— Mums pagaidām nav ne jausmas, kas aiz visa tā slēpjas, — vēsi noteica Dželiko. — Tagad, puiši, iekodiet un atpūtieties…
Deins, sarūgtināts par to, ka kapteinis viņa domas tik strupi noraidījis, vilkās nopakaļ Muram un Kosti uz kopkabīni. Ejot garām kapteiņa apartamentiem, viņš dzirdēja Hubata mežonīgos kliedzienus. «Lūk, ta vajadzētu kliegt man,» nodomāja Deins. Un pat siltais ēdiens, kas ne mazākā mērā nelīdzinājās sintētiskajai barībai, no kādas viņš bija pārticis līdz šim, nespēja uzlabot viņa vispārējo drūmo garastāvokli.
Toties uz Kosti maltīte bija atstājusi lielisku iespaidu.
— šim Ripām, — viņš paziņoja visiem pie galda sēdošajiem, — ir galva uz pleciem. Un misters Vilkokss arī zina, ko dara. Viņi visi ir kaut kur
atraduši patvērumu un tur ari paliks, līdz šis draņķis izklīdīs. Pašlaik neviens nelīdīs ārā …
«Nez vai tā ir, kā Kosti saka,» domāja Deins. Bet ja nu uz Limbo ir būtnes, kam nav svešas klimata kaprīzes, kas pietiekami labi pazīst šādas miglas, lai spētu tajās orientēties… izmantot tās par aizsegu? … Un šis signāls, ko viņi bija dzirdējuši nākam no raidītāja, — vai tas nevarēja būt radars, ar kura palīdzību pašreiz cauri miglai laužas kādas nepazīstamas būtnes? Grupa uzbrucēju, kas tuvojas «Karalienei», kuras apkalpe to pat nenojaušl
8. MIGLAS GŪSTĀ
No dienesta pienākumiem brīvie «Karalienes» ļaudis pulcējās ap lūku, pa kuru pavērās kā pelēkā segā tītā Limbo ainava. Viņi daudz labprātāk būtu uzturējušies vadības sekcijā, kur Tans sēdēja pie raidītāja, bet kapteiņa klātbūtnē tas nebija iespējams. Un tā viņiem nekas cits neatlika, kā drūzmēties trapa augšgalā, vērties miglā un sasprindzināt dzirdi cerībā saklausīt pazudušā fliterā motora troksni.
— Viņi ir attapīgi, — jau divdesmito reizi atkārtoja Kosti. — Viņi neies lauzt kaklus, kuldamies caur šo putru. Bet ar Ali lieta ir citāda. Viņu sagūstīja, pirms tas viss bija sācies.
— Tu domā, ka tie bijuši malu mednieki? — nedroši ierunājās Vīkss.
Viņa lielais draugs uz brīdi iegrima domās.
— Malu mednieki? Jā… Bet pasaki man, ko gan viņi varētu cerēt iegūt uz šīs Limbo? Mēs taču nevedam ne kažokādas, ne briljantus — vismaz es nekur neesmu redzējis neko tādu mētājamies un gaidām, lai kāds to paceltu. Un kā tur bija ar tiem nogalinātajiem radījumiem taja ielejā, Torson, — viņš pievērsās Deinam, — vai viņi izskatījās pēc tādiem, ko varētu aplaupīt?
— Viņi nebija apbruņoti… viņiem pat nebija apģērba … cik mēs varējām spriest, — Deins nedaudz izklaidīgi atbildēja. — Un viņu lauciņos bija iestādīti kaut kādi aromātiski augi, kādus es vēl nekad nebiju redzējis…
— Narkotikas … vai tās nevarēja būt narkotikas? — apvaicājās Vīkss.
— Ja arī tā, tad kaut kas jauns — arī Tau nepazina to lapas, — Deins pacēla galvu un lūkojās ārā, miglā. Viņš bija gandrīz pārliecināts… tur… tur jau atkal bija dzirdams tas pats! — Klausieties* — viņš satvēra Kosti aiz rokas un izvilka milzi ārā uz trapa.
— Vai tagad jūs dzirdat? — brīdi vēlāk viņš noprasīja.
Migla bija sabiezējusi līdzīgi melnai naktij, un signāluguns «Karalienes» priekšgalā nespēja tai izlauzties cauri. Un šajā migla bija dzirdams troksnis. Vienmērīgais motora ritms kaut kādu neizprotamu miglas īpatnību dēj pastiprinājās, līdz šķita, ka kuģim no visām pusēm tuvojas vesela nelielu lidaparātu eskadriļa.
Deins apsviedās un parāva sviru, lai iedegtu ugunis gar trapu. Lai gan migla gaisma tika izkliedēta, tomēr iespējams, ka kāda atblāzma izlauzīsies tai cauri un noderēs fliterarn par nosēšanās orientieri. Vīkss bija pazudis. Deins dzirdēja uz kāpnēm rībam viņa zābaku soļus — mazais vīrelis steidzās paziņot jaunumus. Bet, iekams viņš bija paguvis sasniegt vadības kabīni, iemirdzējās jauns orientieris — lieljaudas prožektors kuģa priekšgalā. So bāku nespēja aizsegt nekāda migla, lai kā ari tā izkliedētu gaismu.
Un tajā pašā brīdī garām nozibēja tumšs priekšmets, tik tuvu, ka Deins atlēca atpakaļ, pārliecināts, ka tas aizķers trapu. Motora troksnis, sākuma skaļš, pamazām noklusa un tad vēlreiz pārauga rēkoņā. Ena parādījās otrreiz, riņķodama jau tuvāk zemei.
Fliters nosēdās ar skaļu, griezigu troksni, kas lika domāt, ka migla tā apkalpei apgrūtinājusi noteikt attālumu. Trapa piekājei tuvojas trīs stāvi, kuru aprises nevarēja izšķirt, kamēr tie neatradās gandrīz pie pašas lūkas.
— Ak kungs, ak kungs! — vērotāji izdzirdēja Ripa sulīgo balsi, viņam apstājoties, lai paplikšķinātu pa kuģa sāniem. — Cik labi ir atkal redzēt vecenīti… Mans dievs, cik labi!
— Kā jums izdevās izlauzties visam tam cauri? — vaicāja Deins.
— Mēs bijām spiesti, — vienkārši atbildēja astro- gatora palīgs. — Kalnos nebija kur nosēsties. Tur nebija neviena līdzena laukumiņa — tikai augšup un lejup; vismaz tā 110 augšas izskatījās. Mēs lidojām pēc radara … tikai… Saki, kur rodas šie traucējumi? Tie mūs divas reizes novirzīja no kursa. Un nekādi neizdevās tos novērst…
Stīns Vilkokss un Tau sekoja lēnākā gaitā. Ārsts pārguris nesa savu medikamentu somu. Vilkokss sagaidītājiem tikai kaut ko norūca, spraukdamies viņiem garām, lai dotos uz vadības sekciju. Bet Rips uzkavējās, lai uzdotu vēl vienu jautājumu.
— Kas ar Ali?
Deins pastāstīja par viņu atklājumiem ielejas klajumiņā.
— Bet kā?… — pārsteigts atkal vaicāja Rips.
— Mēs nezinām. Ja vien viņi nav pacēlušies taisni gaisā. Turklāt fliteram tur nebija vietas. Bet padomā tikai — apvidus mašīnas sliedes ved tieši klintī. Rip, uz Limbo notiek dīvainas lietas…
— Cik talu ir no šīs ielejas līdz drupām? — astro- gatora palīga balsī ieskanējās vēsāki toņi, tā kļuva rāmāka, noteiktāka.
— Mēs bijām tuvāk drupām nekā «Karalienei». Bet atpaka|ce|ā mūs pārsteidza migla, un mēs tās neredzējām — ja vien vispār tās pārlidojām.