomierināja un iedvesa paļāvību — tas radīja arī drošības sajūtu, kura Deinam bija tik ļoti nepieciešama un pēc kuras, kā viņam šķita, ilgojās arī pārējie. Pār viņiem gūlās draudīgā, svešādā migla. Tā eļļainām lāsēm sabiezēja uz viņu ķiverēm un tecēja no apģērba.
Pēc desmit soļiem viņi sasniedza viesmīlīgo trapa loku un kāpa augšā. Brīdi vēlāk viņi jau atradās ieejas lūkas patīkamajā gaismā un siltumā. Tur ar bažīgu izteiksmi bālajā, mazajā sejiņā šurpu turpu skraidīja Džespers Vīkss.
— Ak, tie esat jūs… — viņš, it kā vīlies, novilka.
Kosti iesmējās.
— Ko tad tu gaidīji, mazais, — ugunsspļāvēju pūķi? Protams, tie esam mēs, un mēs priecājamies, ka esam atgriezušies …
— Vai kaut kas noticis? — viņu pārtrauca Mura. Vīkss atkal piegāja pie lūkas atveres.
— Otrs fliters… Nu jau stundu mēs neesam saņēmuši no tā nekādu ziņu. Kapteinis pavēlēja viņiem atgriezties, tikko pamanīja sabiezējam miglu. Inspicēšanas dienesta informācijā teikts, ka šo miglas periodu ilgums dažkārt ir vairākas dienas — bet šajā gadalaikā to parasti nav.
Kosti iesvilpās, bet Mura atspiedās pret sienu, atsprādzēdams ķiveri.
«Vairākas dienas,» Deins pārdomāja dzirdēto. Dienām ilgi dzīvot šajā putra! Viņiem vienkārši būs jāpaliek uz vietas un jāgaida situācijas uzlabošanās. Bet piespiedu nosēšanās kalnos šādos apstākļos!.. Tagad viņš sāka saprast, kāpēc Vīkss bija nervozējis pie lūkas. Viņu ceļojums virs līdzenā klajuma šajā gadījumā bija kaut kas līdzīgs pastaigai parkā uz Zemes salīdzinājumā ar tām grūtībām, ar kādām varēja sastapties otra fliterā apkalpe.
Viņi devās ar ziņojumu pie kapteiņa. Bet vismaz puse viņu uzmanības visu laiku bija pievērsta raidītājam, kur Tans Ja sēdēja pie galvenā ekrāna, gatavs jebkurā brīdī ķerties pie atslēgas vai raidīt radara signālu, lai palīdzētu atgriezties pazudušajam fliteram. Kaut kur ārā, uz noslēpumu pilnās Limbo, tagad klīda ne vien Ali, bet arī Rips, Tau un Stīns Vilkokss — krietna daļa komandas.
— Jau atkal! — Tans sarauca pieri un noņēma radiotelefona austiņas. Nu ari pārējie izdzirdēja skaņu, kas bija viņu satraukusi. Tā nebija pierastā radara zuzoņa, bet gan pieņēmās stiprumā, līdz pārgāja griezīgā troksnī, kas nepatīkami atbalsojās ausīs.
Skaņa brīdi turpinājās, un Deins klausīdamies pēkšņi pamanīja kaut ko citu: cauri tai jautās klusināts ritms — tas pats, kuru viņš jau bija iepazinis,
pieliekot plaukstas pie klints sienas draudīgajā ielejā. Šie atmosfēras traucējumi bija radniecīgi vibrācijai tālajā klinti!
Tad, tikpat pēkšņi kā sākusies, skaņa mitējās. Tans atkal uzlika austiņas un turpināja gaidīt signālu — vai nu no pazudušā fliterā, vai arī no Ali radiotelefona.
— Kas tas bija? — vaicāja Mura.
Kapteinis Dželiko paraustīja plecus.
— Mēs nezinām vairāk par jums. Tas var būt kaut kāds signāls — tas atkārtojas ar noteiktiem intervāliem visu dienu.
— Tātad mums jāatzīst, — vadības kabīnes durvīs parādījās Van Raika stāvs, — ka mēs uz Limbo neesam vieni. Un vispār, uz Limbo ir daudz kā tāda, ko no pirmā acu uzmetiena nepamanīsi.
Deins izteica savas aizdomas.
— Šie arheologi… — viņš iesāka, bet kapteinis apveltīja viņu ar tik caururbjošu skatienu, ka viņš aprāvās pusvārdā.